'Pats esi vainīgs!' – kāpēc bērnam nevar uzvelt šādu atbildības nastu
Foto: Shutterstock

Kad runa ir par konfliktsituācijām ar bērniem, viens no galvenajiem noteikumiem ir – neuzvelt atbildību par notikumiem nenobriedušam bērnam. Tomēr daudziem rodas jautājums: "Bet ko darīt, ja bērns pats ir bijis vainīgs?" Piemēram, viņš tika brīdināts, – ja rotaļāsies vēl pusstundu, tad nepagūs palasīt pasaciņu pirms nakts miega. Pats izvēlējās rotaļāties, bet pēc tam raud, ka nav palasīta grāmatiņa. Par izvēli taču ir bijis atbildīgs pats bērns!

Kā portālam "Mama" uzsver psiholoģe Anna Gorulko, agrīna, vecumam neatbilstošas atbildības uzvelšana bērnam var tikai kaitēt viņa un vecāku attiecībām. Ikviens vecāks var minēt daudz gadījumu, kad "mēs taču vienojāmies" noslēdzas ar asarām un aizvainojumu. "Kad mana jaunākā meita paaugās, bieži šādas situācijas atgadījās ar ratiņiem. Piemēram, viņa grib iet paspēlēties uz bērnu rotaļlaukumiņu, bet ceļš uz to ved pa šauru zemes ceļa taciņu. Ratiņi ar mazajiem ritentiņiem pa turieni neizbrauks. Iešana ir salīdzinoši tāla. Es lieliski saprotu, ka bērns piekusīs un atpakaļ gribēs braukt ar ratiņiem. Mani šāda perspektīva nepavisam neiepriecina, apzinoties savas trīsgadnieces svaru un tā attiecību pret attālumu no laukumiņa, jo skaidrs, ka man viņa būs jānes. Varētu sarunāt, ka atpakaļ viņa ies kājām. Un meita ar prieku tam piekristu. Bet es lieliski sapratu, ka vienošanās darbosies tikai pirmos desmit metrus no visa ceļa. Pēc tam sāksies asaras, lūgums paņemt rokās, manai psihei būs slodzīte. Tāpēc, paredzot visu šo situāciju, es atsaku uzreiz," tā stāsta psiholoģe.

Mūsu dzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad mēs, lūk, šādi vienojamies ar maziem bērniem, brīdinām par sekām, ļaujot izdarīt izvēli. Bērni arī izvēlas. Bet pēc tam, nezin kādēļ atsakās uzņemties atbildību par savu izvēli. Attīstības teorija vēsta par to, ka atbildība šādos brīžos tomēr gulstas uz pieaugušo. Tu vaicāsi, kādēļ?

Psiholoģe aicina atcerēties, ka prefrontālā galvas smadzeņu garoza sāk attīstīt savas spējas – loģisko domāšanu, spēju paredzēt situāciju, kas savukārt nozīmē – spēju sajaukt jūtas, adekvāti uztvert sekas, tikai pēc piecu gadu vecuma. Un tas ir tikai sākums! Turklāt spēja sajaukt jūtas neieslēdzas automātiski, tiklīdz bērns sasniedz piecu gadu vecumu. Tas ir process, kas prasa laiku un treniņus. Nevienam taču neienāks prātā dot zīdainim boršču un vainot viņu par to, ka viņš to nespēj pārstrādāt. Mēs ņemam vērā to, ka bērna kuņģis vēl nav gatavs šādai barībai, norāda Gorulko.

  • Profesores Guntas Ancānes ieteikumus, kā izaudzināt veiksmīgu bērnu jeb pārdomas par atbildību un pienākumiem, lasi šajā rakstā.


Tomēr par psiholoģisko nenobriešanu mēs neaizdomājamies vienmēr. Bērni līdz piecu septiņu gadu vecumam, bet jūtīgākie pat vēl vēlāk, nav spējīgi pārstrādāt situāciju sekas. Neraugoties uz to, ka spēja sajaukt pretējos impulsus sāk attīstīties pēc piecu gadu vecuma, attiecībā uz nobriešanu vecumam ir relatīva nozīme. Dažreiz bērni arī 10-15 gadu vecumā nespēj adekvāti novērtēt savas rīcības sekas. Un tam par iemeslu ir dabisks pieaugšanas vai psiholoģiskās attīstības iestāšanās ceļš, bet tas jau ir cits jautājums. Jebkurā gadījumā, par notikumiem esam atbildīgi mēs, pieaugušie.

'Pats esi vainīgs!' – kāpēc bērnam nevar uzvelt šādu atbildības nastu
Foto: Shutterstock

Ko darīt situācijās ar grāmatas lasīšanu un vēlmi vēl parotaļāties? Mēs esam pieaugušie un mēs arī zinām, ar ko tas viss beigsies, tāpēc arī lēmumus pieņemam mēs. Ja ir jau pavisam, pavisam vēls, bērns vienkārši ir jānostāda fakta priekšā, ka rotaļāties vairs nedrīkst un ir laiks iet gulēt. Un atkal skatāmies pēc bērna. Kāds šādu kategorisku situāciju uztvers normāli un ies veikt savus vakara rituālus. Pret citiem bērniem jāpieiet nedaudz valdonīgāk, vēl pret citiem, izmantojot spēli, siltas attiecības. "Mums vislabāk viss nostrādā, kas es sāku sarunāties ar meitiņu, mēs kaut ko apspriežam, pasapņojam, atceramies smieklīgus notikumus un vienlaikus kustamies vannas istabas un guļamistabas virzienā. Ja laiks atļauj vēl paspēlēties, atkal jau – lēmumu pieņemam mēs. Maniem bērniem darbojas šāda metode: parotaļāties, nevis prasītās 30-40 minūtes, bet vēl 20 minūtes un pēc tam palasīt mazu grāmatiņu. Proti, kompromiss, kura autors ir mamma," rekomendācijas sniedz psiholoģe, balstoties uz savu pieredzi bērnu audzināšanā.

  • "Kā tev nav kauna!" – kāpēc šādu frāzi tev būtu jāizslēdz no saziņas ar saviem bērniem, lasi te.


Bet kā tad – bērnam vispār neparādīt viņu pieņemto lēmumu sekas? Jo ir taču situācijas, kad pieaugušais patiešām iet bērna pavadā, – "pats nepadomāja, nebija resursu, nepietika laika utt.". Ja bērna izdarītā izvēle radījusi sekas, kas nepatīk gan pašam bērnam, gan stresu uzdzen vecākiem, ko darīt? Mierinām, esam blakus, atbalstām, izejam no incidenta iespējami drīzāk, lai nepalielinātu kaislību līmeni. Kad emocijas noplaks, mūsu kontakts būs atjaunots, var arī parunāt par to, kas notika. Mierīgi paskaidrot, parādīt ar piemēru, padalīties savā pieredzē, izspēlēt konkrēto brīdi ar rotaļas palīdzību. Proti, paraudzīties kopā ar bērnu jau "skaidrā prātā" uz situāciju no malas un parādīt, kur var būt zemūdens akmeņi un kā to nākamreiz apiet, iesaka speciāliste.

Situācijās, kad mēs redzam, ka bērna izvēle nenostrādās, risinājumu patiesībā var būt gana daudz. "Mēs izvēlamies to, kas strādās tieši ar šo bērnu konkrētā situācijā. Mums galvenais ir palikt atbalstošam un vadošajā lomā, būt pieaugušajam, kurš uzņemas atbildību par situāciju un maigi tajā pavada bērnu," norāda psiholoģe.

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa attīstības posmi Mazuļa audzināšana Mazulis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form