Vecvecāki ļauj visu? Piecas audzināšanas pieejas, lai pārlieku neizlutinātu mazbērnus  (2)

Lai nerastos nesaskaņas ar pašu bērniem par to, kā mazbērni tiek audzināti, kamēr mammas un tēta nav blakus, ģimenes psihologs Deivids Bredehofts vietnē "Psychology Today" iesaka mainīt taktiku un neļauties kārdinājumam saviem mazbērniem par daudz izdabāt. Lūk, piecas Bredehofta ieteiktās taktikas un rīcības scenāriji, kā to nepieļaut!

Bieži vien vecvecāki nepārrunā ar saviem mazbērniem, ko sagaida no viņiem uzvedībā un rīcībā, līdz ar to nākas vilties, kad nerakstītās ekspektācijas ir pieviltas. Vislabāk – būt tiešam un skaidram, lai mazbērni saprastu, ka atrašanās pie omes un opja visu laiku nav vien nemitīga izklaide un atpūta.

1. scenārijs
Iedomājamies situāciju – piecgadīgā mazmeita viesojas vecvecāku mājās, kur tieši viņai ir vairākas kastes ar rotaļlietām, kurām spēlēties. Viena pēc otras mantas tiek izņemtas no kastēm, mirkli palietotas, bet pēc tam nosviestas turpat uz grīdas. Mazmeita pēc spēlēšanās visu pamet un pat nedomā savākt aiz sevis atstāto nekārtību. To nākas darīt vecmāmiņai vai vectētiņam, kuriem pie sevis jābubina, cik gan bezatbildīgi ir mūsdienu bērni.

Lai no tā izvairītos, nākamo reizi, kad mazbērns viesojas, izvirzi skaidru noteikumu, – ja grasies rotaļāties ar mantiņām pie vecvecākiem, pēc spēlēšanās tās ir jāsaliek atpakaļ tām paredzētajā vietā. Vispirms mazmeitai vajadzēs vairākas reizes to atgādināt, taču tas palīdzēs pielāgoties izvirzītajiem noteikumiem un nepievilt vecvecāku ekspektācijas. Pēc kāda laiciņa tas kļūs par ieradumu, kas neprasīs diskusijas un kašķus.

2. scenārijs
Tā vietā, lai dusmotos par to, ka pusaudžu vecuma mazbērns neiesaistās sarunās pie pusdiengalda, jo ir ieurbies ar degunu savā viedtālrunī, izdomājiet jaunu noteikumu. Piemēram – nekādu telefonu, kamēr brokasto/pusdieno/vakariņo.

Ja vecvecāki negrib, lai viņu mazbērns veras telefona ekrānā, tas jāievēro bez izņēmumiem. Novieto groziņu blakus galdam, liec visiem tajā ielikt savus telefonus (arī pieaugušajiem) un stingri nosaki, ka tos varēs dabūt atpakaļ, kad visi būs pabeiguši ieturēt maltīti.

3. scenārijs
Ja tavs jau pieaugušais mazbērns, kuram ir, piemēram, 23 gadi palūdz aizņemties automašīnu un vectētiņš sagaida, ka degvielas tvertne būs piepildīta pilna, mašīnu atgriežot, dari to mazbērnam zināmu. Tā vietā, lai neko kārtējo reizi neteiktu, bet vien pie sevis sūkstītos, kāds mazdēls vai mazmeita neizdarīga, skaidri pasaki: "Būtu jauki, ja tu pēc tam uzpildītu bāku, kad atdosi atpakaļ auto." Vai: "Es sagaidu, ka bāka būs pilna, kad saņemšu mašīnas atslēgas." Atceries, ka tu palīdzi savam mazbērnam, ja skaidri pasaki, ko no viņa sagaidi, norāda Bredehofts.

"Katru pēcpusdienu, kad pārnācu mājās no skolas, es atradu savu vectēvu Bredehoftu smēķējam savu pīpi uz lievenīša. Apsēžoties tukšajā krēslā viņam blakus, viņš uzreiz jautāja, kāda bija mana diena un sāka stāstīt man un maniem brāļiem dažādus stāstus," savu bērnību atceras psihologs Bredehofts. Viņš atceras savu vectētiņu kā lielisku stāstnieku, kurš ar saviem stāstiem uzdāvinājis daļiņu sevis, ko atcerēties mūžīgi. Tie vienlaikus māca par dažādiem raksturiem un personībām, vērtībām, morālēm. Bredehofts iesaka mazbērnus nenobērt ar dāvanām vien, kas pēc laika apniks, bet gan dalīties ar stāstiem, kas bagātinās mazbērnu pasauli.

Ja tev kā vecvecākam ir kāda nodarbe vai hobijs, ar ko pastiprināti aizraujies, iepazīstini ar to arī savus mazbērnus. Ja tu darīsi ko tādu, kas no sirds iepriecina, arī mazbērniem būs prieks pievienoties. Tā var būt šūšana, filatēlija jeb pastmarku kolekcionēšana, fotografēšana, dārzkopība, dzintaru meklēšana pie jūras, atmiņu grāmatu veidošana, gleznošana, konservēšana, dejošana, laivošana, jāšana ar zirgu, makšķerēšana, slidošana, lasīšana vai putnu vērošana. Iespēju ir tik daudz! Dalīts mirklis būs laimīgs mirklis, ko tavi mazbērni atcerēsies visu mūžu un centīsies īstenot arī vēlāk dzīvē, audzinot savus mazbērnus. Galvenais, neaizmirst uzņemt kādu foto atmiņām!

Mēs nereti pieminam savus vecvecākus kā lieliskus dzīves piemērus. Tas pateicoties tam, ka viņi mūsos ielikuši savas vērtības, kuras esam aizņēmušies paši. Un arī tu kā vecvecāks to vari darīt. Ja vēl neesi apjautis, kādas ir tavas vērtības, Bredehofts piedāvā rīkoties pēc šāda modeļa, lai apjaustu svarīgāko dzīvē:

Atceries, ka tavi mazbērni tevi vienmēr vēro. Kas ir spēcīgāks – vārdi vai izdarītais? Ne velti teiciens "darbi runā skaļāk par vārdiem" ir tik patiess, it īpaši tad, ja runājam par vērtībām.

Lai gan šis ieteikums ir īpaši populārs ASV un citās Rietumvalstīs, mūsdienās arvien aktuālāk kļūst tas, ka bērniem, kad viņi izaug par pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, ir jāiegūst vislabākā izglītība. Viena no lietām, kur vecvecāki var atbalstīt savu mazbērnu, nesperot soli izlutināšanas dārziņā, ir uzsākt "augstākās izglītības fondu" agrā vecumā. Tā vietā, lai mazbērnam ik pie iespējas iespiestu plauktā kādu piecīti, izveido krājkontu, kur šo naudu novirzīt.

Pat ja mazbērnam tas šķitīs nevajadzīgi, brīdī, kad būs jāizvēlas, kur tālāk studēt, mazbērns būs pateicīgs un novērtēs to, cik tālredzīgi bijuši opis un ome. Par ko gan mazbērns būs priecīgāks – studiju kredīta ņemšanu vai iespēju studijas apmaksāt, jo vecvecāki tam gatavojušies, no krājkonta? Šis ir mūsdienīgs solis, kuru novērtēs arī tavi bērni, jo Ziemassvētkos noteikti bērns iztiks bez kārtējās plastmasas rotaļlietas, kas tāpat tiks salauzta.

Ja vēl domā par to, kāds būs tavs darbiņš, lai būtu labs vecvecāks, psihologs Deivids Bredehofts noslēgumā aicina padomāt par šīm trim lietām: