Vecāku vienaldzība, emocionāls bads un 'frontes aizmugures' vajadzība. Pusaudžu vecums
Foto: Katie Gerrard / cc

"Kaut kas nesaprotams notiek ar manu piecpadsmitgadīgo meitu. Izgājusi no visiem rāmjiem! Līdz 14 gadiem bija normāla – paklausīga, labi mācījās, bet pašlaik pilnīgi kā no ķēdes norāvusies! Mājās tikai ēd un guļ. Vakar aizgāja, aiz sevis skaļi aizcērtot durvis, pēc tam piezvanīja pa telefonu un teica, lai viņu nemeklē. Draudēja vispār aiziet no mājām. Viņai taču ir sava istaba! Jā, tur dzīvo arī mūsu vecākā meita Anna, bet viņai ir savs galds, dīvāns un portatīvais dators.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēdējā laikā viņa sāk slikti izturēties arī pret vecāko māsu. Pārnāk vēlu, bieži pēc pusnakts, slēdz iekšā gaismu, kaut Anna jau guļ. Mēdz skaļi klausīties mūziku tad, kad Annai ir jāmācās. Vienvārdsakot, nerēķinās ar viņu. Nerēķinās ne ar vienu no mums. Reiz aizgāja pie draudzenes uz dzimšanas dienu un atgriezās tikai pēc divām dienām."

Tipisks pusaudžu vecuma apraksts. Vārdu salikums "pusaudžu vecums" (angļu. un latīņu val. adolescence) latīņu valodā nozīmē "augt" vai "kļūt nobriedušam". Savukārt "pubertātes periods" latīņu valodā nozīmē "ataudzēt matus". Tas ir kā atrasties krustojumā starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Šī pāreja notiek pakāpeniski, un tai nav skaidri definētu robežu, norāda bērnu un pieaugušo psihiatrs Gunārs Trimda, kura raksts par pusaudžu vecumu publicēts vietnē "Arsts.lv". Gan ar psihiatra, gan portāla atļauju piedāvājam rakstu arī portāla "Cālis" lasītājiem.

"Precīzi definēt pusaudžu vecumu nevar. Ir bioloģiskais (pubertātes iestāšanās) un psiholoģiskais pusaudžu vecuma sākums. Psiholoģiskais vecuma posms agrāk ilga aptuveni no 12 līdz 18 gadiem, tagad no 10 līdz 27 gadu vecumam. Protams, mēdz notikt "iestrēgšana" šajā periodā, nereti – uz mūžu. Mūsdienās šis posms ir kļuvis ilgāks. Kā vienu no iemesliem var minēt to, ka vecāki, kuri ir piedzīvojuši smagus, grūtus dzīves posmus, piemēram, karu, vēlas savus bērnus pasargāt no neizturamajām emocijām, kuras paši bija piedzīvojuši. Tādēļ savu bērnu dzīves ceļu viņi cenšas atvieglot dažādos veidos. Taču iznākumā tas ir tikai traucējoši – šis ceļš tiek noiets lēnāk, ilgāk, sāpīgāk un kļūst sarežģītāks.

Psihoanalītiķis P. Blos to dēvē kā bērnības krasta pamešanu un došanos uz otru krastu pāri krāčainai upei. Šis ceļš nav viegls, jo pusaudzim gan emocionāli, gan intelektuāli ir jāatdalās no saviem vecākiem, lai viņš spētu izveidot pats savu identitāti un varētu dzīvot patstāvīgi.

Nav gluži tā, ka vecākiem atliek tikai no krasta noraudzīties, kā viņu pusaudzis dreifē pa krāčaino upi, cenšoties tikt otrā krastā Gunārs Trimda

Pusaudzis uzdod sev jautājumu: "Kas es esmu?" Pusaudžu personība ir kā mozaīka, kas sastāv gan no bērnišķīgiem, gan no pieaugušā personības aspektiem. Tas rada apjukumu ne tikai pusaudzim, bet arī vecākiem, kuriem vienlaikus var rasties gan vēlme atbalstīt neatkarību, gan to ierobežot un kontrolēt.

Lai izveidotos stabila identitāte, pusaudžiem jācenšas atrisināt agrāko krīžu konflikti. Svarīgi, vai ir izdevies emocionāli atdalīties no mātes un ir iegūta "atsevišķas pārdomu vietas" pieredze, kad māte ir uzņēmusi sevī ("konteinerējusi" pēc Biona) bērna psihiskos stāvokļus un atspoguļojusi, atdevusi tos bērnam atpakaļ. Svarīgi, vai ir izveidojušās trijstūrveida attiecības ar tēvu un kādas tās ir. Tēvs paņem bērnu no mātes klēpja un saka: "Dosimies iepazīt šo plašo pasauli!"

Tas palīdz mātei radīt sajūtu, ka viņa pati, nevis bērns ir sevis labākā daļa. Tādējādi bērns var sajust un apzināties, ka starp pieaugušajiem arī ir attiecības. Tēvs ir vides radītājs mātei un bērnam, māca bērnu tikt galā ar savu agresivitāti, emocijām, liek robežas, rada struktūru. Teorētiski tēva lomu var pildīt arī māte, bet praktiski dzīvē tas ir ļoti grūti izdarāms.

Identitāte (pēc E. Ericson) ir sava "es" nepārtrauktības sajūta laikā. Tas ir apgūts, pieņemts sevis tēls, ar savu attieksmi pret apkārtējiem, spēju veikt katrā attīstības posmā noteiktos uzdevumus. Psihoanalītiskā teorija vēsta, ka identitāte ir bioloģisku, sociālu un ego procesu mijiedarbība. Tie vienlaikus ir novērošanas un atspoguļojuma procesi, kuri notiek visos psihisko procesu līmeņos. Tā ir nemitīgā kustībā esoša konfigurācija, kas rodas bērnībā kā secīgu "es sintēzes" kristalizācijas rezultāts.

Psihosociālā identitāte sevī ietver trīs attīstības uzdevumus:

  • "es" apzināšanos laikā no bērnības līdz sevis projekcijai nākotnē;
  • sevis apzināšanos, atdalot sevi no vecāku introjicējamiem tēliem;
  • attīstīt spēju izvēlēties, kas palīdzētu nodrošināt personības viengabalainību, ietver profesijas izvēli, dzimumidentitāti un ideoloģiskās nostādnes.


Identitāte ir kā analogs "iekšējai istabai" (pēc V. Woolf) kā psiholoģiskajai telpai. Aktualizējas jautājums, kā to iekārtot, lai tā nebūtu tipiski, standartizēti saplānota.

Vecāki vairs nav vienīgie, kurus mīl, tagad tiek meklēti aizvietotāji ārpus ģimenes. Notiek vecāku deidealizācijas process. Pusaudzis sāk kritiski skatīties uz autoritātēm, klausās, ko vecāki saka, un salīdzina ar to, ko viņi dara. Rodas vēlme dzīvot nevis tā, kā vecāks saka, bet tā, kā viņš dara. Vecāku sniegtās vērtības pavisam netiek aizmirstas. Izturēšanās modelis vienam pret otru, piedzīvotā attiecību pieredze tiek atnesta līdz pusaudžu vecumam.

Vecāki nereti līdz pusaudža vecumam šo "džinu pudelē" ir varējuši apspiest, bet tagad to vairs nevar izdarīt. Metaforiski var teikt, ka 14–15 gadu vecumā tiek atskaņota kasete, kurā ir bijusi ierakstīta iepriekš piedzīvotā pieredze. Ar šo ceļasomu pusaudzis dodas tālāk.

Pusaudžu personība ir kā mozaīka, kas sastāv gan no bērnišķīgiem, gan no pieaugušā personības aspektiem Gunārs Trimda

Simboliski tas notiek arī skolā, kur skolēni līdz 5. klasei paklausīgi seko savai sākumskolas skolotājai, bet vēlāk ir pāreja uz priekšmetu mācīšanās sistēmu.

Pusaudzim ir nepieciešams izzināt, pieņemt un nostiprināt savas un citu ārējās un iekšējās robežas.

Par stabilu identitāti liecina:

  • rakstura homogēnums (rakstura iezīmes sakrīt, tās nav pretrunīgas);
  • stabila vēsturiskuma un pašatbilstības izjūta (šodien esmu tas pats un tāds pats cilvēks kā vakar);
  • esmu mierā ar savu ķermeni;
  • iekšējā piepildītības sajūta (noturīgas vērtības, pastāvīgi nozīmīgi cilvēki, mērķi, plāni);
  • konkrēta dzimumidentifikācija;
  • dziļi ētiski un morāli standarti (to izveidošanās liecina par pusaudžu laika beigām);
  • spēja izveidot emocionāli nozīmīgas attiecības, piesaistes;
  • spēja saglabāt un pārdzīvot paaudžu pēctecīgumu izjūtu.


Ja pusaudžu perioda attīstības uzdevumi netiks izpildīti, tad var izveidoties difūza identitāte un iestrēgšana pusaudžu vecumā, par ko liecina (pēc O. Kernberg):

  • pretrunīgas rakstura iezīmes, kuras cilvēks pats nespēj apjēgt un atpazīt;
  • nespēja integrēti uztvert un interpretēt citus cilvēkus;
  • rakstura pretrunīgums, maģiska domāšana, pusaudžu ilūzijas, nesecīgums uzvedībā, kas pašos pretrunas neizraisa;
  • antivēsturiskums, pātrauktība laikā (katru dienu esmu citāds, pagātne, tagadne, nākotne ir dažādas lietas, laiku mēra ar notikumiem, nespēja veidot nākotnes mērķus, nodarbošanās mainīšana);
  • autentiskuma trūkums (nav oriģinalitātes, kopē citus, jūtas nav īstas, morāle ir selektīva);
  • sīki ķermeņa shēmas kropļojumi (nespēj pareizi traktēt vecumu, transseksuālisms, anoreksija);
  • tukšuma sajūta un nespēja palikt vienam, ko kompensē ar kompulsīvu aktivitāti, manipulācijām, nespēja saglabāt intimitāti saskarsmē);
  • neapmierinātība ar dzimumpiederību;
  • etniska un morāla relativitāte (viegli atmet vienas un pieņem citas vērtības, nav stabilas piederības izjūtas).


Te svarīgi ir nošķirt normāli noritošu pusaudžu vecuma krīzi, kurā pusaudzis virzās uz stabilu identitātes izjūtu, no identitātes difūzijas sindroma izpausmēm.

Tags

Attiecības ģimenē Bērna audzināšana Pusaudzis Pusaudžu depresija Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam