Lielā izvēle un medikamentu lietošanas sekas

Ar vienu zeķi visu mūžu – pieredzes stāsts par trombozi grūtniecības laikā
Foto: Privātā arhīva foto

Tālākais scenārijs bijis sekojošs: Anetei bija jāizvēlas, vai viņa turpmāk vēlas savu bērnu barot ar krūti. Ja viņa piekristu to nedarīt, tad jaunā māmiņa trombozi uzreiz varētu sākt ārstēt ar tablešu palīdzību. Šis variants arī finansiālā ziņā būtu daudz izdevīgāks, jo konkrētās tabletes ir salīdzinoši lētas. Taču, neskatoties uz to, Anete nolēma bērnu barot ar krūti. Šādā gadījumā ārstēšana ir citāda – māmiņai pusgadu divreiz dienā vēderā injicē zāles, kas palīdz šķidrināt asinis, kā arī trīs mēnešus uz abām kājām jānēsā garās, otrās kompresijas klases vēnu zeķes. Viņa stāsta, ka pēc trim mēnešiem viņa varēja kompresijas zeķi nēsāt tikai vienā kājā, bet vēl pēc pusgada ārsts ļāvis nēsāt nedaudz īsākas vēnu zeķes – līdz celim. Arī injicējamo zāļu daudzums ar laiku krietni samazinājies.

Anete šo laiku atceras kā murgu, kura rezultātā nespējusi līdz galam izbaudīt sajūsmu par bērniņa piedzimšanu. Viņa stāsta, ka pirmās nedēļas pagājušas bezmiegā un stresā. "Es daudz nevarēju kustēties un Nauris (Anetes vīrs) man Matildi pienesa," viņa stāsta. Sieviete atceras, ka kāja esot bijusi sapampusi tik liela un smaga, ka atgādinājusi lāča ķepu. "Es atceros, ka lecu lejā pa kāpnēm, jo vienkārši nevarēju paiet," viņa stāsta. Tikai pēc kāda laika, kad Anete regulāri injicējusi ārsta izrakstītās zāles, pampums pazudis, un viņa atkal brīvi varējusi kustēties. "Tagad es skatos, cik būtu jauki, ja tā visa nebūtu bijis," atzīst Anete.

Vēl viens nozīmīgs fakts Anetes ārstniecības procesā bijušas medikamentu izmaksas. Zāles, kuras Anetei bija jālieto, ir dārgas. Kaut tās ir iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā, dažādu apsvērumu dēļ jaunajai māmiņai tās pienācās tikai trīs mēnešus. Viņa atklāj, ka tikai brīdī, kad konkrētie medikamenti bija jāpērk pašai, sapratusi, cik patiesībā daudz tās izmaksā. "Tie bija vairāk nekā 250 eiro mēnesi, kurus man vajadzēja atlikt medikamentiem," viņa stāsta. Taču izmaksas nebija vienīgā problēma. Anete stāsta, ka nepieciešamais zāļu daudzums vienā reizē esot bijis seši mililitri. Šādu daudzumu nevar iegādāties vienā iepakojumā, kā rezultātā viņai bija jāinjicē nevis divas, bet četras reizes dienā – divas devas no rīta un divas vakarā. Tādēļ arī vēders visu zāļu lietošanas laiku bijis nemitīgi piepampis, ar manāmiem kunkuļiem un zilumiem, kas pieskaroties radīja sāpes. Turklāt, tā kā zāles šķidrina asinis, zilumi jeb asinsizplūdumi parādījušies arī citur uz ķermeņa. "Sākumā tas šķita baisi, taču ar laiku jau pierodi," atklāj Anete.

Taču lielākais trieciens viņai esot bijis flebologa apmeklējums pusgadu pēc tam, kad bija pildījusi visas ārsta norādes. Vizītes laikā ārsts sievietei pateica, ka kompresijas zeķes viņai, visticamāk, būs jānēsā visu dzīvi. Šādu lēmumu flebologs pieņēma, jo, neskatoties uz to, ka trombs bija pazudis, asinis vēl aizvien nevarēja brīvi cirkulēt pa asinsvadiem. Kā stāsta Anete, attēlā izskatījās, ka asinsvadā ir tādas kā nogulsnes, kas traucē normālai asinsritei. "Tajā brīdī es vienkārši sabruku. Es atceros, ka pēc vizītes es raudāju," stāsta Anete. "Es tiešām biju domājusi, ka tagad gadu lietoju tās zāles un super, viss ir beidzies, man trombu vairs nav, un varu staigāt apkārt kā maija saulīte." Sieviete atceras arī to, ka ārstei jautājusi, vai ir iespējams kaut ko lietas labā darīt, piemēram, veikt operāciju. Uz ko ārste esot atbildējusi noraidoši. Arī tas Anetei nācis kā pārsteigums. "Mēs varam aizlidot uz Mēnesi, bet mēs nevaram izdomāt veidu, kā risināt šādu problēmu," viņa sašutusi stāsta.

Taču ir jāzina arī tas, ka kompresijas zeķes neliedz sievietei būt aktīvai, peldēties, sauļoties un darīt citas lietas, ko viņas sirds kāro. Arī guļot zeķi droši var novilkt, bet tiklīdz parādās statiska slodze, piemēram, ilga sēdēšana vai stāvēšana kājās, kompresijas zeķe ir jāvelk atpakaļ. Piemēram, ēst gatavošanas laikā, Anete vienmēr uzvelk vēnu zeķi.

Māmiņa atklāj, ka ir pamēģinājusi kādu brīdi tās nevilkt, jo, piemēram, aktīvi kustoties, pat staigājot vai skrienot, to varētu nedarīt. Neskatoties uz to, viņa stāsta, ka bez zeķēm parādās jocīga un nepatīkama sajūta, kas atgādinājušas tirpas. Sapratusi, ka ilgstoši bez tām iztikt nevar. "Ārsts man teica, ka es jutīšu, un es jutu, ka man vajag atpakaļ to zeķi," viņa stāsta. Taču tā kā ārsta slēdziens nebija viennozīmīgs, Anetei esot cerība, ka tomēr kādu dienu viņa no kompresijas zeķes varēs atvadīties uz visiem laikiem.

Tomēr arī ar to viss nebeidzas. Trombozes un ar to saistīto komplikāciju dēļ Anete ir saņēmusi slēdzienu, ka nākamā grūtniecība slimības dēļ būs augsta riska un arī nākamās dzemdības viņai būs jāveic dzemdību nodaļā, līdz ar to sapnis par mājdzemdībām būs "jāatmet" pavisam. Tāpat, lai izvairītos no riska, ka tromboze ar visām tai raksturīgajām komplikācijām varētu atkārtoties, viņai jau otrās grūtniecības pirmajās dienās būs jāinjicē tās pašas zāles, kuras lietotas iepriekš. Neskatoties uz to, Anete plāno vēl vienu bērniņu. "Ir vērts laist pasaulē otru bērniņu arī tad, ja tās zāles ir jāšpricē. Galvenais no manas puses tagad ir ievērot visus ārsta norādījumus," viņa stāsta. Anete atklāj, ka viņa vairāk satraucas par vietu, kur dzemdības notiks, nekā pašu dzemdību procesu. "Man ir bail no slimnīcām, kas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu par labu mājdzemdībām," viņa atzīst.

Source

Cālis.lv

Tags

Grūtniecība Lasāmgabali Varikozas vēnas Grūtniecība Pēcdzemdību periods Veselība un sports grūtniecības laikā Vēnu varikoze
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form