Tavs mazulis ir nācis pasaulē. Vai tu spēj iedomāties, kas ir viņa pirmā, vislielākā un vislabākā rotaļlieta? Mamma! Tieši tā – mammas acis, mammas rokas. Un tomēr, mazajam augot un apveļoties, arī bez īstām mantām neiztikt. Par to, cik daudz un kādas rotaļlietas būtu vispareizākā izvēle bērna pirmajā un otrajā dzīves pusgadā, portāla "Cālis" un medicīnas centra "Vivendi" kopīgi rīkotās Vecāku skolas ceturtajā lekcijā vecākiem stāstīja un rādīja fizioterapeite Zane Paiča.
Kā uzsvēra Zane, rotaļlietas virza bērna attīstību, tādēļ būtu vērts piedomāt pie to izvēles. Jā, pirmā mazuļa rotaļlieta var būt mammas un tēta acis. Kad mazulis sāk darboties ar savām rociņām, tās var būt vecāku rokas, ko satvert, apskatīt. Sākotnēji bērna kustības pārsvarā vada refleksi. To vecāki paši var pamanīt, piemēram, kad mazuli izģērbj plikiņu – viņš parasti satrūkstas no savām rociņām.
Fizioterapeite norāda, ka pirmos trīs dzīves mēnešus bērna kustības ietekmē vairāki iedzimti refleksi (daži no šiem refleksiem saglabājas līdz 4-4,5 mēnešiem, bet jau vairs tikai retās situācijās), līdz ar to, jo jaunāks bērniņš, jo neapzinātākas ķermeņa kustības. Un mantas mazulis mācās tvert ap trīs mēnešu vecumu, kad arī var sākt piedāvāt pirmo mantiņu. Bet pašā dzīves sākumā tieši mammas ķermenis ir lielākā viņa rotaļlieta. Jo mazāks bērns, jo vairāk pieskārienu viņam nepieciešami, lai varētu izzināt pasauli tādā veidā, kā viņš patlaban to spēj.
Bet, ja jāraugās patiešām no rotaļlietu klāsta, tad pati pirmā bērna manta var būt auduma lupatiņa. Svarīgi, lai tā būtu no patīkama materiāla. Tas var būt lakatiņš, marlīte – vienalga, ka tikai bērniņam tā iet pie sirds. To viņš arī tad pirmo iepazīst – gan ar rociņām, gan actiņām. Lupatiņu mazais var grozīt, pētīt, virpināt, čamdīt… Kad jau mazulis nedaudz paaudzies, mantu var iebāzt arī mutē.
Kāpēc tik mazam cilvēciņam jau nepieciešamas mantas? Kā uzsver Zane, rotaļas laikā bērns nodarbina: uztveri, visas maņas (redzi, dzirdi, ožu, garšu, tausti), lielo un motoriku, uzmanību un emocijas.
Problēma bija galvā, nevis starp kājām. Stāsti par tiem, kas nevar atgūties pēc kovida 
