Foto: Privātā arhīva foto
Arī neauglība ir jāizsēro. Kādam šķiet: kā var sērot par to, kā tev nekad nav bijis? Bet tā tas ir, tiem, kuri ilgstoši nevar tikt pie mazuļa, šķiet, ka kāds ir nomiris, saka 28 gadus vecā Katrīna de Almeida-Sekeira, viena no atbalsta grupas "Brīvais klēpis" radītājām. Arī 33 gadus vecā Inga Vītola-Saliete apliecina, ka ilgas pēc bērna, kurš nepiesakās un nepiesakās, dzen izmisumā – tādā, ka var pa sienām rāpot, bet ikmēneša menstruācijas jāsagaida ar asarām acīs.

Abas sievietes ir draudzenes jau daudzus gadus, taču kādu laikposmu viņu ceļš vijās pa dažādām pasaules vietām, līdz abas atkal satikās. Abas saprata, ka viņas vieno ne tikai senas draudzības saites, bet arīdzan kopīga ilgošanās – radīt bērnu. Tā tika izveidota atbalsta grupa "Brīvais klēpis", un arī nosaukuma rašanās ir saistīta ar dziļu filozofisku domu. Kā skaidro Katrīna, ir termins "mātes klēpis". Tā ir vieta, kur bērns tiek iznēsāts. Ja tas ir tukšs, ir skumjas, tukšums, bet brīvs klēpis simbolizē brīvību, gatavību saņemt to, ko sniedz Dievs un dzīve. "Ir viegli noslēgties sevī, bet ikvienam ir iespēja būt atvērtam, lai gan, protams, tas sāp – ka nesagaidi šī klēpja piepildīšanos," skaidro Katrīna. "Brīvais klēpis – tas ir atvērts – ja vēlies, nāc. Tukšais vairāk asociējas ar "man nav, man vajag". Taču brīvais klēpis ir kā cerība, ka mazulis atnāks un klēpis būs piepildīts," draudzeni papildina Inga.

Ar Katrīnu tiekos klātienē, viņas mājās, bet Ingas stāstu uzklausu telefonintervijā. Viņa uz Rīgu atbrauc aptuveni divas reizes mēnesī, kad ir kārtējās atbalsta grupas tikšanās reizes. Grūtības palikt stāvoklī ir gana daudzās ģimenēs, šī problēma plešas tikai plašumā, ko apliecina milzu interese par valsts apmaksātām mākslīgās apaugļošanas procedūrām, ir labdarības akcijas, kurās tiek vākti līdzekļi neauglības ārstēšanai, pēdējos gados kā sēnes pēc lietus aug klīnikas, kurās reproduktologi mēģina atrast cēloņus, kādēļ bērniņš nepiesakās, un palīdz tikt līdz gaidītajam rezultātam. Arī portāls "Cālis.lv" regulāri raksta par neauglību un tās ārstēšanas iespējām, tāpat "Cāļa" forumā ir daudz diskusiju, kurās ģimenes dalās savā pieredzē un sniedz atbalstu citiem.

Katrīna un Inga ir gatavas pastāstīt savus stāstus, tādā veidā iedrošinot arī citas sievietes savos emocionālajos pārdzīvojumos nemocīties vienatnē, bet meklēt domubiedrus, kas uzklausīs, sapratīs, atbalstīs, kopā būs gatavas paraudāt un plānot turpmāk veicamos soļus. Turpinājumā atradīsi stāstus par Ingu un Katrīnu, kā arī viņu izveidoto atbalsta grupu "Brīvais klēpis".

Inga: likt ilgoties, bet nedot

Foto: Privātais arhīvs
Inga ar savu vīru kopā ir 13 gadus, desmit no tiem – laulībā. Lai cik amizanti tas neizklausītos, abi iepazinās kapos, precīzāk – kapusvētkos. Nu jau astoņus gadus abi cer uz brīnumu – savu mazuli, taču tas vēl nav noticis. Pāris gadu pēc kāzām esot mainījušies dzīves apstākļi, un Inga sākusi domāt, ka gribētu mazuli. "Vīram nebija iebildumu, un es pārtraucu lietot kontracepcijas līdzekļus. Sākumā jau neiespringu: būs – būs, nebūs – nebūs," saka Inga, kura ap to laiku arī pastiprināti sākusi interesēties par veselīgu dzīvesveidu, tostarp uztura paradumiem. Tolaik daudz lasījusi grāmatas par veselīgu dzīvesveidu un arī apzinājusies, ka ķermenis kā pirmo izslēdz auglību, ja ar to kopumā kaut kas nav kārtībā. Ģimene pārgājusi uz veģetāru, bet nedaudz vēlāk jau uz vegānu uzturu. Taču nekādu izmaiņu – katru mēnesi Inga sagaidīja menstruācijas. Inga ar vīru vērsās pie vecmātes, sertificētas dabīgās ģimenes plānošanas jeb auglības atpazīšanas metožu (AAM) instruktores, auglības veicināšanas speciālistes Annas Suhanovas. Gadu pāris ar dažādām metodēm centās piepildīt savu sapni, taču joprojām bez rezultātiem.
Foto: Privātais arhīvs
"Tad man kādu brīdi tas viss apnika, un es atmetu ar roku," atzīst Inga. Taču tās ilgas jau nekur nepazuda, un pagāja kāds laiks, kad pāris atkal sāka aktīvāk pievērsties ģimenes plānošanas jautājumiem. Vīrs nodevis analīzes (spermogrammu), kuru rezultāti nebija izcili, taču arīdzan ne bezcerīgi. Inga devās pie ginekologa, kas ieteica padzert hormonālos preparātus. Tā kā Inga bija pievērsusies veselīgam dzīvesveidam, viņa nevēlējās dzert neko sintētisku, turklāt tā jau šajā fiasko nedaudz vainoja sevi, domājot, ka auglību varbūt ietekmējis fakts, ka viņa kādu laiku bija lietojusi hormonālās kontracepcijas tabletes. Arī par mākslīgo apaugļošanu, ko ieteikuši ārsti un tuvinieki, viņi ar vīru negribot domāt, jo šis process nav dabīgs, turklāt rezultāts arī par visiem simts procentiem nemaz nav garantēts. "Man nevajag bērniņu par visām varītēm, atdodot no sevis tik daudz veselības resursu. Ar to domāju, kādu kaitējumu organismam var nodarīt šādas mākslīgas manipulācijas. Laikam neesmu tam gatava. Ja bērniņš nevar dabīgi atnākt, tad jāgaida vēl," domā Inga. Jāpiebilst, ka gan Inga, gan Katrīna ir kristiete, abas – vienas draudzes locekles. Inga atzīst, ka pie sevis domājusi – ja Dievs dod, tad dod, acīmredzot – vēl nav pienācis īstais laiks, lai gan viņa iekšēji jutusi – "ilgas pēc bērniņa ir tik neizturamas, ka pa sienām jāstaigā". Sagadījies, ka Inga kā brīvprātīgā sākusi strādāt patvēruma mājā "Ģimenes šūpulis". Par šo īpašo vietu, kur patverties sievietēm – grūtniecēm vai jaunajām mammām, lasi te. Strādājot šajā vietā, Ingai bija radusies iespēja vismaz paauklēt citu mammu mazulīšus.
Foto: Privātais arhīvs

Pagāja kāds laiks, un Inga uzzināja, ka Latvijā pēc ilgākas prombūtnes ir atgriezusies viņas draudzene Katrīna, turklāt viņai bija radusies ideja par emocionālā atbalsta grupu veidošanu sievietēm, kuras ilgstoši nevar palikt stāvoklī vai jau uzzinājušas skaudro diagnozi – neauglība. Pēc Ingas domām, apzināties, ka ģimene nevar tikt pie mazuļa, emocionāli vissmagāk ir tieši sievietei. "Izstāstīt savas sajūtas, atbalstīt ārstēšanās procesā, pamēģināt kādu no citu sieviešu izmēģinātajiem ieteikumiem – to mēs darām atbalsta grupā," stāsta Inga. Turklāt, kā viņai nācies piedzīvot ne reizi vien, sievietes pašas nemaz nezina, kas notiek viņu ķermenī, tāpēc ar laiku, ja grupas dalībnieču skaits pieaugs, plānots arī aicināt speciālistus.

Ne Ingai, ne viņas vīram nav striktas diagnozes – neauglība. Lielā mērā tāpēc arī ir neizpratne, kādēļ mazulis nepiesakās. Tagad Inga atkal saņēmusies "pastaigāt" pa ārstiem, drīzumā viņai plānota pārbaude par olvadu caurlaidību un to, vai viņai nav endometrioze. Uz šo operāciju Inga ar vīru liek lielas cerības, sak, varbūt kas atklājas. Tāpat abi tagad reizi pa reizei apēdot kādu gaļas gabaliņu. Tā ieteikusi ginekoloģe, un no vegāna Inga atkal pārgājusi uz veģetāru uzturu. Viņā vairs neesot tā lielā izmisuma, un par to Inga slavējot Dievu. "Es būšu mamma, manī vairs nav raižu, vai es būšu vai ne, jo es zinu, ka būšu. Redzēsim, kā būs, bet esam pieteikušies arī iegūt audžuģimenes statusu," stāsta Inga.
Foto: Privātais arhīvs

Tā kā viņa ir kristiete, vaicāju, vai nav kādu brīdi sadusmojusies uz Dievu par to, ka ģimene nevar piepildīt savu sapni par bērniņu. "Dusmu nav, bet ir tāda sajūta – ko es daru nepareizi? Kas man vēl būtu jāizdara? Varbūt esmu nepacietīga? Tajā izmisuma brīdī lūdzu Dievu – ja tu mani esi radījis kā sievieti, man ir vīrs un es to ļoti gribu, tu man liec ilgoties, bet nedod, tad, lūdzu, atņem šo neprātīgo gribēšanu, un tā arī notika. Tagad manī ir zināms miers," saka Inga. Tomēr viņa atzīst, ka vēlme laist pasaulē bērnu sievietei ir ielikta no dabas, bet, ja sieviete saka, ka nevēlas radīt bērnus, visticamāk, kaut kur dziļāk ir jāmeklē kāda sāpe. Inga vēl varot saprast sievietes, kuras izlēmušas nedzemdēt un nav meklējušas atbildes, kāpēc viņas to nevēlas, taču satraukumu viņā radot tās, kuras izvēlas veikt abortu. "Tā ir dzīvība. Tad laid pasaulē un iedod mazuli kādam, kurš to ļoti vēlas. Esmu par dzīvību," stingru pārliecību abortu jautājumā pauž Inga.

Viņai pašai ir māsa un divi pusbrāļi, vīrs saviem vecākiem ir vienīgais bērns, bet viņam ir vēl pusmāsa. Kad abi sāka kopdzīvi, saprata, ka viņiem ir ilgas pēc ģimenes un vairākiem bērniem, vismaz diviem. Vai sapni izdosies piepildīt, rādīs laiks. Bez ģimenes plānošanas, saprotams, abi ir aktīvi cilvēki. Inga savulaik studējusi personālvadību, nedaudz arī sociālo darbu, tomēr vairāk sevi veltījusi veselīga dzīvesveida ievērošanai un tā popularizēšanai. Patlaban viņa strādā telemārketinga jomā, piedāvājot klientiem uztura bagātinātājus, bet vēl vada vingrošanas nodarbības domubiedru grupai. Inga kā mācekle kādu laiku roku rokā sadarbojusies ar fizioterapeitu, tādēļ sevis un paziņu labā reklamē fizisko aktivitāšu nozīmi. Ārpus darbiem Inga esot grāmatu tārps, kā arī viņai patīk parakāties pa dārzu, bet vīrs labprāt dodas makšķerēt. Kopā abi apmeklē dievkalpojumus un paceļo pa Latviju, kā arī paskatās filmas un, protams, kopīgi cer uz brīnumu. Lai izdodas!

Katrīna: neauglība smagi skar pašvērtību

Foto: Privātais arhīvs

"Izaugšu liela, būšu mamma. Tā domāju es un droši vien lielākā daļa mazu meiteņu, kuras tobrīd nedomā lielas domas," bērnību atminas Katrīna. Taču acīmredzot stāsts sākās jau tad. Pēc vidusskolas viņa iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, ko arī pabeidza, bet jau pēdējā kursā sāka domāt, ka šīs studijas burtiski lauž viņas personību, viņa tajā neatrada sevi. Atsakoties no rezidentūras un kļūšanas par ārsti, Katrīna aizbrauca uz Ameriku, kristīgās misijas skolu. Ritēja trešā diena jaunajā vietā, kad viņa iepazinās ar savu vīru, kurš vēlāk atzinies – uzreiz sapratis, ka grib būt kopā ar Katrīnu. "Sākām draudzēties un pēc kāda laika domājām par ģimeni, par bērniem. Ap to laiku arī sāku pastiprināti lasīt literatūru par bērniem un nodomāju: varbūt tas ir mans aicinājums, nevis medicīna. Sapratu, ka vēlos sevi labāk ielikt bērnu audzināšanā," stāsta Katrīna.

Ar vīru, pēc tautības portugāli, Katrīna apprecējās pirms diviem gadiem. Kāzas notika Latvijā, taču tad abi nolēma doties uz Japānu, lai strādātu kristīgās misijas institūtā, kurā tika organizētas bērnu nometnes, kā arī garīga rakstura semināri. Institūtam pat ir sava maiznīca, kurā strādājusi arī Katrīna ar vīru. Vīza tika saņemta trim gadiem, un abi nodomāja, ka jāsāk veidot kuplāku ģimeni. "Oi, tajā laikā bija lielas gaidas – mēs patiešām koncentrējāmies uz ģimenes plānošanu, lai gan es jau iepriekš zināju, ka man ir endometrioze, kas samazina auglību, tieši tāpēc spriedze bija tik augsta. Turklāt man jau bija bijusi viena operācija. Tas nenotika un nenotika, un tad man bija dziļš emocionāls kritiens, tāds kā trieciens," atklāta ir Katrīna.
Foto: Privātais arhīvs
Jā, protams, Katrīna apzinās, ka daudzi par to var pavīpsnāt, sakot – tu jau vēl jauna, uzreiz jau neko nevar gribēt, vismaz gads jāmēģina –, taču viņā jau esot bijusi iesēta doma, ka kaut kas nav kārtībā. Esot Japānā, Katrīna devās pie ārsta, lai lūgtu uzraudzīt endometriozi. Viņu patīkami pārsteigusi ārstu attieksme, taču pārbaužu rezultāti gan nebija iepriecinoši. Tie rādīja, ka olnīcā atkal izveidojusies cista, aptuveni septiņus centimetrus liela, un nepieciešama operācija. Lai gan Katrīnas valodas zināšanas saziņai ar ārstiem bijušas niecīgas, tomēr no viņiem saņēmusi cerību un mierinājumu – ka pēc operācijas visam vajadzētu būt kārtībā. Tā arī daktere teikusi – olvadi ir atvērti un pēc mēneša Katrīna atkal varot mēģināt ieņemt mazuli. Taču atkal sekoja neveiksme – menstruācijas bija klāt, kas nozīmē – mazuļa vēl nebūs. Ārste Katrīnai piedāvājusi sākt neauglības ārstēšanu. "Japānā, vismaz tajā reģionā, kur dzīvojām, viss ir vērsts uz dzimstības pieaugumu, turklāt ārstēšana, mākslīgā apaugļošana ir bez maksas, pat mums, kas bijām iebraucēji," stāsta Katrīna. Tomēr ģimene nebija gatava jebkādiem mākslīgiem procesiem, jā, līdz kādai robežai medicīniska iejaukšanās ir pieļaujama, bet tik dabiskā procesā kā bērna radīšana – nē. Tāpēc viņi atteicās.
Foto: Privātais arhīvs

"Tas tā ietekmē tavu pašvērtību. Tā apziņa, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Vīrs spermogrammu nav nodevis, jo to var izdarīt tikai ar masturbācijas palīdzību, kas viņam nav pieņemami," saka Katrīna. Japānā jaunā ģimene nodzīvoja vienu gadu, līdz nolēma atgriezties Latvijā. Portugāle esot laba brīvdienām, bet šeit, Latvijā, ļoti daudzas lietas esot labāk sakārtotas, tāpēc izvēle bija par labu Katrīnas dzimtenei kā mājām. Tiesa, Katrīnas vīram ļoti pietrūkstot dzimtenes, īpaši viņu neapmierinot Latvijas klimats. Sniegs ir baltās šausmas, arī cilvēki ir nekomunikabli, sabiedriskajā transportā neviens nesarunājas, vīra iespaidus par Latviju atstāsta Katrīna. Pirms atgriešanās Latvijā abi nemaz nezināja, ko šeit darīs, bet tagad pāris strādā veģetārā uztura veikalā. Gan Katrīna, gan viņas vīrs ir vegāns, un abiem ir tuvs veselīgs dzīvesveids. Turklāt Katrīnai bez endometriozes ir arī citas veselības problēmas – celiakija un artrīts, un, pēc viņas teiktā, vegānu uzturs viņiem liek justies labāk un palīdzot.

Tomēr, lai ko Katrīna ar vīru nedarītu savas veselības labā, divu gadu laikā viņai nav izdevies palikt stāvoklī. "Ir grūti būt absolūtas gatavības domāšanas stadijā, tas izsmeļ daudz enerģijas. Pagaidām savu problēmu, ja tā varētu teikt, esmu nolikusi malā, ieguldot savu enerģiju atbalsta grupu organizēšanā," saka Katrīna.

Runājot par Dievu un tā attieksmi jautājumā, kas skar Katrīnas ģimenes plānošanu, sieviete apliecina, ka dusmu viņai nav, bet "es vairāk kaulējos ar Dievu". "Man nav iekšējas sajūtas – nevienā jautājumā –, ka man kaut kas pienākas. Varbūt es neesmu gribējusi uzticēties Dievam – tu zini labāk. Man šķita, ka es pati visu izdarīšu. Pārdomas ir bijušas – vai neesmu tik laba, vai viņš mani nemīl? Es nebūtu laba mamma? Mēs nevarētu bērnam tik daudz dot? Visi šie jautājumi un sajūtas smagi uzsit pa pašvērtību," atzīst jaunā sieviete.
Foto: Privātais arhīvs

Pārvarot cīņu ar iekšējiem pārdzīvojumiem, Katrīna pirms atgriešanās Latvijā sapratusi, ka nevēlas tikt ierauta rutīnā – darbs, lai nopelnītu iztiku, un mājas, viņa gribēja darīt kaut ko vērtīgāku. Sākumā domājusi par atbalsta grupu organizēšanu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, aizbildņu ģimenēm, taču apzinājusies, ka viņai taču nav pieredzes, viņa par šīm jomām neko daudz nezina, viņa nevarēs līdz galam izprast šos cilvēkus, jo pati neko tamlīdzīgu nav piedzīvojusi.

Un tad nāca ideja par emocionāla atbalsta sniegšanu sievietēm, kuras nevar tikt pie mazuļa. Iedvesmu un idejas viņa radusi no kādas amerikāņu izcelsmes sievietes aplādes (podkāsta), pēc kuras noklausīšanās raudājusi, jo sapratusi, ka ir vēl viens cilvēks uz pasaules, kurš piedzīvojis tās pašas emocijas, ko Katrīna. Klausoties vēl citus šīs sievietes ierakstus, Katrīna arvien vairāk sapratusi, ka neauglība ir tās pašas sēras, kuras jāizsēro. "Cik grūti ir redzēt, ka tavi draugi un paziņas paliek stāvoklī. Un tad tu domā: vai tiešām esi tik ļauna, ka par to nepriecājies? Nē, tu priecājies, bet arī šīs nepatīkamās izjūtas ir normāla reakcija uz pašas emocionālajiem pārdzīvojumiem," viņa norāda. Kad atgriezās Latvijā, Katrīnai bija izveidots to cilvēku sarakstiņš, kuriem viņa vēlas piezvanīt un aicināt piebiedroties atbalsta grupas veidošanā, un Inga tajā bija kā pirmā – un uzreiz piekrita. Tā abas draudzenes tagad mēģina gan atbalstīt viena otru, gan vēl dažas sievietes. Ja arī tu saproti, ka labprāt vēlētos saņemt emocionālu atbalstu, "Brīvais klēpis" ir izveidojis slēgto grupu "Facebook", bet vari rakstīt arī e-pasta vēstuli: katrina@brivaisklepis.lv.
Foto: Privātais arhīvs

Katrīna ar vīru – atšķirībā no Ingas ģimenes – tomēr apzinās, ka nejūt aicinājumu audzināt pieņemtu bērniņu, tādēļ pagaidām domu par adopciju vai cita veida statusa iegūšanu, kas ļautu ģimenē uzņemt mazuli, nedomā. Interesanti, ka abi ar vīru nāk no četru bērnu ģimenēm un abi ir vecākie bērni. Papildus darbam veģetārā uztura veikalā Katrīna un viņas vīrs pasniedz privātstundas dažādu svešvalodu apguvē. Piemēram, Katrīnas vīrs pārzina vairākas valodas – portugāļu un vācu viņam esot dzimtās, bet vēl viņš zina angļu, spāņu, franču valodu, kā arī vēl dažas, bet tās nepārzina pilnībā.

"Abi esam grāmatu tārpi, lasām gan kopā, gan atsevišķi. Vēl mums abiem patīk pētīt cilvēku personības. Ja kādu iepazīstam kopā, ir daudz, ko pārrunāt. Man ļoti patīk būt dabā – vizināties laivā, peldēt, kāpt kalnos, bet vīra izklaide, lai cik tas dīvaini neizklausītos, ir sniegt cilvēkiem padomus. Ir viena īpaša vietne, kur cilvēki lūdz palīdzību kādu problēmu risināšanā. Mans vīrs, kurš studējis teoloģiju, labprāt cilvēkiem sniedz padomus, ja tas ir viņa kompetencē," stāsta Katrīna, kura atzīst, ka vēl nav pienācis laiks, bet varbūt kādreiz viņa atgriezīsies rezidentūrā, lai kļūtu par ārsti. Pagaidām abi bauda kopdzīvi un neatmet sapni par savu mazulīti.
Foto: Privātais arhīvs
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!