Audžumammas veiksmes stāsts: bērni daudz paņem, bet daudz dod arī pretī
Foto: Privātā arhīva foto

Zane Reķe kopā ar vīru dāvā mīlestību un ikdienā aprūpē ne tikai savu divgadīgo meitu, bet arī audžudēlu, kuram arī nesen apritēja divi gadi. "Man šķiet, ka ar bērniem ir tā – viņi daudz paņem, bet viņi arī daudz dod pretī," atzīst audžumamma, kura piekritusi dalīties ar savu stāstu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Kļuvām par audžuģimeni pirms gada, bet tāda doma mums bija sen, jau bērnībā. Tajā laikā gan nebija konkrētas domas par audžuģimeni, vairāk par to, ka varētu adoptēt kādu bērniņu," stāsta Zane. Viņas vīrs kādreiz strādājis kā brīvprātīgais bērnunamā, tāpēc arī viņam šī pasaule neesot bijusi sveša. Pāris nolēma kļūt par audžuģimeni, jo pašiem jau bijis savs bērns un uz adoptēšanu bijis jāstāv ilgi rindā. Viņi apzinājās, ka bērnunamos ir bez aprūpes palikuši bērni, un vēlējās kādam palīdzēt tur nebūt.

Kad lēmums bija pieņemts, Zane ar vīru devās uz bāriņtiesu, solīti pa solītim savāca visus nepieciešamos dokumentus, un izgāja atbalsta programmas "Plecs" organizētās audžuģimeņu apmācības. "Pēc apmācībām nokārtojām eksāmenu, un bāriņtiesa mums piešķīra audžuģimenes statusu. Kad statuss bija saņemts, mums sāka piedāvāt bērniņus. Piedāvājumu par mūsu audžudēliņu mēs saņēmām caur "Plecu". Viņam viena audžuģimene jau bija bijusi, bet pēc diviem mēnešiem viņu jau atdeva atpakaļ, jo viņam ir veselības problēmas, kuru dēļ viņi īsti nebija tikuši galā," skaidro Zane. Viņa piebilst, ka bāriņtiesa šo puisīti nemaz neesot viņiem piedāvājusi, arī "Pleca" darbinieki vairījušies mazuli piedāvāt citām audžuģimenēm, baidoties, ka situācija varētu atkārtoties un bērns varētu tikt "mētāts apkārt". Bāriņtiesa piedāvājusi citus bērniņus, bet tiem ātri atradušies aizbildņi no savas ģimenes vidus.

"Tad izdomājām, ka paskatīsimies, kas ir ar šo puisīti. Bailīgi jau bija, zinot, ka viena ģimene jau netika galā, un ko tad mēs, varbūt tiešām tik traki. Bet ar "Pleca" palīdzību mēs satikāmies ar viņa ārstējošo ārstu, kas mums pastāstīja, ka viss tik traki nemaz nav. Sapratām, ka mēs šo varētu uzņemties. Tā mēs arī līdz viņam nonācām," teic audžumamma. Konkrēti par to, kas puisītim kaiš, Zane stāstīt nevar, bet atzīst, ka viņam esot ādas problēmas. "Vairāk pat kā alerģijas, nevis ādas problēmas, bet tādas diezgan izteiktas. Viņam jāievēro speciāla diēta, ir speciālas higiēnas prasības, zāles katru dienu jālieto. Īstenībā jau nekas tik briesmīgs nav, vienkārši nepieciešama specifiska aprūpe," viņa ir pozitīvi noskaņota.

Zane atklāj, ka zēna bioloģiskajiem vecākiem joprojām ir iespēja viņu atgūt. Bijušas aizdomas par to, ka zēns nav pietiekami labi aprūpēts, kā arī viņa veselība neesot bijusi īpaši labā stāvoklī, tāpēc bērns ticis izņemts no ģimenes. Zēna adaptācijas periods jaunajā ģimenē noritējis ļoti labi. "Kad atvedām mājās, viņš ļoti ātri pie mums iejutās. Jau pašā sākumā manam vīram ļoti pieķērās," pauž Zane. Tomēr bijušas dažas neparastas iezīmes bērna uzvedībā: "Viņš ēda kā traks. Varēja apēst trīs zupas šķīvjus, viņam nebija mēra sajūtas. Pēc tam jau palika mazliet labāk, sāka kaut ko arī neēst. Bet sākumā viņš bija gatavs ēst visu, ko viņam devām, jebkādā daudzumā. Viņš arī baidījās iet ārā, viņam nepatika zāle, nekam neskārās klāt. Tikai, ja viņš bija bērnu laukumos, kuros ir mājiņa ar dēlīšiem vai tamlīdzīgas virsmas, tad tām varēja pieskarties. Smiltīs un zālē viņš vispār nekāpa."

Audžumamma atzīst, ka "bija tādas jocīgas lietas, kas, manuprāt, parasti bērniem nav", bet tagad viss esot nokārtojies. Kad zēnam bija gads un četri mēneši, viņš vēl neesot staigājis un runājis. "Mēs prasījām, kur ir lampa vai kur ir kaķis, nu jebko, bet viņš nezināja tādas lietas. Šobrīd viss ir ļoti labi, viņš ļoti ātri arī iemācījās staigāt, jo tad, kad mēs viņu paņēmām, domājām, ka varbūt vasaras beigās staigās, bet viņš jau pēc mēneša iemācījās staigāt. Tad jau viņš sāka mazliet kaut ko runāt, viņš kļuvis ļoti normāls, kā jebkurš bērns," saka Zane. Komunikācija starp viņu un audžudēlu esot kļuvusi priecīgāka un mazāk saspringta.

Audžumammas veiksmes stāsts: bērni daudz paņem, bet daudz dod arī pretī
Foto: Privātā arhīva foto

Vaicāta, kādas ir lielākās grūtības, ar kurām nācies saskarties, Zane mazliet apmulst, jo viss ritot gludi. "Tā veselība ir bijis tāds izaicinājums, mums pašiem savu ēdienkarti sanāk pat mazliet pielāgot. Citu kaut ko grūti pateikt, nav tādu milzīgu problēmu bijis," viņa atklāj. Programmas "Plecs" audžuģimeņu mentore Sanita Kokenberga atzīst, ka Zane un viņas vīrs ir viena no tām audžuģimenēm, kam viņas atbalsts neesot bijis vajadzīgs. "Viņi ir ar ļoti plašiem saviem resursiem. Audžumamma ir fantastiski pozitīvs, jauns cilvēks, kurai dzīve kūsā. Viņa paņēma diezgan smagu bērniņu, bet nenobijās. Viņai ir tik daudz enerģijas, tik daudz pozitīvisma!" ar sajūsmu stāsta audžuģimeņu mentore. Zane skaidro, ka pēc palīdzības negriežas, jo bērns esot salīdzinoši mazs, līdz ar to vieglāk pierod pie jauniem apstākļiem. "Es domāju, ka palīdzība vairāk nepieciešama tiem vecākiem, kam ir lielāki bērni un vairāk problēmu. Mums laikam labi saskan ar bērniņu, mēs labi tiekam galā un labi saprotamies," pauž audžumamma.

Ar audžudēla ienākšanu ģimenē visgrūtāk aprast esot bijis divgadīgajai meitai. Kļuvusi ļoti kašķīga, bet pēcāk tomēr sekojuši arī draudzīgie periodi. Zane uzskata, ka meitai bijis diezgan viegli pielāgoties tāpēc, ka viņa ir tādā vecumā, kad situāciju vienkārši pieņem, neuzdodot jautājumus. "Es domāju, ka šis viņai nāk tikai par labu, jo viņa kā vienīgais bērns tādējādi iemācās komunicēt un dalīties ar citiem bērniem, un arī saprot, ka visa uzmanība nav tikai viņai," pārliecināta mamma. Arī Zanes ikdienu atvieglojot tas, ka bērni savā starpā paspēlējas un skraida kopā. Attiecībās ar vīru izmaiņas gan neesot novērojusi: "Man liekas, ka atšķirība ir tad, kad ir nulle bērnu un kad ir viens bērns. Tad, kad viņi jau ir divi, tā atšķirība nav tik liela. Īpaši nekas nav mainījies."

Ģimenes nākotnes plāni atkarīgi no bāriņtiesas lēmuma par to, vai puisītis atgriezīsies savā bioloģiskajā ģimenē. Ja tas nebūs iespējams, Zane apgalvo, ka viņas ģimene labprāt zēnu paturēs pie sevis. "Mēs pie viņa esam ļoti pieraduši, un viņš pie mums ir ļoti pieradis. Viņš mums ir ļoti mīļš, un, protams, negribu, lai bērnu vairs tā mētā apkārt," skaidro audžumamma. Ja zēns tomēr atgriezīsies savā bioloģiskajā ģimenē, Zanes ģimene turpinās savu misiju un ņems pie sevis kādu citu bērnu.

Sieviete stāsta, ka spēku un pozitīvismu tam visam viņa ikdienā smeļas priekā par bērnu izaugsmi: "Katrs viņu panākums vai jaunais sasniegums ir liels prieks un gandarījums, tāpēc man šķiet, ka viss ir līdzsvarā. Ir liels nogurums, bet ir arī daudz prieka."

Ģimeņu atbalsta kustība "Plecs" sadarbībā ar "Circle K" uzsākusi ziedošanas akciju, kuras laikā cilvēkiem ir iespēja izvēlēties "Labo nodomu krūzi", tādējādi ziedojot 10 centus kustības "Plecs" organizētajiem bērnu uzņemošo ģimeņu atbalsta pasākumiem un mentorprogrammas nodrošināšanai.

Tags

Bāriņtiesa Ģimene
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form