Foto: Scanpix
Mūsdienās ļoti daudz ģimeņu dzīvo režīmā – starp braukšanu mājās no darba ārzemēs un otrādi – atvadīšanos no saviem mīļajiem. Kāds šo braukāšanu var atļauties biežāk, kāds retāk, taču tā ir visai izplatīta tendence. Turklāt nereti šajā dubultdzīvē ir iesaistīti bērni, kuri ir atstāti pie vecvecākiem vai pie otra no vecākiem, kamēr viens devies peļņā uz citu valsti. Lūk, šeit viens gadījums no dzīves, kad mamma pēc padoma taujā speciālistam!

"Meitai ir divi gadi un astoņi mēneši. Tagad viņa dzīvo ar vecmāmiņu un vectētiņu, bet es strādāju ārzemēs. Daru visu, lai ātrāk viņu paņemtu pie sevis. Vecmāmiņa iesaka pagaidām viņu "neraustīt", viņi tieši plāno garu atvaļinājumu. Varbūt sākumā man patiešām lanāk pašai iekārtoties? Es šaubos, kā būtu labāk," portālā "Parents" jautājumu uzdevusi kāda mamma.

Atbild psihoterapeite Lusija Mikaeljana:

"Jūsu vēstulē var saklausīt nemieru, kas piespiež jums piemeklēt dažādus variantus un neļauj apstāties ne pie viena no tiem. Par atbalsta punktu pieņemsim to, kas tagad jums ir vissvarīgākais – meitas emocionālā labsajūta. Šajā gadījumā ir svarīgi ņemt vērā, ka bērns ir mazs, saikne starp jums ir cieša, tādēļ viņas stāvoklis tiešā mērā ir atkarīgs no jūsējā.

Nav strīdu, ka bērnam vislabāk ir būt ar mīlošu mammu, kura par viņu rūpējas. Jūsu vēlme ātrāk apvienoties ar meitiņu vēsta par to, ka intuitīvi jūs arī pati patiesi jūtat meitas vajadzības. Ja esat gatava tikt galā ar divām lietām vienlaikus (gan iekārtoties jaunā vietā, gan nodarboties ar bērnu), ņemiet meitu pie sevis. Atcerieties par to, ka komunikācija ar bērnu "svētku" režīmā (brīvdienās vai vēl retāk) atšķiras no ikdienas dzīves divatā. Pat visbrīnišķīgākie bērni laiku pa laikam skumst, taisa kaprīzes, parāda ietiepību. Tagad, cik noprotams, viss negatīvais tiek vecvecākiem, bet jūs abas dalāties tikai priekā un jautrībā. Kad bērna audzināšana pilnībā pāries tikai uz jums, situācija var mainīties.

Lai savu bērnu pieņemtu tādu, kāds viņš ir, ir jābūt iekšējam spēkam un mieram. Pakāpeniski jūsu dzīve virzās attālāk no vecākiem. Tādas izmaiņas ir likumsakarīgas. Jūs un bērns – tā ir jauna ģimene, jūs viens otrai esat vistuvākie cilvēki, un jūsu vecāki – attālāk. Citiem vārdiem sakot, pirmtiesības un atbildība par pieņemtajiem lēmumiem, kas attiecas uz meitu, pieder jums, bet vecmāmiņai un vectētiņam – "konsultatīvas" balsstiesības.

Šāda situācija sākotnēji šķiet neierasta un var raisīt nemieru, kā jums, tā arī jūsu vecākiem. Pacentieties rīkoties kā pieaudzis, atbildīgs cilvēks, tad arī jūsu pārliecinātība palīdzēs jums nomierināt vecākus, kuri, izskatās, satraucas gan par jums, gan mazmeitiņu saistībā ar gaidāmo pārcelšanos.

Skaidri novērtē savas iespējas sarežģītās situācijās, pacentieties uzvesties konsekventi. Ja meita redz, ka mamma ir mierīga un pārliecināta par savu rīcību, jebkuru jūsu lēmumu viņa uztvers dabiski, un bērns netiks traumēts. Citiem vārdiem sakot, bērnam galēji svarīgs ir jūsu iekšējais dvēseles stāvoklis, bet specifikācijām (kurš kur brauks un kādā secībā) – ir maza nozīme."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!