Pieredzes stāsts: pieci bērni, divas dabīgas dzemdības un trīs ķeizargriezieni

Elīna Sondare ir piecu bērnu māmiņa. Viņa savu dzemdību pieredzi salīdzina ar amerikāņu kalniņiem, jo piedzīvojusi gan ķeizargriezienu, gan dabīgas dzemdības. Sieviete ar prieku piekrita savā stāstā dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem, pierādot, ka viss ir iespējams un arī pēc diviem ķeizargriezieniem ir iespējams bērnu laist pasaulē dabīgās dzemdībās. Lūk, Elīnas stāsts!

"Man līdz pirmajai grūtniecībai 27 gados jau bija veiktas vairākas operācijas – apendicīts, nabas brukas operācija, kakla mandeļu operācija. 25 gados arodārsts izteica aizdomas, ka man varētu būt epilepsija, jo zaudēju samaņu jau no bērnības. Lai to apstiprinātu, tika veiktas pārbaudes, kas lika domāt, ka tas tā patiešām ir, lai gan diagnoze vēlāk tika atcelta. Šī iemesla dēļ bija jālieto medikamenti, bet, zinot, ka vēlos bērniņu, tie tika piemeklēti tādi, lai gadījumā, ja palieku stāvoklī, tie netraucētu mazulim.

Kad gaidīju savu pirmo meitiņu Alisi, ķeizargriezienu drīzāk izvēlējos pati, jo, kad sākās runas par dzemdībām, vecmāte un daktere uzdeva jautājumu, vai vēlos dzemdēt pati, vai tomēr veikt ķeizaru, un izvēle krita par labu ķeizaram, jo tolaik man tas likās drošāk bērnam. Ķeizars likās droši. Gribējās visu atbildību ielikt mediķu rokās, jo sev tik daudz neuzticējos. Tolaik vēl nezināju, kas ir dzemdības, un no visa bija bail. Atceros, ka bija daudz nezināmo, jo tas bija pirmais bērniņš.

Tā pienāca 2006. gada vasara. Atminos, bija ļoti karsts laiks. Nesagaidot 8. augustu, kas bija noliktais dzemdību datums, devos pie ārsta un sūdzējos, ka nejūtos labi, jo kājās bija uzmetusies liela tūska un cīnījos ar urīnceļu iekaisumu. Atceros, man bija bail, ka nepaliek slikti kaut kur uz ielas.

1. augustā ar ķeizargrieziena palīdzību nāca pasaulē meitiņa. Jau tad sapratu, ka laikam nebija pareizi izlemt par labu ķeizaram, jo tas nekādas garantijas nedod. Vienīgais un skaistākais mierinājums bija vesels bērniņš, kas, protams, ir vissvarīgākais. Bet vēlāk, visu pārdomājot, bija tik daudz "bet". Attieksme no dakteru puses bija ļoti lietišķa, nevarēju par savu mazo uzreiz parūpēties, vīrs nedrīkstēja palikt, jo bija divvietīga palāta, līdz ar to man mazo atnesa tikai uz barošanu un ātri aiznesa prom, jo pati uzreiz nevarēju mazulīti aprūpēt. No stresa, jaunās situācijas, hormoniem un situācijas palātā man neriesās piens. Tas viss man likās tik neforši, ka nākamajā dienā pēc ķeizara zaudēju samaņu, ejot uz tualeti. Kritiena dēļ sašūtā rēta bija kaut kur piespiedusies un asiņoja. Nospriedu – ķeizars nav laba un droša lieta. Tas ir variants, ja citādi nevar. Bet nu pati biju izvēlējusies.

Kad vecākajai meitiņai bija aptuveni divarpus gadiņi, mums pieteicās otrais bērniņš. Otrā meitiņa. Iepriekšējā pieredze un sajūtas lika pārdomāt par dzemdību vietu. Pēc dažādu slimnīcu apmeklēšanas atklājās, ka daudzviet valda uzskats – ja iepriekš bijis ķeizars, tad arī nākamreiz automātiski ir jāveic ķeizars. Atšķirīgo uzskatu dēļ izvēlējāmies Ventspili, jo jau telefonsarunā man tika teikts, ka ķeizargrieziens nav obligāts. Ārsti minēja, ka jāskatās rēta – ja viss būs labi sadzijis un nebūs citu objektīvu iemeslu, varēšu dzemdēt pati.

Pienāca dzemdību datums, bet mazā nepieteicās. Kad laiks bija jau pāri un likās, ka nu jau būs, braucām uz slimnīcu. Kā izrādījās, biju pārpratusi sāpi, un dzemdības nesākās. Tika nolemts tomēr veikt ķeizaru. Toreiz dakteri baidījās stimulēt dzemdības, jo varot plīst rēta. Tā 30. decembrī, vienu dienu pēc tēta un māsīcas dzimšanas dienas, piedzima Uniņa.

Kad Unai bija nepilni trīs gadiņi, gaidījām Tīnu. Lietoju hormonus, lai nepazaudētu bērniņu, jo iepriekš biju piedzīvojusi gan spontāno abortu, gan "missed" jeb nenotikušo abortu. Biju pat Stradiņa slimnīcā, jo sākās asiņošana, bet viss jau notiek, kā tam jānotiek. Vienā no šādām reizēm satiku ļoti labu dakteri, pie kuras turpināju doties grūtniecības laikā. Cerības par dabīgām dzemdībām man nebija vairs nekādas, bet urdītājs iekšā urdīja, un kādā vizītē pajautāju, vai vispār kādreiz dzirdēts, ka pēc diviem ķeizariem arī dzemdē. Un, man par pārsteigumu, daktere teica, ka tas varētu būt iespējams, ja viss būtu labi ar grūtniecību, ja rēta laba, ja, ja, ja... Un viss bija labi. Bērniņš nebija liels, kas bija viens no nosacījumiem, lai es varētu dzemdēt pati.

Tā nu gaidījām Tīnu. Grūtniecības beigās apslimu, mani mocīja temperatūra un iesnas. Gribējās paturēt mazuli ilgāk puncī, lai dzemdējot viņu neaplipinu. Pārstaigājām divas nedēļas, un bija noruna – ja dzemdības nesāksies, braucu uz ķeizaru. Iestājos slimnīcā ar domu, ka no rīta būs ķeizars. Morāli gatavojos un jau samierinājos ar notiekošo.

Četros no rīta pamodos no mēnešreizēm līdzīgām vēdersāpēm. Kad atbrauca daktere, sapratām, ka mazā dzimst. Gājām uz dzemdību zāli, bet visu laiku tika pieminēts – ja nu kas, tad vajadzēs veikt ķeizargriezienu. Man mugurā ielika katetru, lai var atsāpināt un lai ķeizara gadījumā tas būtu jau izdarīts.

Meita piedzima tikai pašā vakarā un lielāka, nekā bija gaidīts, – 4,5 kilogrami. Pat daktere bija pārsteigta, ka tomēr tik liela. Es teiktu, ka te sakrita visi kauliņi – mīloši dakteri, vīra atbalsts, maziņās spēks, mana paļāvība un ticība, ka būs labi. Lielu drošības sajūtu deva daktere, ar kuru bija sarunāts, ka tieši viņa mūs aprūpēs. Mazā piedzima, un bijām laimīgi.

Likās – trīs meitiņas peciņas. Bet nu māmiņas gēns atkal urdīja, tāpēc ar vīru izlēmām – mīlēsim vēl vienu bērniņu. Pieteicās Bella. Tā kā atkal biju piedzīvojusi "missed", arī šoreiz lietoju hormonus.

Grūtniecības laikā atklājās, ka man ir grūtniecības diabēts, tad nu ievēroju stingru diētu, lai saudzētu savu un mazuļa veselību. Kaut viss bija labi, daktere gan nepiekrita dabīgām dzemdībām, bet, tā kā viss cits man patika, kā arī apzinājos, ka tas ir ceturtais bērns un man pašai ir veselības problēmas, uzticējos ārstam un ļāvos pierunāt uz ķeizargriezienu.

Ķeizargriezienu bija nolemts veikt 1. janvārī. Paralēli gribēju dzirdēt vēl viena ārsta viedokli. Vienmēr esmu gribējusi vairākus viedokļus. Sazvanīju Ventspils nodaļu, kad bija apmēram 20 nedēļas. Tur man teica – ja piedzemdēju 4,5 kilogramus smagu bērnu, tad diabēts nav iemesls ķeizaram, un, kad pienāk laiks, lai tik braucot pie viņiem un dzemdējot. 31. decembrī pirmajai izvēlētajai dakterei paziņoju, ka nebraukšu uz ķeizaru. Nebija drosmes līdz tam to pateikt. Viņa man atrakstīja, ka tad lai pati uzņemos atbildību.

Tā 10. janvārī sākās dzemdību sāpes. Aizbraucām, un Bella piedzima. Sveika, vesela un pati. Nu bija tas brīdis, kad sapratu, cik stipra esmu un cik stiprs ir mans organisms.

Pēc ceturtās meitiņas piedzimšanas sapratu, ka mīlestības pietiek arī brālītim, ja Dievs dos. Tā nu pieteicās vēl viens bērniņš. Gluži kā iepriekš, arī šajā grūtniecības reizē lietoju hormonus, taču mani pārsteidza kas cits – dzemdē bija hematoma, par ko nezināju, kā rezultātā ap 17. nedēļu sākās stipra asiņošana. Toreiz mani ātrās palīdzības mašīnā aizveda uz slimnīcu. Veicot analīzes, neatliekamās palīdzības mediķi pavēstīja ļaunāko – mazajam varētu būt ģenētisks defekts. Bija ļoti grūti. Baznīcā neeju, bet lūdzos par mazo. Ārsti teica, ka jāveic amniocentēze, jāņem augļūdeņi un jāskata. Sliktas diagnozes gadījumā un medicīnisku kontrindikāciju dēļ drīkstot veikt abortu līdz 22. nedēļai. Nevarēju par to pat padomāt, jo tā likās kā mazuļa nogalināšana. Tāpat amniocentēzes dēļ esot lielāks spontānā aborta risks. Tā kā jau bija asiņošana, spontānā aborta risks likās ļoti liels. Toreiz dakteris vēl aizsūtīja uz Dzemdību namu. Tur visu pārbaudīja un pateica, ka risks ir ļoti zems, ka nekas nav jāveic, lai nēsājot un lolojot, – esot puika.

Pēdējo grūtniecības pārbaužu laikā tika konstatēts, ka augļūdeņu ir par daudz un mazais tur kā baseinā grozās uz priekšu un atpakaļ. Palātā guļot, jutu, kā mazais mēģina kārtējo reizi aizgriezties ar galvu uz augšu. Tobrīd mazais gulēja pareizi, dzemdes kakls bija sācis vērties, kontrakcijas bija sākušās. Dakteris nolēma palaist augļūdeņus, lai veicinātu dzemdības un lai mazais nostiprinātos guļā un vairs nevarētu "dancot". Dzemdības sākās, bet dzemdes kakls nevērās. Arī sirds tonīši kontrakciju laikā vairs nebija normā, kā rezultātā tiku steidzami gatavota ķeizaram. Tā mazais brālītis Edijs pasaulē nāca ar ķeizargrieziena palīdzību.

Emocionāli šīs piecas grūtniecības bijušas kā amerikāņu kalniņi. Secinājums viens – vienmēr uzklausīt vairākus viedokļus. Lai arī dažreiz bija sajūta, ka dakterus nokaitinu ar saviem 100 jautājumiem, beigās sapratu, ka tikai tā var uzzināt visu nepieciešamo. Ir svarīgi izrunāties ar dakteriem, kuriem tu uzticies. Esmu dakterus mainījusi, un katrā posmā mani pavada citi cilvēki. Ir jāmeklē tāds ārsts, kas var vislabāk palīdzēt tieši tev un taviem bērniem. Nekautrējos par to, ka esmu mainījusi ārstus. Tikai tā esmu satikusi labākos profesionāļus un saņēmusi man nepieciešamo atbalstu.

Tāpat pēc pieciem bērniem esmu sapratusi, ka, dzemdējot pašai, ir daudz vairāk plusu, nekā veicot ķeizargriezienu, bet ir reizes, kad bez tā nevar. Atbildība tāpat beigās ir jāuzņemas pašai. Esmu bieži domājusi, vai varēja iztikt bez ķeizara brālītim, bet to nekad neuzzināšu, un varbūt tad būtu bijis sliktāk. Paskatos uz mazo un saprotu, ka viss ir labi un pareizi. Tagad tikai visi jāaudzina un jāmīl.

Vēl joprojām uzskatu, ka viss mazuļa izaugšanas process un dzemdības ir brīnums. Tomēr notiek brīnumi. Un mums ir pieci bērniņi."