Kā viņi neizšķīrās. Psihoterapijas aizkulises
Foto: Pixabay.com

Pāra attiecībās var atspoguļoties bērnībā iegūtās emocionālās traumas. Uzvedībā nereti var novērot iezīmes no mātes vai tēva, vai kāda bērnībā nozīmīga tuvinieka. Tādējādi var "automātiski" iekrist bērna stāvoklī, justies un uzvesties tā, kā to bijām ieraduši darīt bērnībā, skaidro psiholoģe Olga Mališina portālā "b17", padaloties ar piemēru no psiholoģijas prakses. Tajā sieviete bija uz šķiršanās robežas, taču psihoterapija palīdzēja ieraudzīt patiesos konfliktu iemeslus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai izmainītu destruktīvo attiecībās, svarīgi "atdalīt" partnera personību no tā cilvēka personības, kuru viņš tev atgādina. Tie ir atšķirīgi cilvēki! Un kad notiek šī "atdalīšanās", ir vieglāk sajust sevi kā pieaugušiem, jebkurā situācijā saglabājot skaidru prātu.

Piemēram, otrs pasaka kaut ko, kas tevi aizvaino. Ja tu noslēdzies vai atbildi agresīvi, tu ieņem bērna pozīciju, bērna, kurš pieradis reaģēt tieši tā. Ja tu sāc kaunināt vai pamācīt otru, tu ieņem kritizējošā pieaugušā lomu.

Tas pats mehānisms darbojas partnerim attiecībā pret tevi. Kā iejusties pieaugušā ādā un saglabāt attiecības?

Lūk, piemērs no prakses!

"Pie manis atnāca kliente, lai terapija palīdzētu izlemt – šķirties vai nešķirties?

Es jūtu, ka esmu mazs, pazaudējies puisēns, kurš dusmojas, bet nevar neko izdarīt, tikai bļaut no bezspēcības.

Sieviete stāstīja, ka viņas vīrs reizi pusgadā uzrīko "dusmu histērijas" bez iemesla. Viņš apvaino sievu, izsakās necenzēti, pieprasot: "Liec mani mierā!" un draudot pamest ģimeni. Pēc tam apvainojumi pāriet klusēšanā… Pēc pāris dienām klusēšanas ledus kūst un attiecības turpinās, "it kā nekas nebūtu bijis". Uz visiem sievas jautājumiem vīram ir atbilde: "Aizmirsti, viss ir pārgājis, es nespēju dzīvot bez tevis un dēla".

Es piedāvāju klientei uzzīmēt viņas attiecības ar vīru. Viņa uz lapas atainoja no kreisās puses vīru zilā krāsā, sevi rozā krāsā vidū un mazāku viņai pie rokas – dēlu, oranžbrūnā krāsā.

Es redzu TRĪS figūras. Kāpēc partnera attiecību zīmējumā ir dēls?

Es novērtēju, ka vīrs ir brīnišķīgs tēvs, viņš rūpējas par mani un bērnu, daudz laika pavada ar dēlu, spēlējas ar viņu. Es esmu darboholiķe, un vīrs bieži dēlam ir gan tēvs, gan "mamma".

Es dzirdu, ka jūs novērtējat vīru kā jūsu bērna tēvu. Un zīmējums ilustrē jūs kā vecākus. It kā vecāku loma jūsu attiecībās būtu svarīgākas par partnerattiecībām.

Tā arī ir.

Es neredzu zīmējumā attēlotu vīra "dusmu histēriju", kur tā ir?

Tur tās nav. Tūlīt uzzīmēšu.

Un viņa iepriekšējā zīmējumā priekšplānā piezīmē dusmīgu vīrieti melni pelēkā krāsā.

Ko jūs jūtat, kad vīrs kļūst dusmīgs?

Man ir bail. Es pat tagad ļoti dzīvi atceros, kā vīrs kliedz.

Vai esat līdzīgu kliegšanu dzirdējusi agrāk? Kad?

Tas ļoti atgādina manu māti, kura bērnībā uz mani kliedza.

Kā viņi neizšķīrās. Psihoterapijas aizkulises
Foto: Shutterstock

Tātad vīra kliegšana jums atgādina bērnības notikumus un jūs jūtaties kā maza meitene bērnībā. Bērns patiešām nevar stāties pretī dusmīgiem vecākiem. Bet šobrīd jūs esat pieaugusi. Jūsu vīrs nav mamma. Un jūs varat vīram stāstīt par to, kā jūtaties.

Es to saprotu, es cenšos ar viņu runāt, bet man neizdodas. Vīrs atvairās: "Nepiesienies!". Gribētos zīmējumā vēl piezīmēt spoguli, lai vīrs redzētu, cik viņš ir baiss dusmās.

Kliente to piezīmē – stiklu gaiši zilā krāsā.

Kad vīrs dusmojas, vai cenšaties izrādīt, cik viņš ir baiss? Vai kritizējat viņu?

Sanāk, ka tā…

Kā, jūsuprāt, jūtas vīrs, kad parādās "spogulis"?

Viņš dusmojas vēl vairāk, viņš nezina, ko darīt.

Kādas asociācijas jums raisa gaiši zilā krāsa?

Bezspēcība, apjukums, bailes…

Es sapratu, ka konfliktu laikā mēs atceramies bērnības traumas, abi kļūstam kā apvainoti, nobijušies bērni un ABI piesedzam savas bailes aiz agresijas.

Sanāk, ka, situāciju, kad vīrs ir dusmīgs, jūs asociējat ar bezspēcību un apjukumu. Iedomājieties, ka esat vīrs jūsu situācijā… Ko viņš varētu just?

Es jūtu, ka esmu mazs, pazaudējies puisēns, kurš dusmojas, bet nevar neko izdarīt, tikai bļaut no bezspēcības.

Kas viņu tik ļoti sadusmojis?

Viņu sadusmojis tas, ka es atgādinu viņa māti. Viņam šķiet, ka arī es esmu pret viņu auksta un vienaldzīga.

Un vai jūs tiešām esat pret viņu auksta un vienaldzīga?

Nē, es viņu mīlu un saku viņam to.

Es vēlos paskatīties, kā jūs to darāt. Vai es varu ieņemt vīra vietu uz brīdi? Ko jūs sakāt par to?

Jā, tas ir interesanti.

Ieņemot vīra vietu, es ieraugu jaunu sievieti, kura maksimāli attālinās no manis – "vīra", piespiežas krēsla atzveltnei. Viņa skatās "caur pieri" aukstu skatienu.

Priekš kam es tev esmu vajadzīgs?

Man vajag, lai tu mani atbalstītu.

Vai es tev esmu plaukts, vai? Manas pūles un rūpes ir veltītas, lai saglabātu ģimeni, tu to nenovērtē. Manī ir tik daudz dusmu un sāpju. Jūtos bezspēcīgs un vēlos atriebties pāridarītājam. Vai paiet tālāk: "Ja tu mani nemīli, tad prom no mums iešu es!"

Nu tad arī ej. Tu uzvedies pretīgi, man ir kauns par tavu uzvedību.

Viss, tu esi kā kritizējoša māte. Un es atkal, gluži kā bērnībā, jūtos "sliktais puisēns".

Un tagad, lūdzu, pamainīsimies lomām. Es būšu jūs un teikšu to, par ko jūs parasti klusējat un jūs – esiet kādu brīdi vīrs.

Labi.

Es pārsēžos no sievietes lomas krēslā pretī, kur ķermenis pats pārslēdzas "vīra" lomai.

Man ir ļoti bail, kad tu bļauj. Es nezinu, ko man darīt. Bērnībā uz mani tieši tāpat bļāva māte. Es atceros – tu neesi mana māte. Taču es ierasti saspringstu no bailēm. Un pēc tam sāku tevi kritizēt. Man šķiet, ka es aizsargāju sevi. Tu esi svarīgs cilvēks manā dzīvē. Tu man esi ļoti dārgs, dārgāks par visiem pasaulē. Es vēlētos, lai katrs no mums runātu par to, kas patiešām ir svarīgs, lai mēs varētu sadzirdēt viens otru.

Sievietei, kas iejutās vīra lomā, izsprāga asaras…

Tas ir tik negaidīti. Un tik patīkami. Īpaši dzirdēt, ka es esmu svarīgākais cilvēks tavā dzīvē.

Kā viņi neizšķīrās. Psihoterapijas aizkulises
Foto: Shutterstock

Es sapratu, ka vīram pietrūkst mana atbalsta, viņš vēlas sajust, ka ir vajadzīgs. Un vēl es sapratu, ka konfliktu laikā mēs atceramies bērnības traumas, abi kļūstam kā apvainoti, nobijušies bērni un ABI piesedzam savas bailes aiz agresijas.

Jūsu ģimenes zīmējumā nevienam nav sejas. Kas mainīsies, ja parādīsies sejas?

Mēs sāksim ieraudzīt viens otru.

Ļoti svarīgi aiz partnera uzvedības ieraudzīt realitāti – nevis vecāku, ko viņš atgādina. Vīrs dusmās atgādina jūsu māti, bet viņš nav māte, viņš ir jūsu vīrs. Un kad jūs saprotat, ka vīrs nav mamma, ir vieglāk sajust sevi kā pieaugušu sievieti, nevis apvainotu mazu meitenīti. Šodien terapijā esat jūs, bet es esmu tas spogulis, kuru jūs vēlējāties piedāvāt vīram. Pietiek ieraudzīt savas kļūdas un izmainīt savu uzvedību, un arī vīra rīcība mainīsies.

Man ir ļoti svarīgi, ka es ieraudzīju savas kļūdas. Es zinu, ko teikšu vīram. Tagad man pat šķiet smieklīgi domāt par šķiršanos. Vai tad ir iespējams šķirties no cilvēka, kuru mīli?!

Pēcvārds


Kad tu uzvedies kā pieaudzis cilvēks, partnerim arī ir vieglāk ieņemt pieaugušā stāvokli. Tava pāreja pieaugušā pozīcijā atgriež viņu realitātē, atgādina par to, ka jūs abi esat pieauguši cilvēki un varat sarunāties."

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Bērnības traumas Ģimene Psihoterapija Šķiršanās
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Sludinājumi