No prieka asarām līdz krišanai ģībonī. Vīrietis piedalās dzemdību procesā
Foto: PantherMedia/Scanpix

Svētdien, 13. septembrī, svinēsim Tēva dienu – kādā ģimenē apsveicējs vēl tikai gaida savu jauno lomu, kādā – svētkus svinēs pirmo, bet kādā citā – 13. reizi. Ir tēti, kuri jau vairākkārt sveikti saistībā ar vecāku statusa iegūšanu, ir tādi, kuri satraukti vēl tikai gatavojas par tādiem kļūt. Un, iespējams, daļai no šiem topošajiem tētiem radušās pārdomas – vajag vai nevajag atbalstīt savu mīļoto, piedaloties dzemdībās.

Par pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, pēdējā laika tendencē, par prieka asarām un ģībšanu, to visu portālam "Cālis.lv' stāsta Rīgas Dzemdību nama vecmāte, sertificēta psiholoģe Laila Laganovska, kura vada arī kursus topošajiem vecākiem.

Modes lieta nedaudz iet mazumā

Ģimenes dzemdības populāras kļuva salīdzinoši nesen, pirms 25–30 gadiem kaut kas tāds vispār nebija iedomājams, bet tad, pamazām mainoties politiskajām iekārtām, vairāk ieelpojot Eiropas un pasaules elpu, arī šajā jomā notika krasas izmaiņas.

Pēc vecmātes teiktā, medicīnas personālam šķiet, ka patlaban teju visi bērni dzimst ģimenes dzemdībās, tomēr skaitļi rāda citu ainu. Tā, piemēram, saskaņā ar apkopotajiem statistikas datiem, 2012. gadā Rīgas Dzemdību namā no visām dzemdībām 52,1 procents bija tādas, kurās piedalījās kāds no dzemdētājas tuviniekiem, visbiežāk, mīļotais vīrietis. 2013. gadā bija rekordcipari – 66,3 procenti ģimenes dzemdību, bet pērn rādītājs kritās – 57 procenti no visām šajā dzemdību vietā notikušajām dzemdībām bija ģimenes.

Svarīgākais, pirms izlemt par piedalīšanos vai nepiedalīšanos dzemdībās, pāra starpā izrunāt visas šaubas, visus iespējamos variantus, kas notiks, ja… Nevajadzētu sevi salīdzināt ar citiem, klausīties draudzeņu ieteikumos, padomos, baiļoties, ko kāds padomās, ja vīrs tomēr nepiedalīsies mazuļa nākšanas procesā, lai gan visiem draugiem bijušas ģimenes dzemdības. Katrs cilvēks, katras attiecības ir atšķirīgas, pats galvenais – saprast, kas ir tas, ko vēlies tu un tavs partneris.

Dzemdības ir smags darbs un tam arī jāgatavojas

Vecmāte vēlējās uzsvērt, ka dzemdībās var būt dažādas situācijas, un tam ir jābūt gatavam. Ja tās ir veiksmīgas, harmoniskas, tad vīrieša dalība tajās var būt ļoti pozitīvs aspekts, taču, ja notiek kas neparedzams, un sieviete vai vīrietis zaudē kontroli pār savām emocijām, tad viss izvēršas ne tik pozitīvi.

"Ja sieviete nespēj sevi kontrolēt, esmu redzējusi pat situācijas, kad dzemdētāja ir visai agresīva, dusmojas gan uz mediķiem, gan vīrieti," stāsta Laila, norādot, ka vīrietis šādā situācijā var ļoti apmulst, nesaprast, ko par to visu domāt.

"Dažreiz dzemdības tiek idealizētas, tiek uzsvērts un runāts par to debešķīgo, lai gan realitātē viss ir citādi. Dzemdības ir smags darbs, tām ir nopietni jāgatavojas un tā arī uz tām visām pusēm ir jāierodas," atzīmē vecmāte. Viņa stāsta, ka praksē bijušai vairāki pāri, kas dzemdībām bijuši sagatavoti tik perfekti, tajās rīkojušies tik saskanīgi, ka prieks noraudzīties, viņi dzemdībām gatavojušies kā īpašam notikumam, taču tādu pāru nav vairumā.

Laila, kura ir gan vecmāte, gan psiholoģe ar maģistra grādu, kā arī mamma saviem bērniem, uzsver, ka dzemdības bez sāpēm nav iespējamas. Varbūt ar pavisam, pavisam retiem izņēmumiem, biežāk, kādās ceturtajās dzemdībās varbūt bērniņu izdodas dzemdēt ar ļoti vieglām sāpēm, taču pārsvarā mazuļa nākšana pasaulē ir sāpju jeb kontrakciju pārvarēšanas maratons – citam ātrāks, citam ilgāks, bet bez tā – neiztikt.

Pirmās dzemdības parasti ilgst aptuveni 12 stundas. Ir dzirdēts, ka dažas mammas publiski intervijās izteikušās, ka ar baudu izdzīvojušas katru sāpi, taču vecmāte īsti šim mītam netic. Jā, ja sieviete ir gatavojusies psiholoģiski, fizioloģiski, pareizi elpo, ieņem ērtākās pozas, sāpes var mazināt, protams, arī priecāties, ka bērniņa dzimšana tuvojas, tomēr sāpes baudīt diezin vai ir iespējams. Sāpes nogurdina, taču ar to visu var tikt galā, un, ja vēl atbalstu sniedz mīļotais, tad dzemdības patiesi var atvieglot.

Vecmāte stāsta, ka viņa novērojusi – labi sagatavotie pāri dzemdību laikā joko, klausās mūziku, ik pa laikam kaut ko apēd, kopā ieiet dušā, vīrietis savai mīļotajai veic masāžu, paglāsta – ķermeni, matus, tā ir skaista saskaņa, kas liecina, ka abu attiecības ir ļoti harmoniskas, kas daļēji garantē arī veiksmīgākas dzemdības. Tā uzvedas pāri, kuriem grūtniecības laikā attiecības bijušas mīļas, sapratnes pilnas, viņi arī dzemdībās labi sastrādājas, taču tiem pāriem, kuriem attiecības ir sarežģītas jau bērniņa gaidīšanas laikā, varbūt tomēr ir noderīgi nopietni izvērtēt, vai vīrietim jāpiedalās dzemdībās. Un atkal – tie ir vecmātes novērojumi – šādiem pāriem dzemdību laikā rodas stress vienam no otra. Sieviete sāk pārdzīvot par vīrieti, jūtas atbildīga par viņu, lai gan dzemdētājai būtu jākoncentrējas uz bērnu.

Vēstījums sievietēm – ar varu nevelciet mīļoto uz dzemdību zāli

Gan vecmātes praksē, gan klausoties citu kolēģu nostāstos, novērots, ka bieži vien sievietes ir iniciatores, lai vīrs būtu blakus dzemdību zālē, lai gan viņš pats šādu vēlmi neizjūt. Pat gluži pretēji, ļoti par to raizējas, taču baidās mīļoto sarūgtināt. "Es jau viņas dēļ nāku," to bieži nākas dzirdēt pirmsdzemdību kursu laikā no vīriešu mutēm.

Noteikti jāizrunā, kas vīrieti biedē, kāpēc viņš nevēlas būt blakus dzemdībās. Viņam var būt iekšēja pārliecība, ka dzemdības nav vīrieša darbs, viņš par bažīties, ka nespēs sievietei palīdzēt, ka neizturēs. Un tā arī ir. "Dzemdības ir ļoti fizioloģisks process, un skats nav īpaši estētisks, katrs to nav gatavs pieņemt. Noteikti nevajadzētu nākt tiem vīriešiem, kuriem bail no asinīm, no medicīnas iestādēm, no cilvēkiem baltos halātos. Jā, jā, tādi vīrieši ir pietiekami daudz," zina stāstīt mediķe.

Vīrietim rodas pārdomas, ka viņš saskarsies ar nezināmo, ka nespēs neko kontrolēt, viņā var būt neapzinātas bailes no stresa, kas rada bezspēcības sajūtu, skaidro vecmāte.

Lūk, dažas tēzes no ārvalstīs veiktiem pētījumiem, kuras vecmāte arī paplašināti skaidro pirmsdzemdību kursos:

Ģimenes dzemdībās. Kā tās var ietekmēt pāra attiecības?

Sievietes raizes par gaidāmajām dzemdībām:

  • Vai vīrietim mani jāredz tik nepievilcīgā izskatā;
  • Vai pēc tam es būšu tik pat iekārojama;
  • Vai varu viņam uzticēties? Vai viņš spēs to izturēt emocionāli;
  • Vai es varēšu adekvāti uzvesties dzemdībās;
  • Vai es varēšu laist pasaulē savu bērnu?
Vīrieša raizes par gaidāmajām dzemdībām:
  • Stress par to, kas notiks dzemdībās, ko darīs ārsti, vecmātes, kādas manipulācijas tiks veiktas;
  • Bailes, ka redzot dzemdības, zudīs seksuālā iekāre;
  • Vīrietim gatavošanās dzemdībām ir kaut kas potenciāli bīstams gan fiziski, gan emocionāli;
  • Neziņa rada bezpalīdzību.

Laila uzsver, – sievietēm vajadzētu saprast, ka vīrieša nevēlēšanās piedalīties dzemdībās nebūt nenozīmē, ka viņš mīļoto nemīl. Un tieši tas pats adresējums vīriešiem – tava neesamība klāt dzemdību zālē nenozīmē, ka tu būsi slikts tēvs. Šādiem pieļāvumiem nav nekāda pamata, svarīgākais – katram justies labi konkrētajā situācijā.

Ja vīrietis nevēlas atrasties dzemdību zālē, ir daudz citu veidu, kā sniegt savai mīļotajai atbalstu, pirms tam abiem vienojoties, kā tas notiks. Tētis var ierasties tūliņ, kad mazais ir piedzimis, viņš var sūtīt īsziņas, var iedot līdzi mūzikas disku ar dziesmām, ko pāris pirms tam labprāt klausījies, var mīļotajai iedot līdzi kādu mīļlietiņu, kas viņai atgādinās savu vīrieti, var atsūtīt ziedus dzemdību laikā.

Ģībšana dzemdību laikā un prieka asaras mutautā

Kad Latvijā tikko parādījās iespēja – vīrietim būt klāt dzemdībās, bija daudz ģībšanas gadījumu. Vecmāte atzīstas, ka kolēģu vidū kā anekdote bijis gadījums, kad dzemdētājai jau bija pienākusi izstumšanas fāze, turpat dzemdību zālē saļimis topošais tētis. Tad nu mediķi nezinājuši, kuru pirmo – bērnu vai tēvu jāķer. Pēc vairākiem līdzīgiem gadījumiem mediķi, pirms topošais tētis ienāk dzemdību zālē, skaidri viņu piekodina – ja paliek slikti, pie mazākajām pazīmēm, lai pats iet ārā. Vīrietim pašam jākontrolē sava pašsajūta, jo dzemdību zālē prioritāte ir sieviete un viņas mazulis. Pēdējā laikā šādu gadījumi novērojami reti. Ja kāds paliek ar bāli pelēku seju, viņam palūdz iziet ārpusē. Un vēl – dažiem vīriešiem jau iepriekš sarunāts ar mīļoto, ka izstumšanas fāzē viņi dodas ārpusē, bet, kad izdzird mazā kliedzienu, nāk atpakaļ, lai satiktos ar bērnu, paņemtu viņu rokās, apģērbtu.

Daudzi tēti, sagaidot mazo, nenoturas un lej prieka asaras. Viņi atzinušies, ka tik lielu saviļņojumu, kā pirmajam paņemt rokās savu mazo, dzīvē vel nav izjutuši. Emociju spektrs dzemdību zālē ir plašs.

Piesaiste bērnam un attiecību uzlabošanās ar partneri

Viennozīmīgi, to atzīst gan speciālisti, gan sievietes – vīrieša dalībai dzemdībās var būt ļoti pozitīva ietekme, tikai ievērojot iepriekšminētos apstākļus, no kuriem galvenais – vīrietim pašam tas jāgrib.

Engrossment – tēva izjūtu pamošanās, tēvišķības iedzimtais potenciāls, ko aktivizē agrīnais vīrieša kontakts ar jaunpiedzimušo, – tas ir viens no pozitīvajiem aspektiem. Turklāt tas ir iespējams arī ķeizargrieziena operācijas gadījumā. Kamēr māmiņa atgūstas pēc narkozes, mazo nodod tēva rokās, ja viņš to vēlas. Tādu plikiņu tēvs var uzlikt sev uz kailām krūtīm, pieglaust, pamīļot, kas veicinās jaundzimušā piesaisti tēvam.

Pētījumi apliecinājuši, ka tēvi, kuri piedalījušies mazā nākšanā pasaulē, izbauda ļoti lielu pacilātību, lepnumu par savu jauno lomu dzīvē, viņi spēj izjust ļoti spēcīgu pieķeršanos bērnam, un visi šie apstākļi paaugstina vīrieša kā tēva pašvērtējumu.

Laganovska atzīmē, ka tēva dalība dzemdībās, pie nosacījuma, ka tā ir paša vīrieša griba, stiprinās partnerattiecības, palīdzēs vieglāk veidot attiecības kā vecākiem, abos vairos sajūtu, ka man blakus ir drošs balsts, noteikti būs daudz veiksmīga visas trijotnes piesaiste vienam pret otru.

Un, protams, raugoties no sievietes viedokļa, viņai mīļotais ir stiprais plecs, sargātājs dzemdību laikā. Citām patīk, ja vīrietis viņas paglāsta, pamasē, samīļo, patur rociņu, bet ir sievietes, kurām pietiek tikai ar to, ka vīrietis atrodas turpat telpā, viņa klātbūtne rada drošības un miera sajūtu, stāsta Laganovska. Katram savs, katrs mēs esam citādāks, tādēļ respektēsim viens otra domas un sajūtas.

Viedokļi par tēva dalību dzemdībās no "Cālis.lv" foruma

PAR

"Katrs gadījums ir individuāls, jāskatās pēc katra konkrētā pāra attiecībām. Man vīrs bija klāt abās dzemdībās, pats gribēja un es arī nevarēju iedomāties citādi. Pāra attiecībām šis notikums piešķir pavisam citu dziļumu - vismaz mūsu gadījumā tā bija. Tiesa, mēdz būt arī cita, pavisam pretēja pieredze, tādēļ vēlreiz saku - jāvērtē individuāli."

"Tas no vīrieša atkarīgs. Mana pieredze ir pozitīva - vīrs bija stiprais balsts, turklāt viņš arī piestrādāja mana veselā saprāta vietā, jo grūti mums gāja. Sievietei bieži vien nav īsti adekvāta reakcija sāpju dēļ. Turklāt domāju, ka tā ir liela laime redzēt savu bērnu pasaulē nākam."

"Es, piemēram, zinu, ka noteikti gribu, lai vīrs piedalās dzemdībās: jo es jutīšos drošāk, ja blakus man būs mīļš cilvēks, kurš var mani atbalstīt; praktiskā palīdzība - padot padzerties, palīdzēt, pamasēt, ja ar mani kas ne tā, mazo paauklēt; tīri emocionālais, lai viņš ir klāt tajā brīdī, kad mazais sāk patstāvīgi elpot, lai bērns uzreiz redz tēvu, nevis vispirms vecmāti, māti, čupu ar medpersonālu un tikai pēc tam kaut kad savu tēvu."

"Man vīrs bija līdzi, bet viņa paša vēlmes dēļ. Arī biju domājusi, ka dzemdības būs mans un bērna notikums, ka vīrs tur nav nepieciešams. Taču, kad termiņš nāca tuvāk, sapratu, ka man vienai būs bailes - būtībā no jebkā, no komplikācijām, no sāpēm, no tā, ka neko nezināšu un nesapratīšu, un tad jau es pati nopriecājos, ka vīrs grib piedalīties."

"Realitātē - man bija epidurālā anestēzija, un pēc tās abi vēl paspējām pasnaust līdz izspiešanai, taču līdz anestēzijai vīrs noderēja kā palīgs. Dzemdības sākās naktī, tāpēc bijām vieni pa visu dzemdību bloku. Vīrs palīdzēja nokļūt līdz tualetei un tikt atpakaļ. Kontrakciju laikā viņa pieskārieni man traucēja, tāpēc masāžas vai atbalsts izpalika, bet ļoti noderēja viņa ātrums, kad pie trīs centimetru atvēruma sāpes vairs nepārgāja un es nospiedzos: "Fiksi meklē vecmāti, vajag jebko atsāpinošu!" Tā arī bija - pati tobrīd vairs nebūtu varējusi kādu sasaukt, jo sāpes līdz ar kontrakcijām vienkārši nebeidzās un tāda atelpa neiestājās. Vīrs, cik zinu, par savu dalību dzemdībās ir apmierināts - viņam šķita, ka bērna dzimšana ir svarīgs moments, tāpēc jābūt klāt. Fizioloģisko pusi neesam apsprieduši - viņš teica, ka esot redzējis asinis, esot redzējis visu izspiešanu (nezinu, kurā vietā kājgalim liek priekšā aizkariņu), arī placentu nopētījis, bet sīkāk neprasīju, jo mani maz interesē, cik viņam šīs detaļas bija nepatīkamas. Tādas nu dzemdības ir, un vīrieša vārgulība vai pretīgums man liktu uz viņu raudzīties kā uz meža dīvainīti.

Mana pieredze ir pozitīva - vīrs bija stiprais balsts, turklāt viņš arī piestrādāja mana veselā saprāta vietā, jo grūti mums gāja. Mamma

Tagad to visu pārdomājot, bija labāk, ka vīrs bija blakus. Viņam tā bija labāk un man bija drošāk, ka nepaliku viena. Ļoti priecājos, ka nebiju viena pēc dzemdībām - kad mazulis jau bija blakus un viss bija tik jauns, drebošām rokām ņēmu to kunkulīti rokās, katrs sīkums šķita satraucošs un obligāti apspriežams ar kādu. Pēc dzemdībām arī hormonu ietekmē daudz raudāju - šķita, ka bērniņam kaut kas nav labi, tāpēc bija labi, ka vīrs bija blakus un varēja vai nu nomierināt, vai nu iet meklēt kādu kompetentāku personu, ar kuru konsultēties. Vārdu sakot, labāk vien ir, ja vīrs ir blakus, it īpaši, ja tās ir pirmās dzemdības. Ja negribas to neestētisko daļu kopā ar vīru, tad viņu var izsūtīt laukā no zāles uz izspiešanas procesu, bet pārējā laikā atbalsts noder."

"Pateikšu, kāpēc es gribēju dzemdības kopā ar vīru. Mums bija ļoti labas attiecības, pārrunājām visu, nebija nekādu noslēpumu, mēs bijām viens otram vislabākie draugi. Es nespēju iedomāties tos vārdus, kā es viņam varētu izstāstīt visu, kas tur ar mani ir noticis, ja viņš nebūtu redzējis savām acīm. Neētiskos skatus neskatījās, jo tāda vēlme nebija ne man, ne viņam. Stāvēja klāt pie galvas, glāstīja mani, deva roku, nelīda skatīties apakšgalu. Es arī neskatījos, kad man māsiņa piedāvāja ar spoguli skatīties."

"Kompromisa variants ir tāds, ka viņš ir klāt tik ilgi, cik vēlies un uz pašu, pašu brīdi, kuru tu gribi atstāt tikai sev, viņš iziet ārā un ļauj ārstam un vecmātei darīt darbiņu. Kad būsi sakopta, vīru pasauks atpakaļ. Tā ir pilnīgi normāla prakse. Ja jaundzimušo pirmā apkopes vieta neatrodas dzemdību zālē, tad parasti bērnu ārsts tēti sauc sev līdzi. Un tad tētis ir pirmais, kas pēc dzemdībām ir klāt mazulīša svēršanā, mērīšanā, ģērbšanā. Kad viss gatavs, mazo iedod tētim. Un tad abi iet atpakaļ pie mammas. Man divi pēdējie arī tika atnesti uz zāli, un tētis lepni noziņoja par sava varoņdarba parametriem un rādīja pirmās bildes."

PRET

"Nezinu, es uzskatu, ka vīrietim šie skati nav jāredz. Jā, tas ir jauki, bet nezinu, man pašai būtu nepatīkami skatīties to ārprātu, kas tur pēc tam nāk ārā – visas gļotas. Fuu…"

"Ir arī sliktā pieredze, kā, piemēram, vīra nevēlēšanās būt tuvam ar sievu, pēc tā visa, ko viņš ir redzējis. Un man tas ir svarīgi."

"Savu nesmukumu vajag paturēt pie sevis. Tu zini, ko tavs vīrs domā? Neko tu nezini. Tu tikai domā, ka zini. Bet dzīvo vien laimīga ar savu pārliecību."

"es domāju, ka vīram tur nav ko darīt. Vienīgais, ko viņā tas viss var izraisīt ir žēlums kā pret dzemdētāju, kuri tagad ir grūti, bet žēlumā nav seksuālās spriedzes."

"Jo vairāk domāju par dzemdībām, jo vairāk šķiet, ka negribu vīra klātbūtni, jo process ir pārāk fizioloģisks un neestētisks. Sāku saprast, kāpēc vecos laikos to sauca par sieviešu padarīšanu un vīriešus dzina prom. No otras puses, varbūt viņam ir jāredz, kā viss notiek, lai nepadomā, ka bija dikti viegli - iegāji dzemdību namā un iznāci ar bēbi. Turklāt tagad ir tik ļoti pieņemts, ka vīri visur piedalās, ka pat nezinu, vai nesaņemšu apkārtējo, tai skaitā vecmātes, ārsta nosodījumu par šādu vēlmi."

"Manējas dzemdībās nepiedalījās. Pirms tam izrunājām, teica, ja es gribu, tad viņš piedalīsies. Bet es nemaz negribēju. Un labi vien bija. Process bija smags un vienu brīdi arī kritisks. Neko palīdzēt viņš nevarētu un man vēl būtu jāuztraucas par viņu. Es uzskatu, ka tā ir tikai sievietes darīšana. Arī vīram nav dižu lemšanas tiesību. Protams, ir jāaprunājas, bet lēmums ir tikai sievietes. Pārējie, lai iet ieskrieties ar saviem viedokļiem. Galvenais, nejusties ne par ko vainīgai citu priekšā."

Source

Cālis.lv

Tags

Lasāmgabali Psiholoģe Rīgas Dzemdību nams Dzemdības Grūtniecība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form