Tēvs un meita, un Elektras komplekss: kad mātei nav vietas šajās attiecībās
Foto: Shutterstock

Psihologiem visai bieži nākas saskarties ar meitu apsūdzībām par savām mātēm: viņas daudz kritizē, iejaucas attiecībās, pazemina pašvērtību, kontrolē, grauj laulību... Taču, vai vienmēr pašas pieaugušās meitas ir bez vainas?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Gādīga meita, mīlošs vīrs, mazbērniem pilna māja – tā savas vecumdienas bija iedomājusies Marina. Taču dzīve viņu ievilka spēlē "Elektra. 21. gadsimta versija". Par šo plašo un visai sāpīgo tematu psihologu veidotajā portālā "Psychologies" raksta psiholoģe, psihoterapeite Taņa Meželaite. Citā rakstā šai tēmai pieskaras arī psiholoģe Nensija Katere.

Lūk, iesākumā viens stāsts no psiholoģes Meželaites darba pieredzes!

"40 gadus vecā Marina sēdēja man pretī pilnīgā izmisumā. Savu stāstu viņa pastāstīja burtiski ar spēku, ar grūtībām piemeklējot vārdus. Viņa nesaprata, kā viss noticis.

Meitu viņa laida pasaulē 20 gadu vecumā, vēl mācoties institūtā. Meitenīte piedzima jūnijā, bet jau septembrī Marina atgriezās institūtā, atstājot bērnu vīramātei citā pilsētā – tur gan gaiss svaigāks, gan apstākļi labāki. Kopmītnēs taču neaudzinās bērnu! Pie katras iespējas jaunā mamma traucās pie mazulītes, taču saspringtās mācības un piestrādāšana neļāva to darīt pārāk bieži.

Meitenīte skuma, raudāja, salaužot Marinas sirdi. Vīramāte nelaida garām iespēju mammu nosaukt par dzeguzi, uzsverot, kādus neveiksmīgus vecākus bērns saņēmis. Bet kopumā vecmāmiņa un vectēvs dievināja mazmeitu, cenšoties kompensēt vecāku trūkumu ikdienā.

Pēc institūta pabeigšanas Marina sāka mērķtiecīgi veidot karjeru, viss noritēja labi. Arī vīram darbi ritēja veiksmīgi. Meitai bija jāsāk mācīties 1. klasē, un vecāki nolēma viņu paņemt pie sevis.

Vainas sajūta, kas šo gadu laikā nostiprinājās Marinā, prasīja kompensāciju. Karjeru viņa nepameta, taču tādas dedzības, kā agrāk, vairs nebija. Turklāt laulātais lieliski nodrošināja ģimeni, neko neatsakot.

Tas kļuva par vadmotīvu audzināšanā – neko meitai neatteikt. Tētis meitu redzēja reti, braukājot pa komandējumiem un veidojot finanšu impēriju "savām meitenēm". Komunikācijas trūkumu ar ģimeni viņš pilnībā kompensēja ar dāvanām. Turklāt dāvanas mātei un meitai bija līdzvērtīgas: mammai auskariņi un arī meitai auskariņi. Mammai kažoks, arī meitai kažoks.

13-14 gadu vecumā meita ātri pieauga, kļūstot par pievilcīgu meiteni. Mammas garderobi viņa izmantoja jau kā savu, izmēri to pieļāva. Kad mamma kautrīgi norādīja, lai viņa pārstāj to darīt, meitene bija asarās: "Jūs ar tēti mani nemīlat!" Abi vecāki ātri padevās: darīsim visu, ko vēlies, tikai neraudi. Meitene prata izmantot savu asaru iedarbību, saņemot sev vēlamo. Un ja agrāk vairumu prasību tētis izpildīja ar mammas starpniecību, tad tagad meita rīkojās pa tiešo. Mammu nolika jau fakta priekšā.

Tēvs dažreiz meitu ņēma līdzi komandējumos, stāstīja viņai par savu biznesu. Meita izrādīja patiesu interesi, izvēloties nākotnē apgūt tēta profesiju. Tika nolemts sūtīt meitu mācīties uz ārzemēm.

Kad meitai parādījās pirmie pielūdzēji, viņa par tiem izteicās nicinoši, cildinot savu tēvu. Viņus uzskatīja par necienīgiem, bet tēva tēls – mirstīgajiem nav sasniedzams. Arvien vairāk veidojās tandēms tēvs – meita. Parādījās noslēpumi no mammas, un viņas klātbūtne atklāti kaitināja "mīļoto meitiņu". Sāncensība jau bija acīmredzama, draudzenes jau ne reizi vien Marinai uz to norādīja. Bet viņa nevēlējās dzirdēt: mēs viņas priekšā jau tā esam vainīgi, liedzot viņai bērnību pavadīt kopā ar vecākiem! Vainas sajūta apslāpēja saprāta balsi.

Beidzās viss ar to, ka kādā strīdā meita Marinai sejā "iemeta", ka tēvam jau sen ir jauna mīļākā, "viņš drīz tevi pametīs, tā tev arī vajag!". Izrādījās, ka visu to laiku gan meita, gan tuvākie paziņas un pat citā pilsētā dzīvojošā vīramāte zināja par otru sievieti.

Pēdējos pāris mēnešus Marina dzīvo kā sliktā sapnī. Meita aizbrauca mācīties uz ārzemēm. Viņas redzas reti, pamatā kontaktējas pa tālruni. Kad mamma aizbrauca ciemos pie meitas, vizīte bija īsa. Attiecības ar vīru pēc atklātās nodevības izjuka. Zinot, ka tēvs un meita kontaktējas tikpat cieši kā iepriekš, Marina šo situāciju uztver kā dubultnodevību.

Cenšoties tikt skaidrībā ar šo situāciju, es, protams, atcerējos par Elektras kompleksu. Tas, tāpat kā Edipa komplekss, radies vēl Senās Grieķijas mitoloģijā.

  • Meitas sāncensība ar māti par meitas tēvu tiek saukta par Elektras kompleksu. Bet par Edipa kompleksu, ko piedzīvo zēni, plašāk lasi šajā rakstā.

Psiholoģijā abi minētie kompleksi ir cilvēka nobriešanas izpēte, dažādu vecumposmu krīžu pārvarēšana, atdalīšanās no vecākiem. Uzreiz teikšu, ka šie kompleksi nepiemīt visiem. Lai tie izveidotos, ir jābūt konkrētiem apstākļiem. Mūsu stāstā tie sastopami: mātes aizņemtība meitas bērnībā, reta un atturīga tēva klātbūtne, konflikti starp māti un meitu.

Analizējot Marinas stāstu, mēs atrodam ne mazums paralēļu abos gadījumos – Grieķijā un tagad. Mītā Elektra zaudē tēvu. Te, lai nepieļautu zaudējumu, meitene cenšas māti izslēgt no šīm attiecībām.

Kamēr meitene cīnījās ar māti, parādījās mīļākā. Cīņa par galveno vīrieti uzņēma jaunus apgriezienus. Labāk ar mīļāko – galvenais, lai mātei netiek. Tomēr tēva mīlestība atkal paslīdēja kaut kur nostāk. Tēvs aizrāvās, vēl vairāk attālinoties. Tā kā nav iespējams pilnībā valdīt pār tēva mīlestību, meitene piedzīvoja spēcīgas dusmas. Taču tētiņu vainot nedrīkst, viņš ir dievināts. Atliek vien apsūdzēt māti – viņa ir slikta, ja jau reiz tēvam parādījās mīļākā.

Mūsu stāsta noslēgumā tāpat uzvarēja meita. Viņa izgrūda māti no šīm attiecībām. Savas attiecības ar tēvu gan, tieši pretēji, tikai nostiprināja uz vecāku šķiršanās fona. Bet ne tik sen meitenei uzradās puisis, ar kuru viņa plāno apprecēties."

Kā norāda psiholoģe Nensija Katere, terminu "Elektras komplekss" izdomāja Karls Gustavs Jungs. Grāmatā "Psihoanalīzes teorija" viņš piedāvāja to izmantot, lai aprakstītu edipālo stadijas attīstību meitenēm – stadiju, kurā no trīs līdz sešus gadus veca meita "attīsta īpašu pieķeršanos savam tēvam ar atbilstošu greizsirdības attieksmi pret māti".

Tā var būt meitene, kura agrā vecumā ir zaudējusi tēvu un ilgus gadus neapzināti viņu idealizē. Tā var būt meita, kura turpina sacelties pret māti un pat pēc pusaudža vecuma sasniegšanas. Tā var būt meitene – pusaudze, kuru sapņi par zēniem piesaista vairāk, nekā reālas attiecības. Tā var būt sieviete, kura nekādi nespēj sevi realizēt profesijā.

Tags

Attiecības ģimenē Psiholoģe Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form