Televizora skatīšanās zīdaiņa, mazuļa vecumā un tā sekas
Problēma nav saistīta tikai ar to, ko mazulis dara, skatoties ekrānā, bet vairāk ar to, ko viņš nedara tajā brīdī.
Mazulis pēc dabas ir ieprogrammēts mācīties no mijiedarbības ar ģimenes locekļiem. Viņš vēro un reaģē uz cilvēku skatienu, smaidu, sejas izteiksmi, balss toni un ķermeņa valodas. Ja šajā vecāku un zīdaiņa mijiedarbībā viens partneris iztrūkst, vai nu vecāks, vai mazulis, kas skatās televizora ekrānā, tad tā mijiedarbība, diemžēl, nenotiek.
Zīdaiņi un mazuļi visvairāk zināšanu iegūst caur mijiedarbību ar vidi un ģimenes locekļiem. Viņiem nepieciešams aiztikt, kratīt, sviest priekšmetus pa gaisu un redzēt cilvēku sejas, dzirdēt to cilvēku balsis, kurus viņš visvairāk mīl. Televizors to nekad neaizstās.
Pētījumi rāda, ka tie mazuļi, kuri pārmērīgi skatījuši televizoru dzīves pirmajā gadā, vēlāk var sirgt no uzmanības traucējumiem, kognitīvu spēju attīstības aizkavēšanās, valodas un sociālo prasmju problēmām. Pat ja televizors ir visu laiku ieslēgts, bet neviens to neskatās, tas ietekmē mazuļa valodas attīstības aizturi.
Vārdu apmaiņa starp vecākiem un mazuli pie ieslēgta televizora samazinās par 80 procentiem, kā tika pierādīts nesenajā pētījumā.
Vecākiem arī jāizstrādā savas robežas/noteikumi. Ja tās tiek pielietotas apdomāti un pienācīgi, tehnoloģijas var uzlabot ikdienas dzīvi. Tomēr neapdomāta un pārmērīga to lietošana ikdienas dzīvē var atņemt laiku ģimenei, laiku nodarbībām ar savu mazuli, kā arī bērnam un pašam vajadzīgo miega daudzumu.
Jānosprauž robežas un jāveicina kopīga rotaļāšanās ar bērnu!
Ar tuberkulozi var inficēties jebkurš 
