Tuvs cilvēks tev melo. Cīnīties vai pieķert ar pierādījumiem?
Foto: Shutterstock

Melu un maldināšanas psiholoģija. Pieaugušais melis: tiesāt viņu par to, ka viņš saka nepatiesību vai... rīkoties gudri? Saprātīgākā uzvedības stratēģija saskarsmē ar meļiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Pie manis vērsās kliente ar, lūk, kādu jautājumu! Viņas "jaunizceptais" vīrs viņai dažreiz melo. It kā stulbi un bērnišķīgi. Melo tā, ka nebūtu grūti viņu pieķert melos. Klientei tā vien esot kārdinājums viņam tieši sejā pateikt: "Bet kādēļ tu man tad sameloji, ko?" Bet viņa padomāja un nolēma "pavaicāt psihologam". Un labi, ka tā nolēma, portālā "Live-and-learn" saka psiholoģe Elēna Nazarenko, kura skaidro, kādēļ meli nevajag izsmiet, bet ar gudru ziņu lēnītēm pāraudzināt. Savukārt psiholoģe Marija Vengere-Burlačenko portālā "b17" stāsta par to, kas visbiežāk melo un kā patoloģiskā melošana ietekmē paša meļa psihi.

Kādēļ ir visai slikta apsūdzētāja pozīcija

"Jā, bet viņš taču man sameloja! Ha, ha, tagad es viņu atmaskošu!" Tiklīdz tu ieņem šādu uzvarošu (no visām pusēm) pozīciju, tādu pozīciju kā "cilvēka, kurš var kādu par kaut ko nokaunināt", tu esi uzsācis bīstamu ceļu. Noņem vainagu un noliec šos savus ieročus. Tev neviens nav devis tiesības tos vicināt dzīvas būtnes deguna priekšā, brīdina psiholoģe.

Te sākas nepatīkamā, šķebinošā kaķa un peles vai "izmeklētāja un aizdomās turamā" tvarstīšanas spēlīte. Turklāt kaķis vai izmeklētājs esi tu, bet nelaimīgā pelīte un aizdomās turamais – tas, kurš samelojies.

Tas, kurš pieķēris melos sev tuvu cilvēku vai kolēģi, – uzreiz jūtas varen lepns. Plus vēl bonusiņš – viņš jūtas kā sava veida upuris, savukārt tas, kurš pieķerts melos, – jūtas kā stūrī iedzīts nelietis. Un šīs pašsajūtas autors esi tu! Bet, lai izprastu, kas un kā, psiholoģe sākotnēji piedāvā tikt skaidrībā, kur rodas šie pataloģiskie meļi.

Kā izaug meļi

Viens no neirotiskiem pielāgošanās veidiem sabiedrības prasībām ir hroniski meli ar vai bez iemesla... Melīgs cilvēks, tāpat kā visi neirotiķi ar saviem neirotiskiem reaģēšanas veidiem uz grūtībām, nāk no savas bērnības. Viņa vecāki iemācīja viņam melot.

Sākumā vecāki viņiem izvirzīja pārmērīgas un neadekvātas prasības, kuras bērns fiziski un morāli nespēja izpildīt. Viņš to nespēja savu personisko īpašību, vecuma vai sociālās vides ārējo apstākļu dēļ.

Vecāki nevēlējās ieklausīties bērna attīstības īpatnībās, viņa bailēs, viņa patiesajās vajadzībās. Viņi vienkārši noliedza savu bērnu tādu, kāds viņš ir. Vecāki negribēja redzēt, pamanīt un dzirdēt viņa patiesās problēmas.

Turklāt vecāki sāpīgi un superagresīvi bērnu sodīja par prasību neizpildi. Piemēram, sods varēja būt mīlestības un cieņas liegums.

Ir radusies dilemma:

  • Es viņiem saku, ka "es nevaru". Viņi mani nedzird.
  • Es daru, kā varu konkrētajā situācijā (pa savam) – mani par to sāpīgi soda.

Ko šādā gadījumā darīt bērnam? Šādā situācijā bērnam atliek divas izejas:

  • saslimt (lai atstātu mierā);
  • iemācīties melot, mānīties (lai nesarīkotu briesmīgus skandālus).

Parasti meļi sāk veidoties ap četru gadu vecumu. Tuvojoties 11 gadu vecumam, viņi jau ir sasnieguši pašu melu pilnību, un šī prasme viņus pavada visu mūžu.

Pieaugušais melis: kā izpaužas

Meli ir aizsargreakcija uz agresīvu, svešu sabiedrību. Meli tev – tie ir simptomi, ka melīgais cilvēks (tāpat kā visiem citiem) jau ierasti neuzticas vai arī neuzskata tevi par drošu cilvēku, kurš:

  • sadzirdēs;
  • sapratīs;
  • pēc tam vienalga neuzstās uz mežonīgu prasību izpildi;
  • sāpīgi nesodīs par patiesības teikšanu.

Cilvēks, kurš tev melo par sīkumiem (un tas taču ir īpaši nepatīkami, smieklīgi un viegli atklājami – melot par sīkumiem), neuzticas tev, tieši tāpat, kā viņš neuzticas visai sabiedrībai kopumā. Viņš vienkārši tā ir mācīts – nevienam neuzticēties. Par tādu viņu savulaik ir padarījuši neiejūtīgie un pārāk augstu prasību uzturošie, agresīvie vecāki. Samierinies ar to. Meli ir tikai neirotiķa pazīme, saka psiholoģe.

Nekad nepārmet cilvēkam par viņa meliem. Nesmejies, nešausminies, neapvainojies un nekaunini. "Ieradums melot ir vienīgais (jā, varbūt tiešām stulbs), bet, atkārtoju – vienīgais ierocis, kas ir neirotiķa rokās. Ar to viņš jūtas daudz maz mierīgi," skaidro psiholoģe.

Necenties izsist no pārbiedēta, pasaulei neuzticīga cilvēka rokām viņa vienīgo kartona zobenu. Vispirms pierādi, ka neesi bīstams, ka tev var uzticēties. Ko tev var teikt patiesību. Nepierādi pretējo!

Tuvs cilvēks tev melo. Cīnīties vai pieķert ar pierādījumiem?
Foto: Shutterstock

Kā pāraudzināt meli

Protams, ir nepatīkami dzīvot ar cilvēku, kurš nemitīgi tieši tevi piemāna, turklāt diezgan bērnišķīgi. "Bet pastāv arī veids, kā pāraudzināt tādu cilvēku. Šis veids gan ir diezgan laikietilpīgs un ne katrs gribēs uzvesties tā, kā es iesaku. Bet tas jau tad ir katra paša ziņā. Tātad, tev melos visu dzīvi!" brīdina psiholoģe. Un tātad, ko viņa iesaka?

  • Nekad nepārmet cilvēkam, kurš tev melojis. Ne tad, kad esat aci pret aci divatā, un vēl jo vairāk – ne jau publiski;
  • Zini: cilvēks, kurš melo, starp citu, arī pats ir "lietas kursā", ka melošana nekādi netiek attaisnota sabiedrībā kā normāla prakse, un to viņš hroniski sevī jūt, ka tas ir slikti. Viņa pašvērtējums ir zems. Nepievieno vēl savas apsūdzības viņa paša sevis šaustīšanai par meliem;
  • Ieradums melot ir slimība, neiroze. Dieva dēļ, nesmejies par psiholoģiskā ziņā neveselu cilvēku. Tu taču tāpat arī nesmietos par cilvēku, kuram piemīt gadsimta tiki, jo bērnībā viņu ar siksnu sitis piedzēries tēvs?!;
  • Un nekad nejūties, ka tu stāvētu kaut kur augstāk par to, kurš melo.

Kā cilvēks-melis tevi pārbauda, mēģinot satuvināties

Melis lieliski zina, ka tu esi viņu "atkodis". Galu galā zaglim taču cepure "deg"... Bet viņš ļoti vēlas, lai tu izliktos, it kā nebūtu pamanījis viņa "netīšo rīcību":

  • es tev atstāju kotletes, bet tās apēda nenormāli izsalkušais kursabiedrs (citādi tu atkal kliegsi, kāds es esmu ēdelīgs egoists);
  • es tev zvanīju, bet tu neatbildēji (citādi tu atkal pārmetīsi, cik es aizmāršīgs);
  • es jau brauktu ar jums piknikā, bet tēta automašīnai riepa izlaida gaisu ( citādi tu atkal pārmetīsi, ka uz mani nevienā lietā nevar paļauties);
  • es neatceros, cik maksāja tie zābaki (citādi kliegsi – par kādiem līdzekļiem es dzīvoju).

Fakts, ka tu it kā neesi pamanījis šādus melus – pierāda, ka esi iecietīgs un ar izpratni izturies pret šo iebiedēto, neuzticības un noslēpumainības pilno cilvēku, zinot, cik "grūti viņam dzīvē iepriekš klājies". Šī mazā izlikšanās parāda tavu gatavību pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Ar laiku, pārstājot sēdēt kā kaķim pie peles alas, tu sadzirdēsi sava "bijušā meļa" atzīšanos, kurš uztaisīs attiecīgu sejas grimasi, sakot: "Bet tu zini, es tev toreiz apzināti meloju, bet patiesībā, lūk, kā bija. Kotletes apēdu tomēr es".

Ja tu sadzirdi šādu atzīšanos – sarīkojiet svētkus, jo abi esat uzvarējuši vienu pasaules ļaunumu – melus! Jā, tā ir maza uzvara jūsu pašu mazajā dzīves sižetā – bet tas ir tā vērts. Pat meļi zina, ka ir viegli un patīkami, ja var teikt tikai patiesību. Tiesa, ja ir kam to teikt – patiesību... Ja par patiesības teikšanu neviens netaisās skriet pakaļ ar pannu...

Pat meļi sapņo par "runāšanu no sirds" un kaut kad taisās pārstāt melot. Nu vismaz vienam vistuvākajam cilvēkam pasaulē. Bet tad, ja izdosies, arī citiem. Sniedz viņam šādu iespēju. Ar laiku, redzot, ka pasaulē pamatā ir droša, meļi pārstās melot pilnībā, optimistiski raugās psiholoģe.

Tuvs cilvēks tev melo. Cīnīties vai pieķert ar pierādījumiem?
Foto: Shutterstock

Ja cilvēks visu laiku melo, kā tas ietekmē viņa psihi?

Ja cilvēks melo pastāvīgi, te ir vietā runāt par pataloģiskiem meliem, portālā "b17" uzsver psiholoģe Vengere-Burlačenko. Bet uzreiz ir vērts atzīmēt, ka tas ir tikai tāds ikdienišķs jēdziens, klīniskajā diagnostikā nepastāv tāda termina. Patiešām, – nepastāv arī "melu normas", formālas robežas, skalas, pēc kurām varētu kvantitatīvi izmērīt cilvēka radīto nepatiesību. Tāpēc, neraugoties uz acīmredzamo, ka vieni cilvēki ķeras pie melošanas galējas nepieciešamības dēļ, kāds melo bieži, bet kāds – vienkārši visu laiku, mēs nevaram par pastāvīgi melojošu cilvēku pateikt, ka viņš ir garīgi nevesels. Parasti patoloģiska melošana tiek aplūkota kā kaut kas tāds, kas papildina klīnisko ainu, nevis kā atsevišķa novirze.

Bet par to, vai nemitīga melošana ietekmē psihi? Protams, ka ietekmē, uzsver psiholoģe.

Runājot vienkāršā valodā, psihe ir tā, kas ļauj mums atspoguļot apkārtējo pasauli, veidot savu ainu par šo pasauli un, pamatojoties uz to, regulēt savu uzvedību. Tātad, izrādās, ka melīgā cilvēkā visas psihes funkcijas – refleksija, uztvere, regulācija, var teikt, zināmā mērā zaudē savu neatkarību, spontanitāti. Tagad visa informācija, kas nāk no ārpasaules, viss uztvertais ir jāsaista, pirmkārt, ar "melīgo vakar un aizvakar". Proti, melim it kā jāsaskaņo viss jaunais ar jau izkropļoto – tā tiek veidota viņa pasaules aina. Galējais punkts, kad cilvēks ir tik ļoti sapinies melos, apveltījis to ar tādu pārliecināšanas pakāpi, ka viņš pats tic saviem vārdiem. Turklāt patoloģiskajam melim atbilst tādas pazīmes kā samazināta pašvērtība un impulsivitāte.

Kas visbiežāk melo?

Statistika rāda, ka vīrieši melo biežāk nekā sievietes, bet vēl, – tas, kurš ir sociāli aktīvāks, tas arī vairāk melo. Taču līdzīga veida pētījumi ne īpaši labi iztur kritiku, jo šādi secinājumi ir pārāk viennozīmīgi, viduvēji.

Piemēram, vienā sfērā sievietes, tieši pretēji, daudz biežāk nekā vīrieši ķeras pie meliem (visdzīvākais piemērs – pirkumu patiesā cena); sievietes arī vairāk tiecas lietas pārspīlēt, bet tajā pašā laikā vīrieši – tieši slēpt informāciju. Bet paaugstināta tieksme uz melošanu sociāli aktīviem cilvēkiem tiek skaidrota gluži vienkārši – šiem cilvēkiem ir plašs sociālais loks (ja tā var izteikties, sociāli aktīva cilvēkam ir vairāk "vietas" melošanai).

"Tāpēc, neatsaucoties uz statistikas datiem, es teiktu, ka biežāk melo tas, kurš nav apmierināts ar realitāti. Skarbi, taču tā ir," saka Vengere-Burlačenko.

Ķeroties pie meliem, cilvēks cenšas "pārdefinēt situāciju", mainīt apstākļus, būt citādāks kāda acīs (droši vien, arī pats savās). Cilvēks cenšas "pārveidot" realitāti, jo situācija, apstākļi, kaut kādi dzīves brīži kaut kāda iemesla pēc viņu neapmierina, un viņš sev nevar atļauties atklāt patiesību.

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Psihoemocionālā veselība Psiholoģe Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form