Ginta Ratniece: Pārlieku izteikts mātišķums kavē bērna attīstību  (2)

Ģimenes psiholoģijas centra "Līna" organizētajā konferencē "Labi vecāki šodien" lektori no Latvijas, Vācijas un Lielbritānijas astoņās lekcijās stāstīja par atdalīšanās un patstāvības nozīmi dažādos dzīves posmos. Viena no lektorēm konferencē bija psihoterapijas speciāliste, Junga analītiskās psihoterapijas speciāliste un supervizore Ginta Ratniece, kura aplūkoja tēmu "Bērni nu lieli un patstāvīgi – ilgi gaidītā brīvība vai sāpīga vientulība?".

Proti, šajā rakstā stāstīsim par attiecībām starp vecākiem un jau pieaugušiem bērniem, par to, cik viegls vai grūts vecākiem var būt tas dzīves brīdis, kad bērni izligzdo no vecāku mājām. Kā norāda Ratniece, visbiežāk šis brīdis pienāk tad, kad vecāki ir tā dēvētajā pusmūžā, bet šis ir arī laiks, kad vecāki papildus var piedzīvot arī pusmūža krīzi, bet par to neesot iespējams runāt lokāli. "Par pusmūža krīzi mēs runājam visas dzīves kontekstā. Balstīšos uz psihiatra Karla Gustava Junga teoriju, kurš runāja par to, ka cilvēka attīstība patiesi notiek visa mūža garumā, un viņš to sauca par individuāciju. Šīs individuācijas mērķis ir kļūt par to, kas es esmu. Mums reizēm šķiet, ka bērns piedzimst un pieaugot kļūst par to, kas viņš ir. Bet nē, tik vienkārši tas nav," norāda speciāliste.

Jungs visu dzīvi iedalīja četrās lielās daļās – bērnība, pieaugušā gadi, briedums un vecums –, un viņš lielāku uzmanību pievērsis tai dinamikai un attīstībai, kas notiek pieaugušā vecumā. Bet, lai nonāktu līdz pieaugušā vecumam, jāiziet arī citas fāzes, tāpēc Ratniece sākotnēji pieskaras tieši bērnībai.

Jungs ir formulējis, ka bērnība ir stāvoklis, kurā mēs esam problēma citiem, bet vēl neko nezinām par savām problēmām. Toties apzinātas problēmas aizpilda otro un trešo dzīves ceturksni. Savukārt pēdējā ceturksnī, būdami dziļā vecumā, neatkarīgi no mūsu apziņas kvalitātes atkal kļūstam par problēmu citiem vai atkarīgi no citiem.

Ratniece norāda, ka bērns pilnībā ir atkarīgs no saviem vecākiem un bērnībā visaktuālākās attiecības ir bērns–vecāks. Būtiskākais, kas notiek bērnībā, – ego apziņa atdalās no bezapziņas un izveidojas ego komplekss (veids, kā mēs apzināmies sevi). Ar to tiek saprasta cilvēka apzinātā daļa, kas nedaudz atšķiras no tā, kā ego izprot psihoanalīzē. Ego ir cilvēka apzinātais stāvoklis. "Protams, ego kompleksa izveidošanās lielā mērā ir atkarīga no tā, kādā veidā bērns piedzīvo bērnību. Veiksmīga attīstība ir atkarīga no bērna separācijas no mātes (vecākiem), kas nosaka ego attīstību un atdalīšanos no bezapziņas. Šo procesu uztver identiski tam, kā attīstās bērna apziņa un kā tā atdalās no bērna bezapziņas. Var sacīt, ka visa dzīves kvalitāte ir atkarīga no tā, kā mēs separējamies," uzsver Ratniece.

Kā speciāliste raugās uz separāciju? Lūk, viņas skaidrojums: "Kad bērns sāk savu dzīves gaitu, pat esot mātes ķermenī, mātes bezapziņā, arī piedzimstot, viņš fiziski it kā atdalās, taču mēs visi zinām, ka mazulis joprojām emocionāli un fizioloģiski ir mātes pasaulē. Visa turpmākā attīstība pamatā ir atdalīšanās no mātes. Protams, būtiska loma tajā ir arī tēvam. Atdalīšanās process ir sarežģīts, turklāt ļoti atkarīgs gan no mātes, gan bērna. Galējā atdalīšanās punktā, kas, cerams, notiek pusaudža vecumā, varbūt vēlākā vecumā, vajadzētu sākties pilnīgi citas kvalitātes attiecībām. Kad pusaudža vecumā, jaunībā tiek pārrauta attiecību "vecāki–bērns" saikne, nomainās šī galvenā ass un tā sāk veidoties starp cilvēku un sociumu."

Jaunība/pieaugušā gadi (gadi pēc pubertātes un pirms pusmūža, 35–40 gadu vecums). Kā pieļauj Ratniece, šis, iespējams, daudziem ir visproduktīvākais dzīves posms. Šajā periodā aktuālas ir cilvēka attiecības ar sociumu: atrast savu vietu tajā.

Vēl svarīgi šajā dzīves posmā:

• realizēt savus bioloģiskos uzdevumus – nodibināt ģimeni, radīt bērnus un tos uzaudzināt;
• atrast savu pašrealizācijas veidu – visbiežāk profesionāli.

K.G. Jungs: "Problēmu avots – dzīves prasības, kas rupji nogalina bērnības sapņus..."

"Protams, ir naivi domāt, ka šī pārlēkšana notiek uzreiz. Nē, paradoksālā veidā mums iestājas šis jaunais dzīves periods, esam spiesti piemēroties sociumam, proti, kļūt pieauguši: nodibināt ģimeni vai nolemt to nedarīt, bet tad tā ir apzināta izvēle, dažreiz arī neapzināta, jo tā vienkārši ir sanācis... Paralēli mēs šajā periodā risinām visu to, kas ir sastrādāts vai mantots no iepriekšējā dzīves perioda. Respektīvi, mēs funkcionējam ar to bagāžu, kas mums ir. Tas jāatceras – nākamajā dzīves posmā mēs allaž risinām tās dzīves problēmas, kas ir bijušas iepriekšējā periodā," skaidro Ratniece.

Gadi iet, un cilvēks nonāk pie pusmūža krīzes. Kāpēc krīzes? "Manuprāt, tas patiesi ir milzīgs satricinājums, turklāt tas ir ilgstošs. Turklāt jāņem vērā, ka sociāli nozīmīgi mērķi ir sasniedzami, tikai ziedojot savu individualitāti, tāpēc atkal mudinu atcerēties, ka individuācijas mērķis ir kļūt par to, kas es esmu," uzsver speciāliste.

Šajā dzīves posmā ir svarīgi padomāt par to, kāds ir bijis mūsu uzdevums dzīves pirmajā pusē. Būt veiksmīgiem? Jā, arī bērna audzināšana ir socializācija, un vecāki, audzinot bērnus, viņus sagatavo būt veiksmīgiem. "Audzinot bērnu, bieži vecāki viņu tomēr piemēro dzīvei attiecīgajā kultūrā. Ja tā aizdomājas, cik daudz kompromisu mēs veicam starp to, ko man vajag un ko es vēlos, un to, kas jādara, kas ir nepieciešams. Tas pats ir bērnu audzināšanā, var teikt, mēs šajā brīdī savas vajadzības ziedojam," norāda Ratniece.

Viņa atklāj, ka arī pati visai asi esot piedzīvojusi pusmūža krīzi, sasniedzot 40 gadu vecumu, tāpēc bijusi pat pārsteigta, izlasot, ka Jungs runā pat par 35 gadu vecumu, kad tā var iestāties, bet kādam tā var būt 40, 45 gadu vecumā, turklāt tā var ilgt pat 10 gadus.

Kādam varbūt tas šķiet neiespējami – tik ilgi? Bet Ratniece skaidro – tas tādēļ, ka psihe pārkārtojas. Un uzdevumu tajā brīdī ir ļoti daudz. Pēc viņas teiktā, vislielākais pagrieziens notiek ap šo galveno asi – kas ir attiecības "cilvēks un sociums", kad tā pagriežas uz attiecībām "ego un patība". Vienkāršāk izsakoties, cilvēks pagriežas pats pret sevi.

"Tā kā mums ir uzkrājusies zināma pieredze un zināšanas par dzīvi un mēs tās nevaram ignorēt, tajā brīdī par galveno atskaites punktu jāsāk kļūt manai dziļākajai būtībai jeb patībai. Tas ir dziļākais mūsu psihes centrs, kas vada mūs visas dzīves garumā, varētu teikt, tas ir attīstības arhetips, tāda kā dievišķā dzirksts mūsos, kaut kas, kas ir daudz lielāks par mūsu personību. Tas ir viedums, ar ko varam būt kontaktā, kad esam mūža otrajā pusē. Bet tas notiek tikai tad, kad atrodam šo savu iekšējo asi," stāsta psihoterapijas speciāliste.

Kas tad notiek attīstības krīzēs? Mainās cilvēka vadošais arhetips. Pēc Ratnieces sacītā, šajā periodā ir svarīgi pašam sev kļūt par autoritāti dziļākā nozīmē. "Tā kā mainās arhetipi, šo periodu pavada samērā liels apjukums, jo zaudējam līdzšinējās identitātes, parādās jaunas, un parasti tas ir tāds nedrošs brīdis. Cilvēki mēdz teikt – es vairs neesmu tas, kas biju, bet es nezinu, kas es būšu, ko izvēlēties, ko man darīt. Šajā dzīves periodā arī mainās attiecības ar savu ķermeni. Līdz tam bijām pieraduši, ka tas ir mūsu kalps, bet otrā mūža pusē mums jāsāk kalpot savam ķermenim," uzsver Ratniece.

Jungs skaidrojis, ka arhetipi ir universālas, visiem kopīgas struktūras, kas ir gatavas funkcionēt noteiktā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu (kolektīvās bezapziņas nesēji). Tie ir universāli motīvi, kas uznirst no kolektīvās bezapziņas un ir reliģiju, mītu, leģendu un pasaku pamatā. Tie rada struktūru un gatavību zināmai pieredzei.

Mātes arhetips, kas atrodas kolektīvajā bezapziņā, apraksta visus ar māti saistītos fenomenus – dabā, cilvēku dzīvē. Arhetipi izpaužas kultūrā caur mītiem, pasakām, simboliem, tēliem. Pārsvarā mātes arhetips reprezentē dabu, mātišķumu, auglību, barošanu, radīšanu, bet arī destruktīvus aspektus, piemēram, iznīcināšanu.

Savukārt tēva arhetips vairāk saistīts ar logosu, viņa vārds ir likums, tas nodrošina kārtību un aizsardzību. "Manuprāt, tas, kas ļoti ietekmē, īpaši mātes, atdalīšanos no bērniem, ir mātes arhetips. Piemēram, ir sievietes, kurām šis arhetips jau piemīt teju no mazotnes, kad viņas kā meitenes ir spēlējušās ar lellītēm, rūpējušās par tām, bet ir sievietes, kurām šis mātišķums nav bijis tik izteikts. Tāpēc tās, kurām piemitis izteikts mātes arhetips, ļoti smagi pārdzīvo laiku, kad bērni sāk atdalīties no viņām. Labs un elastīgs variants: psihē konkrēts arhetips aktualizējas tad, kad tas ir nepieciešams. Respektīvi, kad sieviete kļūst par māti, viņā šis mātes arhetips dabiski aktualizējas. Jo mazāks šis arhetips, jo lielāku vietu ieņem citi. Jāsaprot, ka pārlieku liela mātišķība aptur bērna attīstību, un to būtu ieteicams aizstāt ar citām lietām, nevis tikai pārlieku rūpēties par bērnu," rekomendē Ratniece.

Protams, sava veida lamatas esot arī nespēja nodalīt savas projekcijas un gaidas no realitātes (otra cilvēka). "Diemžēl bērni no mums atšķiras. Neviens bērns nav savu vecāku kopija. Tāpēc būtu ieteicams izsērot par nenotikušo vai šķirties no savām cerībām, pieņemt savu bērnu, un tas ir liels izaicinājums, bet tas ir jāizdara, lai ļautu bērniem atdalīties. Arī izturēt šo autonomiju ir aktuāli. Tas ir tas pats, kā respektēt otra vajadzības. Manuprāt, bērnu audzināšanā visgrūtākais ir tas, ka bērnu vajadzības nepārtraukti mainās, un labs vecāks ir nevis tas, kurš projicē savus priekšstatus vai savas vajadzības uz bērnu, bet tas, kurš patiesi spēj saskatīt reālās. Ja tas tā nenotiek, tad ir nevis labais vecāks, bet gan tā dēvētais glābējs, kas parasti ir tie vecāki, kuri pāraprūpē savus bērnus. Jo vecāks vairāk turas pie vecāka lomas, jo vairāk viņš otru tur regresā, jo bērnam ir apgrūtinātāka attīstība. Es gan vienmēr uzsveru, ka attīstība ir bērna jautājums. Tas spiediens – attīstīties – nāk no bērna, un tas neizbēgami spiež arī attīstīties vecākus," skaidro Ratniece.

Vēl traucējošs elements, kas liedz notikt veselīgai separācijai, kad bērni jau ir pieauguši, ir neatrisināti pagātnes aizvainojumi, nespēja izsērot un reversās lomas. Lai arī separācija patiešām jau ir notikusi, vecāki joprojām var uzņemties ļoti nozīmīgu lomu pieaugušu bērnu dzīvē. Savā ziņā vecāki ir tas modelis, kas parāda, kā dzīvot briedumā, kā novecot, kā veidot attiecības ar pieaugušiem bērniem. Vecāki turpina būt saviem bērniem par piemēru, un tā ir milzīga dāvana pieaugušiem bērniem, jo tas sniedz dabisku perspektīvu, kas nav jāizdomā, jāmeklē, turpina speciāliste.

Savukārt, ja vecāki parāda bērniem, ka viņi nespēj vieni paši dzīvot, tas ir liels apgrūtinājums. "Protams, cilvēkiem mūža otrā pusē atrast citas aizraušanās un dzīves jēgu, piepildījumu ir grūtāk, bet tas viņiem jādara sevis dēļ. Būt laimīgiem un piepildītiem savā dzīvē – tas ir katra vecāka uzdevums. Tā ir labākā dāvana, ko pasniegt saviem bērniem," noslēdzot galveno lekcijas daļu, sacīja Ratniece.