PEP mamma Inga Mālniece: 'Nezināju, ko vajag man – viss notika ap bērnu'
Foto: Privātais arhīvs

"Visi būs laimīgi, ja mamma plānotājā sevi kā prioritāti ierakstīs trekniem burtiem, un tas nav tikai manikīra un friziera apmeklējums – tās ir jebkuras aktivitātes, kas mammai svarīgas," šādiem vārdiem sarunu iesāk Inga Mālniece. Viņa ir ne tikai brīnišķīga mamma diviem dēliem, bet arī PEP (pirmās emocionālās palīdzības) mamma Kurzemē, kura atbalsta ģimenes, kas nonākušas krustcelēs un zaudējušas savus resursus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Visi būs laimīgi, ja mamma plānotājā sevi kā prioritāti ierakstīs trekniem burtiem, un tas nav tikai manikīra un friziera apmeklējums – tās ir jebkuras aktivitātes, kas mammai svarīgas," šādiem vārdiem sarunu iesāk Inga Mālniece. Viņa ir ne tikai brīnišķīga mamma diviem dēliem, bet arī PEP (pirmās emocionālās palīdzības) mamma Kurzemē, kura atbalsta ģimenes, kas nonākušas krustcelēs un zaudējušas savus resursus.

Kas ir PEP mamma? Kā Ingai pašai veicies ar bērnu audzināšanu? Kāda ir tēta loma bērna dzīvē, par dzemdībām un projektu, kurā Inga kā PEP mamma piedāvā trīs bezmaksas konsultācijas.

Vai esi dzimusi kuldīdzniece?

Es esmu dzimusi Jelgavā – Kuldīgā esmu ienācēja. Mans mīļotais vīrs ir kurzemnieks un iemesls, kāpēc dzīvoju šeit. Kad apprecējāmies, bija jāizvēlas starp divām pilsētām – Saldu un Kuldīgu, un laimīgā loze tika Kuldīgai. Ar šo lēmumu esmu ļoti apmierināta, jo tagad to uzskatu par savu pilsētu: es mīlu šo vietu un varu būs laimīga, šeit dzīvojot kopā ar ģimeni.

Pastāsti par ģimeni!

Ar vīru apprecējāmies 2005. gadā. Pagājušogad nosvinējām 15. jubileju. Mūsu laulībā ir dzimuši divi dēli: Ernests, kuram ir 14 gadu, un Eduards, kurš ir deviņus gadus vecs. Vīrs kaislīgi aizraujas ar makšķerēšanu un šajā gadā bija Zviedrijā makšķerēt lašus. Ernests ir sportisks un labi gatavo ēst, viņam ir, no kā mācīties, jo tētis to dara ļoti labi. Jaunākais dēls ir tāds, kurš izvēlēsies atpūtu pavadīt klusā vietā mežmalā vai pie jūras. Tur viņš var laist paštaisīto kuģīti. Ļoti mīl klusumu, mieru un atpūtu kopā ar tuvākajiem draugiem. Es labprāt taisu ēst, lasu, dejoju, un ļoti gribētos biežāk gleznot.

Nozīmīgs fakts ģimenē ir vīra darba specifika – viņš biežāk ir projām nekā mājās. Tas nozīmē, ka ikdienas jautājumi, rūpes un audzināšana ir manā pārziņā. Vīrs rūpējas par finansiālo pusi.

Kā tev pašai gāja bērnu audzināšanā?

Pirmais bērniņš piedzima 29 gadu vecumā, un es biju ļoti rūpīga, gādīga mamma. Biju viena pati svešā pilsētā un apzināti meklēju kontaktus, lai kliedētu vientulību. Šo vajadzību es apmierināju, jo apmeklēju māmiņu klubu, iepazinos ar citām brīnišķīgām mammām. Draudzējamies vēl šo baltu dienu, un draudzējas arī mūsu bērni.

Atskatoties uz to laiku ar šodienas acīm, bērna vajadzības es izvirzīju kā prioritāti, savukārt par savām vajadzībām un vēlmēm nedomāju un nerūpējos.

Tāpēc cītīgi pie tā strādāju, piedzimstot otram bērniņam, jo sapratu, ka esmu ļoti iztukšota. Apzinoties to, sāka augt dusmas uz dzīvi, un sāku meklēt vainīgos.

Tas ir stāsts par to, ka nebiju parūpējusies par savām vajadzībām. Man pat bija grūti atbildēt uz jautājumiem, ko vajag man, jo viss bija tikai par un ap bērnu. Galvenais, ko varu teikt: kad piedzimst bērni, ir svarīgi atvēlēt laiku, apmierinot arī savas vēlmes, vajadzības un sapņus. Es ļoti atrunājos, ka nav laika, jo man ir bērns, un sevi nobīdīju malā, bet no tā neviens nebija ieguvējs. Saistībā ar vīra darbu un projām būšanu, bieži jutos vientuļa, man pietrūka sarunu vakarā ar kādu pieaugušo. Protams, ir draudzenes un tuvinieki, bet partnera klātbūtnes ļoti pietrūkst. Tas ir liels pārbaudījums bērna audzināšanā: man bija ne tikai mammas, bet arī tēta loma. Jābūt arī stingrai, reizēm skarbai. Zinām: ja bērnus audzina abi vecāki, otra atbalsts ļoti palīdz. Ja vienam baterijas tukšas, otrs var pārņemt stafeti.

Kādas ir galvenās atziņas, pēc kurām, tavuprāt, jāvadās?

Esot blakus piepildītai un priecīgai mammai, bērns iegūs daudz vairāk. Mamma, jūtot sevi, spēs būt labākās attiecībās ar bērnu. Bērns to ļoti jūt un mācās, kā nākotnē parūpēties pašam par sevi.
Par vecākiem mēs nepiedzimstam – par tādiem kļūstam. Tāpēc ir daudzas atbalsta grupas un programmas, kas var palīdzēt. Es kā pusaudžu mamma saprotu, ka man joprojām nepieciešams atbalsts un sarunas ar citiem vecākiem. Lasu literatūru par šo tēmu: kā pusaudzi izprast un kā ar viņu runāt. Viss turpinās, un es joprojām mācos būt savam bērnam par labāko mammu. Rūpēties par to, lai kādu lietu darītu kopā kā ģimene, jo tas attiecības stiprina un ļauj iepazīt vienam otru vēl labāk. Bērni aug un mainās, un mēs kā vecāki arī.

Ir tādas dziļas pārdomas: kāda esmu tagad un kāda biju, kad piedzima pirmais bērns. Esmu ļoti mainījusies izpratnē par sevi, bērniem, partnerattiecībām un ģimeni kopumā. Esmu ārkārtīgi pateicīga par to pieredzi, kas man bijusi. Domāju: daudzi piekritīs, ka caur grūtiem brīžiem dzīvē nonākam pie vērtībām un ļoti skaistām atziņām.

Spilgti atceros notikumu, kad jaunākajam dēliņam bija divi gadi. Rotaļājoties pa dīvānu, viņš nejauši atsitās pret dīvāna malu, un pēkšņi mute pilna asinīm! Viņš bija iekodis sev mēlē. Tad jāpieņem ātri lēmumi un jātrenē prasmes, kā rīkoties: kam zvanīt un ko teikt. Vecākiem šī dzīves skola, kurā bērni katru dienu spēlē jaunas, aizraujošas, negaidītas un pārsteidzošas etīdes, nav viegla.

Kā nonāci PEP mammu sfērā?

PEP mamma ir pirmās emocionālās palīdzības mamma, kurai ir zināšanas, kā grūtos brīžos vecākus atbalstīt, kā veicināt labas attiecības. Viņa iedrošina atpazīt mazuļa signālus un uz tiem adekvāti reaģēt, konsultē zīdīšanā un dara visu pārējo, kas attiecināms uz bērnu no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. Viņa parasti dodas mājvizītē pie vecākiem, kuriem radušies jautājumi par saskarsmi ar mazuli un ne tikai par to. Bērna mamma var droši runāt arī par to, kas uztrauc vai neapmierina viņu pašu.

Pirms tam strādāju Kuldīgas sociālajā dienestā par nodarbību vadītāju – organizēju un vadīju vecākiem atbalsta grupas. PEP mammu mācības psiholoģijas centrā "Līna" bija lielisks turpinājums. Ieguvu profesionālas zināšanas, kā vecākus atbalstīt. Lielākā atšķirība: ārsti ir medicīnas personāls, PEP mamma – atbalsta persona.

Realitāte ir tāda: kad sieviete gaida bērniņu, visi viņu lutina, rūpējas par viņas labsajūtu, bet, tiklīdz piedzimst bērniņš, fokuss pāriet tikai uz mazuli, mammu noliekot otrajā plānā.

Patiesībā viņa ir pati svarīgākā, jo tikai kopā ar laimīgu mammu laimīgs būs mazulis. Un nekad otrādi. Tas ir viens veselums.

Tieši tāpēc šis darbs mani tā uzrunā. Viss attīstās, un es joprojām zināšanas pilnveidoju lekcijās un semināros. Vēlos apgūt arī brīvo spēlēšanos pēc Emmijas Pikleres metodes: mēs tik daudz varam iegūt, vērojot savu bērnu, ļaujot viņam būt un darboties sev vēlamā tempā.

PEP mamma Inga Mālniece: 'Nezināju, ko vajag man – viss notika ap bērnu'
Foto: Privātais arhīvs

Kādos jautājumos tevi visbiežāk meklē?

Pie manis vēršas par zīdīšanu, miega un uzvedības traucējumiem, piemēram, kāpēc bērns kož. Arī par brāļa un māsas attiecībām, ja bērniem ir maza gadu starpība. Saņemu jautājumus par mammas izdegšanu, izmisumu un bezpalīdzību. Aktuāla tēma ir bērna raudāšana. Mans lielākais novērojums: mamma pie manis nāk vienā jautājumā, bet patiesībā tur ir paslēpts pavisam kas cits, piemēram, mamma stāsta par problēmām zīdīšanā, taču pie vainas ir mammas emocionālais stāvoklis.

Kā tev šķiet, kā mūsdienās mammas tiek ar bērniņiem galā?

Šodien pieejama ļoti plaša informācija. Tam ir plusi un mīnusi. Plusi ir tajā, ka "Google" var iedot daudz noderīgas informācijas, taču, kad tās ir par daudz, mums trūkst spējas orientēties, uz kuru pusi tad skatīties. Šai plūsmā mamma pazaudē savas sirds teikto, jo galva piepildīta ar ārējo informāciju. Tik pārbāztai galvai grūti pieņemt lēmumu, jo sirds saka vienu, bet galva – pilnīgi ko citu. Mammas sastopass ar grūtībām, kas saistītas ar uzvedību, un es domāju, ka tas atspēlējas tieši no tā, ka dzīve ir pārsātināta ar kairinātājiem un bērna psihe netiek ar to galā. Ņemsim to pašu piemēru par planšeti vai telefonu! Jau divgadīgs bērns spēlē spēlītes vai skatās multfilmas. Tik mazam noteikti nevajadzētu pavadīt laiku pie šādām ierīcēm.

Man šķiet: mamma tiek galā atkarībā no tā, kā jūtas pati: vai ir izgulējusies, paēdusi, padzērusi un apmierinājusi citas savas vajadzības. Visiem ir labās un sliktās dienas. Kad sarkanā lampiņa deg jau ilgu laiku, iesaku mammai meklēt palīdzību. Vienalga, pie kā: tas var būt vīrs, māsa vai kāds speciālists.

Cik daudz bērna aprūpē un audzināšanā vajadzētu iesaistīties tēviem?

Man ļoti patīk šādi jautājumi, kuros ir iesaistīti tēvi, jo bērns taču piedzimis abiem. Gan mammai, gan tētim tā ir jauna pieredze. Manējā rāda, ka ir tādi tēvi, kuri iesaistās, un tādi, kuri šai situācijā ir tik ļoti apjukuši, ka pazūd darbā un neapzināti vai apzināti nostumj bērnus malā.

Man šķiet, ka tēviem ģimenē ar bērniem tiek piešķirta arvien lielāka nozīme. Saprotu, ka visas zināšanas nododam paaudzēs, bet mūsdienās vecāki kļūst līdzvērtīgi – abi strādā un abi iesaistās bērna audzināšanā. Tagad arī vairs nav nekāds jaunums, ka tēvs iet bērna kopšanas atvaļinājumā. Prieks par tiem pāriem, kuri mainās līdzi laikam un drosmīgi pilda savu vecāku lomu.

Arī konsultācijās tēvi arvien vairāk piedalās, jautā par to, kā sievu un bērnu atbalstīt. Viņi ir gatavi darīt visu, tikai viņiem tas jāpasaka skaidri un gaiši.

Jāuzticas otram – tikai tad viss izdosies.

Tēva pienesums ir ļoti svarīgs, jo bērns veido attiecības ar abiem vecākiem. Bērnam vecāki ir pirmā, vienīgā un īstā patiesība – tieši no viņiem bērns veido priekšstatu par to, kā dzīvē viss notiek un kā jāveido attiecības.

Vai ir tāds optimālais bērnu skaits ģimenē? No kā tas atkarīgs?

Optimālais skaits katrā ģimenē ir tik, cik viņi to no sirds vēlas. Ja ģimenē pāris grib tikai vienu bērnu, tad tas ir viņu optimālais skaits – tikpat ļoti, cik citai ģimenei normāls bērnu skaits var būt arī septiņi. Man patīk dažādība, un, mācoties par PEP mammu centrā "Līna", ļoti daudz strādājām ar dažādu viedokļu pieņemšanu. Šis jautājums no cilvēkiem ir saņemts ļoti bieži. Bet redz, kā ir: Dievs sniedz tik bērniņu, cik mums paredzēts. Dažreiz bērniņš piesakās neplānoti un negaidīti, un tas ir tik skaisti!

Kā tev šķiet, vai Kuldīga ir piemērota jaunajām ģimenēm?

Es priecājos, ka uz šejieni pārceļas aizvien vairāk ģimeņu ar bērniem. Tas liecina par to, ka pilsēta vecākus uzrunā. Man arī šķiet, ka Kuldīga ir ģimenēm draudzīga vide. Vecākiem noteikti aktuāls jautājums ir bērnudārzi un skolas. Mācoties par bērnu emocionālajām vajadzībām līdz trīs gadu vecumam un apzinoties sistēmu, kāda ir bērnudārzos, man šķiet, ka bērni un sabiedrība kopumā būtu ieguvēja, ja mazo bērnu grupas būtu vismaz uz pusi mazākas. Tagad grupiņās ir 23, bet, ja pārtaisītu uz 12 bērniem ar divām audzinātājām, tad būtu brīvāka spēlēšanās un audzinātājām vieglāk veidot ciešākas attiecības, veltīt katram lielāku uzmanību. Mazajam divgadniekam vajadzīga ārkārtīgi liela uzmanība. Ja viņš visu dienu ir projām no vecākiem, tad bērnudārzā viena audzinātāja fiziski nevar nodrošināt.

Lielākiem bērniem liela vajadzība ir spēļu laukumi, un domāju, ka Kuldīgas pašvaldība ārkārtīgi cenšas un rūpējas par vides iekārtošanu. Vecākiem ir svarīga bērna veselība un drošība, un manā uztverē pilsēta ir droša.

Kuldīgā izveidojies dzīvokļu un darbavietu deficīts, līdz ar to šeit varētu atvērties kāds uzņēmums, kurš spētu cilvēkiem nodrošināt darbu. Vēl viens mans redzējums: pilsētai noderētu kāda telpa, kur ģimenes varētu sanākt kopā, jo tas ir ārkārtīgi vērtīgi. Vecāki ļoti atzinīgi izsakās par atbalsta programmām. Uzreiz arī nāk prātā ideja vecākiem uztaisīt aptauju, kurā viņi sniegtu atbildes un pastāstītu, ko vēlētos, kā pietrūkst. Derētu papētīt jauno vecāku vajadzības un vēlmes, jo viņi uz šo jautājumu noteikti atbildētu vislabāk.

Kāpēc ģimenēm vajadzīga atbalsta persona jeb PEP mamma?

Jo agrīnākā vecumā bērniem un vecākiem tiek nodrošināta palīdzība, jo efektīvāka ir īstermiņa un ilgtermiņa ietekme uz bērnu un sabiedrības labklājību un izaugsmi. Un, ja ir kāds, kurš iejūtīgi ir blakus un paklausās vecāku šaubās un rūpēs, ikdienā un to visu pieņem, arī negatīvās emocijas, tad mamma drīkst runāt par to, ka viņa uz savu bērnu dusmojas. Par šādām emocijām viņa nerunās ar bērnu ārsti.

Tā pavisam atklāti runājot, PEP mammas atbalsts vecākiem ir ārkārtīgi vērtīgs, noderīgs un svētīgs, jo, laikus to sniedzot, rezultāts vienmēr būs efektīvs. Ieilgušu problēmu grūtāk un ilgāk šķetināt. Kad mamma parūpējusies par savu vajadzību neskaidros jautājumus pārrunāt, tad dažreiz tiešām ar vienu vai divām konsultācijām mammas grūtība ir pilnībā atrisināta, jo par to viņa laikus sākusi runāt skaļi. Mammīte no PEP mammas saņem nedalītu uzmanību. Mammas dara tik daudz!

Sarunā ar PEP mammu viņa par to visu bez kritikas un liekiem padomiem var dalīties, kā viņai iet, kādi jautājumi, domas, bažas, bailes, prieki, atziņas un uzvaras rodas.

Mamma uzplaukst, ja brīvi drīkst runāt un ja kāds patiesi klausās, atbalsta un iedrošina pieņemt svarīgus lēmumus vai cilvēciski parunāties ar pieaugušo. Mazulis harmoniski attīstās tad, ja no mammas saņem nedalītu uzmanību. Bet kurš tādu uzmanību sniedz māmiņai? Tā ir PEP mamma.

Pastāsti par projektu, kurā piedalies, dāvājot vecākiem trīs bezmaksas konsultācijas!

Es ar prieku iesaistījos projektā, ko realizē biedrība Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija. Projektu sauc "Piedzimstot bērniņam novados". Iesākumā tas tika realizēts Rīgā, taču tagad iziet pa novadiem. Kurzemi pārstāvu es. Desmit ģimenēm ir iespēja saņemt trīs bezmaksas PEP mammas konsultācijas, un tā var būt mājvizīte vai attālināta konsultācija jebkurā ērtā un pieejamā veidā. Par to vienojamies ar ģimeni.

Esmu priecīga, ka Latvijā vecāki arvien vairāk novērtē un izmanto PEP mammas pakalpojumus un laikus parūpējās par savas dzīves kvalitāti, jo tiek risināti tādi jautājumi, kas nomoka prātu un sirdi. Dažkārt mammas novēro, ka tad, kad viņas jūtas vistukšākās, bērni prasa visvairāk uzmanības un tuvības. Tādēļ, ka viņi tādā situācijā nejūtas droši, jo jūt, ka ar mammu nav kontakta. Mammīte ir pārslodzē, nogurusi, galvā miljons domu … Mazulis to jūt. Viņš to visu saprot un uztver ļoti daudz no tā, kas apkārt notiek.

Ko tu ieteiktu jaunajām ģimenēm?

Pārstāt vainot sevi, otru un citus. Es ļoti labi pazīstu vainas izjūtu, ka esmu kaut ko ne tā izdarījusi. Šī izjūta ārkārtīgi paņem enerģiju, un cilvēks zaudē ļoti daudz spēka. Audzinot bērnus, mums vajag daudz resursu, tāpēc tas būtu pirmais, ar ko būtu jāstrādā. Jākāpj no vainas izjūtas ārā un jāaudzē pieņemšana – pašiem pret sevi, apkārtējiem, bērniem un dažādajām situācijām. Vajag būt godīgam pret sevi un neizlikties, ka nesāp vai viss izdodas. Jābūt drosmīgam atzīt: "Es kļūdos, es nesaprotu, es nezinu, un man neiznāk." Jābūt patiesam arī pret negatīvajām emocijām, esot kopā ar bērnu, un vajag ieraudzīt iemeslu, kāpēc tas ar mums notiek un ko tā labā varam darīt.

Jaunajiem vecākiem iesaku nevis gaidīt un izturēt, bet gan laikus meklēt palīdzību, lai viņi var jauno un skaisto posmu kopā ar bērniem izdzīvot ar iejūtību un pieņemšanu. Novēlu atvērt sirdi šīm jaunajām attiecībām – bērni būs par to jums ļoti pateicīgi, jo viņi visvairāk novērtē to, ka vecāki ir godīgi. Viņi jūt viltus emocijas, un arī mani bērni man to māca. Lai mums kopā izdodas kļūt saviem bērniem par vislabākajiem vecākiem!

Līdz oktobrim joprojām var pieteikties PEP mammu atbalstam reģionos. Vairāk informācijas šeit.

Tags

PEP mamma Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Kuldīga Pēcdzemdību depresija Pēcdzemdību periods
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form