Protams, nelabos vārdiņus var arī apgūt, skatoties vecumam neatbilstošas animācijas filmas, kā arī citos veidos. Bet šoreiz ne par to, kur un kādos apstākļos bērns iemācījies vārdus, no kuriem vecākiem mati slejas gaisā, bet gan par to, kādas ir pašu mammu ieteiktās metodes, lai mazos rupeklīšus pārmācītu jeb iemācītu tādus vārdus nelietot. Savu skatījumu par tēmu sniedz arī psiholoģe Dace Vaišļa.
Pieredzē dalās portāla Cālis.lv foruma dalībnieces – no vērmeļu tinktūras līdz mutes izmazgāšanai ar ziepēm
"Katrs bērns pamēģina rupjos vārdus, sāku ar to, ka pajautāju, vai zina, ko tas nozīmē? (parasti nezina), tad izskaidroju nozīmi, parasti kādu laiku vairs lietot nevēlas. Tas gan neizslēdz, ka atkal tādus dzirdu, tad noteikti pasaku, ka es tādus nelietoju un no bērna mutes dzirdēt nevēlos."
"Vecākā meita (17) man teikusi, ka reizēm grūti, gandrīz sprāgst tas vārds no mutes laukā (jo visi jaunieši savstarpēji runājot, lieto rupjības, tāds esot stils, un man ausis novīstu, ja es tur uzturētos), bet pagaidām saviem bērniem esmu iemācījusi, ka ir sevi jākontrolē, izdodas. Redzēs, kā ies ar puiku, vēl līdz rupjībām nav ticis."
"Mums mājās ir lamāšanās zāles jeb vērmeļu tinktūra. Ja neklausa manus mutiskos skaidrojumus, tad saku, ka pie nākamās rupjības būs jādzer lamāšanās zāles. Pāris reizes ir dabūjis dzert (puika, kuram tagad pieci gadi). Tagad jau pieminot lamāšanās zāles, visas rupjības tiek pārtrauktas lietot."
"Ja dzirdu pirmo reizi no bērna mutes un tikai tā starp citu (pati pie sevis saka, laikam atkārto, ko dzirdējusi kaut kur), tad vispār nereaģēju, jo reizēm pat tā ir pirmā un vienīgā reize tam vārdam mūsmājās un to arī drīz pati aizmirst. Ja saka vairākas reizes, tad pasaku, ka tas ir slikts vārds, mēs mājās tādu nerunājam. Man liekas, ja mājās paši nelamājas, tad nav pamata satraukumam, bet bieži ir dzirdēts, ka tēvi reizēm lieto, tad gan bērnam, pieņemu, ir grūtāk izskaidrot, ka tas ir slikti."
"Tā rupjo vārdu lietošana uzrodas ik pa laikam. Pirmo reizi ap četru gadu vecumu sāka nest no dārziņa visādas gudrības, nākamais posms bija pirms skolas, ap sešiem gadiem, nesen arī vienu vakaru pamēģināja. Mana iekšējā izjūta ir tāda, ka tā apzinātā rupjību lietošana ir saistīta ar pašapliecināšanos - kāds es liels un varens. Tādā aspektā tā uzrodas tad, kad puika ir nedrošs, kaut kas mainījies viņa dzīvē. Mums tā bija, kad jauktajā grupā uzradās divi lieli puikas, vietējie varoņi un mūsējais palika par "sīko". Otrs variants ir pieradums, kas veidojas no tā, ka ir viens vai vairāki bērni, kas tā runā grupiņā vai klasē.
Metode - vienmēr viena un tā pati. Pirmo reizi nereaģēju, otro reizi aizrādu, trešo reizi aizstiepju uz vannasistabu un izmazgāju muti ar ziepēm tā pamatīgi. Pēdējo reizi, kad radās tāda vajadzība, puika izlikās liels un varens - viņam nekas neesot no tādas mazgāšanas. Sagadījās tā, ka tieši bija nomazgātas zemenes, pirmo reizi tajā pavasarī, puika apsēdās ar visiem kopā ēst, bet nevarēja, šausmīgi pretīga garša pēc tām ziepēm bija. Kopš tā laika problēmu nav bijis - no mazgāšanas varbūt arī nebaidās, bet baidās, ka pēc tam neko nevar ieēst kādu laiku."
"Varu ieteikt šādu pāraudzināšanas metodi - kad sāk lietot rupjus vārdus, saku, ka būs sinepes uz mēles. Vienu reizi uzsmērēs un otru reizi vairs tā nedarīs, jo zinās, ka sinepes ir riebīgas un kož muti. Un tas nemaz nav tik briesmīgi, kad vairs runāšana nepalīdz."
"Ignorējiet tos sliktos vārdus, t.i. uzvedieties tā, it kā viņš vispār neko nebūtu teicis."
"Manējais arī mēdās un atkārto manis sacīto. Vakar izmēģināju pasaku - par mērkaķēnu, kas viņam ir viens no mīļākajiem grāmatu tēliem, kurš bija nepieklājīgs un gandrīz pazaudēja draugus. Tomēr viss beidzās labi. Pasaka puikam patika, klausījās vaļā muti. Šodien skatīšos, kā būs gājis dārziņā - varbūt mērkaķēna piemērs drusku palīdzēs.
Esam mēģinājuši arī tā saukto "soda soliņu", ko ārzemju psihologi iesaka kā disciplīnas līdzekli, bet mums neizdodas puiku tur noturēt trīs minūtes nekādi - apsēdini, paskaidro, izej no istabas, un viņš jau atkal ir laukā. Vēl lasīju, ka ir labi ieviest "mājas noteikumus vai likumus", kur bērnam saprotamā veidā izklāstīts, ko ģimenē dara un ko nē. Par labu uzvedību pienākas balva, par sliktu - sankcijas, bet vienmēr to ievada tā sauktā "soda soliņa" izmantošana."
"Kaut kur ap piecu gadu vecumu puika sāka apzināt šo leksiku. Laikam sadomājās, ka zina ko vairāk, kā pieaugušie. "Jūs nemaz nezināt, ka krāniņu patiesībā sauc p….s". Nu tad mašīnā spēlējām spēlītes. Zaudē tas, kas vairs nezina nevienu lamuvārdu. Pirmkārt, es uzzināju pilnu bērna neķītro vārdu krājumu, jo viņš negribēja zaudēt, otrkārt, viņš beidzot ar baudu tos izrunāja (kas neesot mazsvarīgi, tā runā psihologi, es tik smalki nezinu), treškārt, viņš apjēdza, ka es zinu vairāk. Jautrība sākās, kad izsīka dažādi vulgārie vārdi (…., pakaļas un dirsas un sāka nākt tādi kā buļļadegunmats, zirgpirdiens, pūpēžsmirdiens utt.). Vispār pamanīju, ka pēc šitādām "Godīgo Tantīšu Anestezējošām spēlītēm" bērns pārstāja ikdienā zīmēties ar savu vārdu krājumu."
Bet ko iesaka psihologi?
Ir saprotams vecāku pārsteigums un apjukums, no sava labi audzinātā lolojuma mutes pirmo reizi izdzirdot rupjību. Ko darīt – bārt, ignorēt vai meklēt vainīgo? Tie vecāki, kuru ģimenē biezāks vārds izskan pietiekami bieži, par šādām uzvedības izpausmēm neuztraucas, savukārt citi ir neizpratnē, kur gan mazulis ticis pie šādas leksikas.
Lamāšanās ir daudz senāka emociju izpausme, nekā mēs spējam iedomāties. Seno karotāju tautu leksikā ir bagātīgs lamuvārdu krājums. Gan toreiz, kaujās, gan tagad, ikdienā, rupjību spontāna izkliegšana vai klusa nolamāšanās ir veids, kā pieaugušie izpauž savu neapmierinātību un stresu.
Kā norāda psiholoģe Vaišļa, pastāv viedoklis, ka rupjības bērns iemācās jebkur (galvenokārt, dārziņā vai pagalmā), tikai ne mājās. Tomēr, pavērojot sevi no malas, vecāki nereti atklāj, ka neikdienišķā situācijā, piemēram, pie auto stūres, pat labi audzināta sieviete var izvērst tādu vārdu lavīnu, kādu viņas ģimenes locekļi nekad nav dzirdējuši. Iespējams, pēc stresa situācijas atrisināšanās viņa to pat nepamanīs vai aizmirsīs, bet mazulis, kas sēž mašīnā un to dzird, to uzreiz ierakstīs savas atmiņas failos. Jaunapgūtais vārds no bērna mutes var izskanēt pavisam citā situācijā vai apstākļos. Jāsaprot, ka bērns tikai atkārto to, ko dzirdējis, un mēģina jaunapgūto vārdu ievietot savā vārdu krājumā un dzīves pieredzē.
Protams, ka visplašāko lamuvārdu un tautas gudrību krājumu bērns apgūs, sākot iet bērnudārzā, kur koncentrētā veidā mazulis jau pirmajās dārziņa dienās uzzinās gan tradicionālos latviešu apsaukāšanās vārdus, gan dažu labu biezāku krievu vārdu.
No šīs leksikas nav pasargāti arī mājas bērni, kuri aug omīšu vai auklīšu uzraudzībā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, augot mierīgā, omītes vai auklītes kontrolētā vidē, apgūtos lamuvārdus nav iemesla izmantot. Agrāk vai vēlāk bērns tomēr nonāks apstākļos, kur būs vienaudži, un tad atmiņā noglabātie vārdi uzpeldēs konkurences cīņā vai aizstāvoties.
Tāpēc ir īpaši svarīgi savlaicīgi veidot bērnam priekšstatu par to, kas ir labi un kas – slikti, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda - nav. Bērnam var iemācīt arī adekvāti paust emocijas, iztiekot bez apsaukāšanās.
Katrs jaunais vārds – tik neparasti skanīgs
Pavisam mazam ķiparam, kurš tikko sācis mācīties runāt, katrs jauns vārds, kas turklāt skaisti vai neparasti skan, liekas iegaumēšanas vērts. Mazulis aizrautīgi var skandēt, piemēram, tādu labskanīgu vārdu savienojumu kā "šļauka–mauka", un nesaprast, kāpēc māte ir dusmīga. Tādā gadījumā taktika ir vienkārša – jānogaida, tas pāries.
Ja vārds ikdienas leksikā ir kļuvis par parazītvārdu, tad labāk ir izskaidrot tā jēgu vai vismaz atgādināt, ka tādu vārdu nevajag lietot.
Lielākam bērnam, kurš apzinās pateiktā vārda jēgu un pieaugušo vētrainās emocijas, kas tam seko, un tomēr turpina to lietot, iespējams, trūkst vecāku pozitīvās uzmanības. Kamēr viņš mierīgi spēlējas ar rotaļlietām vai lasa grāmatu, vecāki ir apmierināti un priecīgi, ka bērns sevi nodarbina, bet uzslava par to, cik tas ir labi, neseko. Toties, pasakot rupjību, ģimenes pieaugušie uzreiz to pamana un sāk uztraukties, pievēršas bērnam, sāk viņu audzināt, kaunināt vai bārt. Sniedz bērnam pozitīvo uzmanību, nekoncentrējoties uz lamuvārdu izskaušanu, tad tie pazudīs paši no sevis.
Par ļaunu nenāks arī informēt bērnu, ka tad, kad viņš runā rupjības, mamma, tētis vai citi ģimenes locekļi jūtas apbēdināti. Tādā veidā viņš iemācīsies savu rīcību saistīt ar sekām, ko viņš izraisa. Mazi bērni parasti negrib apzināti sāpināt vecākus.
Psiholoģe, kura ikdienā strādā ar bērniem no sociāli nelabvēlīgas vides, lielākiem bērniem efektīvi pielieto metodi, kad rupjais vārds tiek atkārtots vairākkārt un skaļi. Kad tas jau ir izteikts līdz mielēm, bērnam vairs negriboties to atkārtot nākamreiz.
Rāties vai nē?
Nekādā gadījumā bērnu nevajadzētu sākt bārt vai kaunināt. Ir ierasts un saprotams, ka vecāki lepojas par bērna prasmēm skaitīt, lasīt, zīmēt un dejot. Arī lamāšanās ir tāda pati jauna prasme, ko bērns nesaista ar kaut ko sliktu un sociāli nepieņemamu. Mazs bērns uzskata, ka tā ir jaunapgūta, slavējama prasme.
Vecākiem vajadzētu mierīgi izskaidrot, ko jaunais vārds nozīmē un ka tādu vārdu vai frāzi lietot nedrīkst. Mazulim var piedāvāt rupjo vārdu aizstāt ar kādu citu vārdu vai frāzi, kas tikpat labi var paust viņa emocijas. Faktiski tas nozīmē, ka bērnam ir jāiemāca nosaukt savas emocijas tieši – "esmu dusmīgs", "esmu vīlies", "esmu apbēdināts" vai "esmu nobijies".
Neērto situāciju nevajadzētu arī ignorēt, izliekoties, ka jaunais vārds nav dzirdēts. Bērns būs neizpratnē – "Re, kāds man jauns teiciens, bet mamma izliekas, ka to nedzird. Varbūt viņa vispār mani nepamana, varbūt viņai es esmu vienaldzīgs?"
Bērns var izteikt rupjības arī tāpēc, lai pavērotu vecāku reakciju. Ja rupjības dzird klātesošie, bērna vietā atvainojies un centies novērst mazuļa uzmanību ar citām nodarbēm. Izskaidrošanu labāk veikt bez svešinieku klātbūtnes.
Uzmanies arī ar ultimātiem. Nesaki: "Ja tu vēlreiz pateiksi šo vārdu, tad...", jo tādā gadījumā solītais sods būs jāīsteno, un bērns noteikti pārbaudīs, vai vecāku draudi ir bijuši patiesi.
Lamu vārdu pozitīvais aspekts
Neticami, bet arī šai medaļai ir otra puse – lamāšanās ir veids, kā risināt konfliktus un aizstāvēt savu vietu zem saules. Ja līdz šim, iespējams, mazulis sevis aizstāvēšanai izmantoja metodi "ar lāpstiņu pa galvu", tad, no darbības pārejot uz sarunu, lai arī kāda tā būtu, ir vērojams zināms attīstības progress. To pašu var attiecināt uz lielākiem bērniem, kas no fiziskas ietekmēšanas ir pārgājuši uz verbālu uzbrukumu. Patīkami jau nav, bet arī tas ir solis uz konstruktīvāku strīdu risināšanu, uzskata psiholoģe.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
