Sešas pazīmes, kas liecina – bērns pārāk aizrāvies ar vēlmi vienmēr uzvarēt

Vārdu "uzvara" šajā gadījumā var interpretēt ļoti dažādi – tā var būt uzvara sporta sacensībās, tituls par skaistāko zīmējumu klasē, vislabāk izpildītais mājasdarbs, viskārtīgākā istaba. Uzvarēt nozīmē būt labākajam, lai gūtu uzmanību un novērtējumu.

Sāncensību bērni savā ikdienā izjūt daudz. Primāri viņi uzskata, ka mājās ir jācīnās ar māsām un brāļiem par vecāku uzmanību un mīlestību, tomēr ar to viss neapstājas. Bērni alkst būt teicamnieki itin visās jomās, tādēļ centības trūkumu pārmest nevar, taču problēmas rodas brīžos, kad nostādīto mērķi sasniegt neizdodas.

Vai atceries, kā tu juties, kad uzvarēji kādā sporta stundas disciplīnā vai saņēmi atzinību par labāko domrakstu klasē? Saprotams, ka vecāki vēlas, lai arī viņu bērni sasniedz virsotnes, tāpēc ar dažādiem paņēmieniem cenšas viņus motivēt. Tomēr vēlme uzvarēt var kļūt par apmātību, kā rezultātā var rasties apjukums.

Lūk, sešas pazīmes, kas var liecināt par pārāk lielu aizraušanos ar sāncensību garu, kā arī ieteikumi, kā šādās situācijās rīkoties vecākiem!

Ar sasniegumiem noteikti ir jālepojas, taču bērni, kuri pārāk aizrāvušies ar vēlmi vienmēr būt prožektora gaismā, lepnumu pārvērš lielībā. Viņi sāk visu salīdzināt ar sevi un justies ievērojami pārāki par citiem, kas var radīt problēmas saskarsmē ar vienaudžiem. Bērni sākumā noteikti būs ieinteresēti dzirdēt "uzvaras stāstu", taču neviens brīvprātīgi nevēlēsies ilgstoši atrasties kompānijā ar cilvēku, kurš runā tikai par sevi un uz citiem skatās "no augšas".

Vecāku uzdevums ir bērnam mācīt, ka viņam ir vēl daudzas citas izcilas spējas – ne tikai varēšana visur būt pirmajam. Ir svarīgi viņā sēt apziņu, ka vecāki mīlēs un atbalstīs arī tad, kad bērns nodarbojas ar ikdienišķām lietām. Ja atvase tiek slavēta par sasniegumu, pieaugušajiem nevajadzētu likt papildu uzsvaru tieši uz uzvaru, bet gan labajām kvalitātēm un īpašībām, kas palīdzējušas pie tik veiksmīga rezultāta tikt, piemēram, nepadošanos vai spēju koncentrēties.

Lai uzvarētu, nereti ir nepieciešama veiksme, un dažreiz tā novēršas pat no vislabākajiem. Ja bērnam ir sajūta, ka viņš ir pietiekams vien tad, kad kaklā ir 1. vietas medaļa, katru mazāko neizdošanos viņš var uztver ļoti sāpīgi – sākt sevi šaustīt un nenovērtēt, tādējādi smagi iedragājot pašapziņu un ticību saviem spēkiem.

Lai izslēgtu šāda varianta iespējamību, neveiksmju brīžos pieaugušo atbalsts ir nepieciešams vairāk nekā jebkad iepriekš. Ja bērns trenējas peldēšanā, bet konkrētajā dienā neizdevās tik ātri nopeldēt, norādi uz to, cik labi izdevās uzsākt peldējumu. Ja atvasei neizdevās izpildīt visus griezienus baleta stundā, lai iegūtu galveno lomu izrādē, atgādini, cik skaista viņai ir stāja.

Tomēr nereti vēlme būt labākajam ir tik ļoti iesakņojusies bērna prātā, ka viņš nespēj palaist vaļā neveiksmes un sāncensību ar citiem. Šādos gadījumos vērts apsvērt ārpusskolas pulciņu maiņu un pievērsties tiem, kuros vērsta uzmanība uz prasmju attīstību un komandas darbu.

Gados jaunāku bērnu neveiksmes var rezultēties pamatīgās dusmu lēkmēs, jo viņi vēl nespēj tik labi kontrolēt savas emocijas. Viņi var sākt runāt pretī, mētāties ar rokām, pamatīgi paaugstināt balss toni un beigu galā ieslēgties sevī. Turpretī lielāki bērni savas neveiksmes pieaugušo priekšā var neatzīt, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar nosodošiem skatieniem. Tā vietā, lai pieņemtu, ka konkrētajā reizē viss neizdevās, kā cerēts, bērni var sākt attaisnoties un meklēt aizbildinājumu, kāpēc rezultāts ir tieši šāds.

Bērniem ir jāmāca spēju zaudēt un pieņemt, ka tā var būt bijusi viņu vaina. Ja atvases nespēj pieņemt, ka paši kļūdījušies vai, piemēram, nav gana daudz trenējušies, viņiem neveidojas pareiza uztvere par lietu kārtību dzīvē. Ja runa ir, piemēram, par kādu uzdevumu, kuram bērns nespēj rast atbildi, esi blakus līdz brīdim, kad tas izdodas. Māci bērnam kontrolēt savas sajūtas un nevainot apkārtējos.

Bērns var būt tik aizrāvies ar vēlmi uzvarēt, ka ir pat gatavs blēdīties. Vienalga, vai runa ir par noteikumu neievērošanu galda spēlē vai mājas darba uzdevuma atrisinājuma apskatīšanos pirms mēģinājuma to atrisināt pašam – ja atvase pārāk aizrāvusies ar vēlmi visu izdarīt vai būt labākajam, tiek zaudēta izpratne par robežām, kuras nevar pārkāpt. Pāris reižu blēdīšanās nav uzskatāma par milzu problēmu, taču, ja šāda rīcība kļūst par regulāru ieradumu, to nevajadzētu atstāt pašplūsmā.

Nereti vecāki paši ikdienā kultivē šādu principu, piemēram, viens otram vaicājot: "Kurš uzvarēja šodienas mačā?" vai "Kuram bija vislabākie rezultāti?" Pieaugušajiem jāvērš bērnu uzmanība uz to, ka viņi lepojas ne tikai par viņu un uzvaru kā tādu, bet arī pieliktajām pūlēm, kas nereti ir vēl svarīgākas par rezultātu.

Cilvēka dabā ir sevi salīdzināt ar citiem, un bērnu vecumā tas izpaužas īpaši spilgti. Bieži vien viņi bez apdomas citu bērnu virzienā adresē frāzes, kuras nebūt nav patīkamas, uz tā pamata ceļot savu pašapziņu. Ja bērnam prātā ir uzvara vien, viņš var sākt nerespektēt apkārtējos, un šī noteikti nav viena no lietām, kuru ņemt līdzi pieaugušo dzīvē.

Vecāku uzdevums ir pārtraukt bērnu brīžos, kad viņš norāda uz citu trūkumiem un vajājām pusēm, minot, ka ir svarīgi sacensties pašam ar sevi un uzlabot savas prasmes. Lai veidotu izpratni, ka sāncenši ir vienlīdzīgi, liec bērnam nosaukt kopīgās lietas un izskaidro, kā tās var palīdzēt uzvarēt abiem.

Nenoliedzami, gūt panākumus ir patīkami, taču svarīgāk par to ir būt priecīgam un saglabāt dzīvē līdzsvaru. Ja bērns zaudējis interesi par lietām, kuras agrāk šķita aizraujošas, nekontaktējas tik daudz ar draugiem un vairāk redzams noskumis nekā smaidīgs, tas var liecināt, ka vajadzība visur būt labākajam viņu ir pamatīgi nogurdinājusi un, iespējams, arī uzdzen lielu stresu.

Svarīgi saprast, kāpēc bērns uzskata, ka viņam vienmēr jābūt pirmajam. Iespējams, viņš savu dzīvi vēlas saistīt ar kādu konkrētu novirzienu, kurā prasmes jāattīsta jau agrā vecumā. Ja tā, svarīgi sargāt kaut dažas brīvdienas nedēļā, kurās bērns var atpūsties – varbūt atvase ir ļoti pārgurusi no režīma un ir nepieciešams ilgāka pauze no visa.