6 pakāpieni liedz studentam būt patstāvīgam jeb Gads ratiņkrēslā
Foto: Privātā arhīva foto

Seši pakāpieni, deviņstāvu mājā vecs lifts, kas regulāri nedarbojas, ierobežotā pārvietošanās iespējamība augstskolā – tās patlaban ir galvenās 19 gadus vecā Ričarda Mauriņa un viņa ģimenes problēmas, kopš pērn martā jaunais puisis tika piekalts ratiņkrēslam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par Ričardu portāls Cālis.lv rakstīja pagājušajā gadā, kad jaunietis vēl mācījās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā un gatavojās centralizētajiem eksāmeniem 12. klasē. Sportiskais jaunietis pagājušā gada martā dažu dienu laikā tika piekalts ratiņkrēslam, un visa viņa dzīve apgriezās kājām gaisā. Cerību pilno un azartisko puisi piemeklēja insults muguras smadzenēs, kas burtiski dažās dienās jaunieti iesēdināja ratiņkrēslā. Nu Ričards atkal ir gatavs cīņai ar likteni – mācās staigāt ar ortozēm.

Pagājis ir gads kopš nelaimes. Kas noticis šī gada laikā? Ar kādām cerībām Ričards un viņa ģimene raugās nākotnē, kādas problēmas nākas pārvarēt ikdienā, to portālam Cālis.lv stāsta Ričards, kurš nu ir Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātes un informācijas tehnoloģijas fakultātes 1. kursa students, un viņa mamma Anda Mauriņa.

"Ričardu nevienu brīdi nepiemeklēja depresija, mums, ģimenei, bija grūtāk ar to tikt galā un samierināties," tā Ričarda mamma, kura mūsu sarunas gaitā vairākkārt vēlas uzsvērt, ka nevienu nevaino un vēlreiz pārzvana, lai atgādinātu, cik daudziem cilvēkiem jāpasaka paldies par sniegto atbalstu ģimenei tik grūtajā dzīves posmā.

Lielāko problēmu atslēgvārdi – lifts, deviņi stāvi, seši pakāpieni, birokrātija un likumdošana

Ričards veiksmīgi pabeidza 12. klasi un universitātē iestājās budžeta grupā. "Man ļoti patīk studijas, esmu ieguvis vēl daudz foršu draugu, viss ir labi, tikai apgrūtinošas ir dažas lietas – seši pakāpieni un tas, ka augstskolā visas telpas nav pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslā," saka Ričards.

Kas ir seši pakāpieni? Ģimene dzīvo kāda Rīgas mikrorajona deviņstāvu mājā, kurā ir lifts. Vecs lifts, kas regulāri nestrādā. No mājas ieejas durvīm līdz liftam ir seši pakāpieni, kas jāpieveic. Cilvēkam bez ratiņkrēsla šie pakāpieni nav šķērslis, bet Ričardam gan. Kā stāsta viņa mamma, ja neviena cita mājās nav, gadās, ka Ričards riskē, pats mēģina tos pārvarēt, bet katru reizi tas ir drauds.

Ja tēva mājās nav un kārtējo reizi lifts nestrādā, uz studijām Ričards netiek, bet, cik gan reižu gadījies, ka puisis, atbraucot mājās sēž pie lifta pusotru līdz pat divām stundām, kamēr kāds ierodas to salabot.

Mamma, mēģinot situāciju risināt, vērsās pie ēkas pārvaldnieka, kurš norādījis, ka nu kādu laiku sērijveida mājās pacēlājus vairs neierīko, un tas patlaban prasot gan laiku, gan naudu, jo pacēlāja izveidei nepieciešams būvprojekts. Arī liftu, protams, neviens nemainīs.

Es nesaprotu šādu valsts attieksmi. Cilvēks taču izmācīsies, būs spējīgs sevi nodrošināt, maksāt nodokļus un nesēdēt uz pabalstiem, viņš nebūs tikai ņēmējs. Anda Mauriņa

Ričards ir ieguvis autovadītāja tiesības, ģimenes auto pielāgots viņa vajadzībām, pats var pārvietoties, bet auto pie mājas novietot nevar. Ģimene vērsās pie atbildīgajām institūcijām, lūdzot atbalstu, bet viņiem norādīts, ka šādas invalīdu autostāvvietas izveidei jāsavāc visu 108 dzīvokļu īpašnieku paraksti. 69 parakstus Ričards dabūjis, bet ar to nepietiek – vajagot visu.

"Ričards krieviski neprot runāt. Mēs viņam uzrakstījām uz lapiņas tekstu, viņš trenējās to lasīt un pats gāja pie visiem mājas dzīvokļiem lūgt parakstu. Iedomājieties, cik tas ir liels pazemojums. Es pat apbrīnoju, ka viņš to spēja. Cits bija laipns, bet cits acu priekšā aizcirta durvis," ar rūgtumu stāsta mamma. Anda saprot, ka sadabūt visus parakstus ir nereāli, jo daudzi dzīvokļi tiek izīrēti, to īpašnieki nemaz nav Latvijā. Nāksies vien cīnīties, kā tas darīts līdz šim.

6 pakāpieni liedz studentam būt patstāvīgam jeb Gads ratiņkrēslā
Foto: Privātais arhīvs

Arī ar autovadītāja apliecības iegūšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mūsu valstī ir visai sarežģīti. Kā stāsta Anda, vienīgā autoskola Latvijā, kur apmāca šādus cilvēkus, atrodas Jaundubultos. "Iedomājieties, cik daudz laika tas mums prasīja. Tētis Ričardu no Rīgas veda uz Jaundubultiem, tad dēls sēdās mašīnā pie instruktora, bet tēvs gaidīja. Instruktora pavadībā Ričards stūrēja uz Rīgu, tad atpakaļ, bet tad vēlreiz abi ar tēvu kopā vizinājās uz mājām. Un tā 22 obligātās reizes, bet ar tām vēl bija par maz, ņēmām papildu stundas," stāstīja Anda, kura uzskata, ka šādas autoskolas vismaz varēja ierīkot katrā reģionā.

Cilvēki ir atsaucīgi, bet mūsu likumdošana un birokrātija kaut kur buksē. Katram cilvēkam var notikt šāda nelaime. Anda Mauriņa

Tāpat nesakārtota lieta esot automašīnu tehniskā pielāgošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Valsts to apmaksā līdz 400 eiro apmērā, bet tikai tad, kad jau tiesības iegūtas, turklāt jāgaida garā rindā. To Mauriņu ģimene vairs nevarēja atļauties, ar invalīdu apvienību "Apeirons" atbalstu viņiem izdevās ģimenes auto pielāgot Ričarda vajadzībām ātrāk.

Un, lūk, Ričards varētu būt patstāvīgs cilvēks, taču nevar, jo ir seši pakāpieni, vecs lifts un birokrātija, kas liedz pie mājas izveidot stāvvietu puiša auto novietošanai.

Līdzīga situācija ir augstskolā. "Pasniedzēji, visa fakultātes vadība ir ļoti pretimnākoši, viņiem, man šķiet, ka pat ir neērti, ka tā ir, bet, jā, Ričardu kursabiedri katru dienu nēsā, jo fakultātes ēkā ir ierobežotas iespējas pārvietoties cilvēkiem ratiņkrēslos," stāsta Anda, kura vērsusies Izglītības un zinātnes ministrijā, lūdzot rast risinājumu, bet ministrija atteikusi, jo neesot līdzekļu un tuvāko piecu līdz 10 gadu laikā fakultāte varbūt tikšot pie jaunas ēkas, kurā tad droši vien būs arī padomāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Ričards ir liels cīnītājs, un mūsu ģimene ir kā kulaks, tik stipra un saliedēta. Anda Mauriņa

"Es nesaprotu šādu valsts attieksmi. Cilvēks taču izmācīsies, būs spējīgs sevi nodrošināt, maksāt nodokļus un nesēdēt uz pabalstiem, viņš nebūs tikai ņēmējs," sašutumu pauž Anda.

"Cilvēki ir atsaucīgi, bet mūsu likumdošana un birokrātija kaut kur buksē. Katram cilvēkam var notikt šāda nelaime," saka Anda.

Ģimene kā kulaks un līdzcilvēku atbalsts

"Ričards ir liels cīnītājs, un mūsu ģimene ir kā kulaks, tik stipra un saliedēta. Ričarda vecākie brāļi arī ļoti palīdz, vidējais dēls ir morālais atbalsts, bet vecākais – palīdz praktiskās lietās. Ričarda bijušais klases audzinātājs Vilis Stubelis, kā pērn pēc nelaimes sāka palīdzēt mācībās, tā viņš gluži organiski ienācis mūsu ģimenē. Viņš pat ar baznīcas akceptu tagad oficiāli ir Ričarda krusttēvs. Mums apkārt ir tik daudz labu cilvēku," tā Anda.

Pēc mūsu sarunas Anda piezvana vēlreiz, lai nepiemirstu rakstā pateikt paldies Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas "Gaiļezers" 7. nodaļas personālam, Vaivaru rehabilitācijas centra spinālās nodaļas darbiniekiem, visiem, visiem, kuri snieguši artavu Mauriņu ģimenes atbalstīšanai. Paldies arī ziedotājiem, kuri pērn atsaucās, lai Ričards varētu iziet rehabilitācijas kursu, ko valsts mugurkaula insulta gadījumos neapmaksā.

Ričards būs uz kājām

"Pateicoties saziedotajiem līdzekļiem, Berlīnē ortopēdi pagatavoja Ričardam dinamiskās ortozes, ar kurām viņš tagad mācās no jauna staigāt. Visu gadu Ričards cītīgi apmeklēja fizioterapeita, osteopāta, biofeedback nodarbības. Pateicoties šīm aktivitātēm, kājās ir nelieli impulsi," tā puiša mamma.

Ričards stāsta, ka dienās, kad uz studijām nav jādodas, viņš pa māju ar ortozēm vingrinās staigāt divas vai pat trīs stundas, tad atpūšas, bet vakarā atkal visu atkārto. Ik pa laikam viņš arī dodas uz fizioterapijas nodarbībām. Puisis cer, ka viņam izdosies, tikai patlaban ir problēma atrast rolatoru jeb staiguli, uz kura atbalstīties un mācīties staigāt. Ričards saka, ka viens viņam piedāvāts, bet ir par mazu viņa augumam, kas ir 1,86 cm, bet otrs – par platu, to, savukārt, nevar izstumt pa durvīm. Puiša mamma cer, ka drīzumā arī šo jautājumu varētu atrisināt, bet atzīst, ka "dažreiz jau rokas nolaižas, kad tu atduries pie it kā elementārām lietām, bet tās nav iespējams dabūt".

6 pakāpieni liedz studentam būt patstāvīgam jeb Gads ratiņkrēslā
Foto: Privātais arhīvs

Šā gada martā labdarības organizācijas "Ziedot.lv" mājaslapā izvietots jauns projekts Ričarda atbalstam. "Pateicoties intensīvajam darbam, ir uzlabojušies jostas daļas impulsi, Ričards jau spēj sajust kāju muskuļu sasprindzinājumu, impulsu līmenis kopumā ir paaugstinājies, it īpaši augšstilbu muskuļos. Par saziedotajiem līdzekļiem Ričardam tika iegādātas speciālas ortozes, kas ļaus puisim mācīties staigāt un nākotnē iztikt bez ratiņkrēsla.

Lai turpinātu rehabilitāciju ar jaunajām ortozēm, stiprinātu muskulatūru un atjaunotu impulsus, Ričardam ir nepieciešams tikpat intensīvu rehabilitāciju turpināt.

Ričarda ģimene ļoti lūdz līdzcilvēku palīdzību, lai Ričardam dotu iespēju staigāt. Nepieciešamas 16 fizioterapijas nodarbības ik mēnesi, regulāri biofeedback treniņi vismaz sešas reizes mēnesī, četras reizes mēnesī peldēšana, osteopātiskā ārstēšana divas reizes mēnesī, un vismaz piecas masāžas ik mēnesi. Tas kopumā mēnesī izmaksā vismaz 1000 eiro, bet gadā kopumā vismaz 12 000 eiro," teikts "Ziedot.lv" mājaslapā, kur arī tu vari sniegt savu artavu Mauriņu ģimenei.

Pirms gada…

Jau vēstījām, ka jau kādu laiku Ričards mammai bija sūdzējies, ka sāp sāns un kreisā kāja ir tāda jutīgāka. Aizgājuši pie ārsta, kurš izrakstījis neirovitamīnus, tos padzēris, jaunietim uz laiku kļuvis labāk. Līdz naktī uz 2015. gada 9. aprīli viņš sūdzējies par spēcīgām vēdersāpēm. Izsaukuši Neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas nolēma veikt papildizmeklējumus un jaunieti aizveda uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu "Gaiļezers". Tur uzņemšanā puisim paņemtas analīzes un veikta ultrasonogrāfija. Visi rādījumi bijuši labi, vienīgi analīzes norādījušas uz nelielu iekaisumu urīnceļos. Dakteri izrakstījuši antibiotikas un palaiduši mājās. Par to, ka jaunietis ieminējies par kājas jutīgumu, neviens neesot licies ne zinis.

Nākamajā rītā mamma dēlu aizvedusi pie pazīstamas fizioterapeites, kas aplūkojusi puiša kāju un pat ar aci varējis redzēt, ka kreisās kājas muskuļi ir deformējušies, tādi kā slābani. Fizioterapeite parādījusi vingrinājumus, aizgājuši vēl pie ģimenes ārsta, kas izrakstījis medikamentus, jo pastāvējušas aizdomas par ceļgala nervu iekaisumu. Mamma sākusi špricēt zāles. Bet naktī uz 10. aprīli – atkal puisim sācis ļoti sāpēt vēders. Izsaukuši "ātro palīdzību", kas tik norādījuši: "Vai tad ģimene pati nespēj izārstēt urīnceļu iekaisumu!?". Jaunietis norādījis, ka viņa kāja ir mazjutīga, bet mediķi iedevuši puisim nomierinošus līdzekļus un secinājuši, ka izsaukums bijis veltīgs. Sāpes nepārgāja, mamma mēģinājusi masēt kāju, bet jaunietis pats otrreiz izsaucis "ātros" un pēdējiem spēkiem, pat nesagaidot, kad mediķi ienāks mājā, iekāpis viņu automašīnā.

Ja mūsu valstī ikvienam būtu pieejams magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja ārsti pirmajā reizē nebūtu palaiduši garām galveno problēmu, ja… Anda Mauriņa

Jaunietis atkal nonācis Gaiļezerā, kur uzņemšanā viņam norādīts, ka "viss ir viņa galvā". Ričards teicis, ka viņam tirpst kājas, bet mediķi nepievērsa uzmanību šiem vārdiem līdz brīdim, kad kājas "atteicās strādāt". Tikai tad izsaukts neirologs. Veicot izmeklējumus, atklājies, ka Ričardam ir insults muguras smadzenēs, kas, visticamāk, radies no iedzimtas asinsvadu deformācijas. Tas nu bijis pavisam nepatīkams pārsteigums visai ģimenei. Tagad Ričards ir cilvēks ar īpašām vajadzībām – ratiņkrēslā. Viņam ir mazā iegurņa funkciju traucējumi, kas liedz pašam pārvietoties un darīt citas, ierastas lietas.

"Ja mūsu valstī ikvienam būtu pieejams magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja ārsti pirmajā reizē nebūtu palaiduši garām galveno problēmu, ja…," pie sevis par situāciju medicīnas jomā domā mamma. Nē, viņa negrib žēloties, kādu tagad vainot, taču ar šo stāstu vēlas vērst līdzcilvēku, valdības uzmanību uz lietām, ko būtu vēlams sakārtot, lai šādu gadījumu būtu iespējami mazāk.

Mammai sāp, ka valsts politika ir tāda, ka tiem cilvēkiem, kuriem insults bijis galvas smadzenēs, rehabilitācijas pasākumi ir pieejami bez maksas, bet tiem, kā piemēram Ričardam, – muguras smadzenēs, - rehabilitācija jāapmaksā pašiem. Tāpat valsts neesot padomājusi par šāda vecuma jauniešiem, kuri mācās, paši nestrādā, bet uz papīra skaitās pieaugušie, kuriem medicīna nav bezmaksas. Ģimenei nav tādu finansiālu iespēju, lai apmaksātu rehabilitācijas pasākumus, tādēļ viņi vērsās "Ziedot.lv", kas savā mājas lapā arī atvēra iespēju ziedot Ričardam.

Tags

Cilvēkstāsti Labdarība Lasāmgabali Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca Ziedot.lv
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form