Foto: Shutterstock

Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka bērns vienmēr visos izraisa patīkamas emocijas, taču dažiem cilvēkiem ir gluži pretēji – sveši bērni tikai kaitina. Kas slēpjas aiz šādas nepatikas un vai šīs sajūtas iespējams mainīt?

"Man nepatīk komunicēt ar svešiem bērniem. Nevaru ar viņiem uzvesties dabiski, es iespringstu un jūtos neērti. Lai gan saprotu, ka tas ir nepareizi," pēc padoma portālā "Psychologies" taujā 28 gadus vecā Marija.

Klīniskā psiholoģe Tatjana Voskresenskaja pauž savas pārdomas: "Mūsdienu Rietumu sabiedrība paģēr noteiktus pienākumus attiecībās ar bērniem. Tomēr senajās ciltīs netika pieprasīta mīlestība pret citu cilvēku pēcnācējiem, arī daudzi dzīvnieki pret svešiem mazuļiem ir vai nu vienaldzīgi vai pat naidīgi. Sociāli noteiktā pieķeršanās un pārmetumi, ja tā tas nenotiek, bieži vien izraisa tikai protestu un aizkaitinājumu..."

Esmu pārāk pieaudzis

"Dažādos apstākļos mūsu "es" var atrasties vienā no trīs stāvokļiem. Mēs uzvedamies vai nu kā viens no vecākiem, vai kā šis bērns, kāds mēs esam pats bijis pagātnē, vai kā pieaugušais, par kādu esi kļuvis," skaidro eksperts Vadims Petrovskis.

Tas, kurš jūtas nekomfortabli svešu bērnu sabiedrībā, visticamāk, atrodas pieaugušā cilvēka stāvoklī. Viņš cenšas apslāpēt savas personības bērnu daļas izpausmes, tādas kā spontanitāti un emocionalitāti. Piemēram, tādēļ, ka uz to viņu pagātnē nav mudinājuši viņa tuvākie cilvēki. Tāpat ir iespējams, ka viņa acu priekšā nebija piemēra, kā uzvedas gādīgs vecāki, un viņš nespēj sevī attīstīt šo savas personības pusi.

Satiekoties ar svešiem bērniem, šāds cilvēks vai nu pretēji savam nodomam, "ieslīd" bērna pozīcijā, iesaistoties bērnu rotaļās, vai arī saglabā pieaugušā pozīciju, izskatoties nopietns. Bet vecāka lomā viņš jūtas kā ne savā ādā.

"Neapzināti viņš pretojas sniegt to, ko pats nav saņēmis, un pat skaudīgi noraugās uz pārmērīgi izlutināto bērnu. Ja viņš uz sava bērna rēķina aizpilda pats savas nepilnības ("lai vismaz mans bērns saņem to, ko neesmu saņēmis es"), tad sveši bērni nekādi nevar palīdzēt šajā jautājumā, un viņi pat var būt kā nepatīkams atgādinājums," norāda Petrovskis.

Baidos nonākt pakļautībā

Atšķirībā no lielākās daļas pieaugušo, bērni ir dabiski un atklāti savās izpausmēs: viņi var skaļi raudāt, smieties pilnā balsī, tieši blenzt virsū pieaugušajam, darīt visu to, kas tiek uzskatīts par nepieņemamu un neglītu uzvedību. Savukārt mēs, pieaugušie, sekojam noteikumiem, kontrolējam uzvedību, slēpjam savas tiešās vēlmes, dažreiz pat paši no sevis.

"Atbilde uz diskomfortu bērnu sabiedrībā bieži ir tāda, ka mēs cenšamies kaut ko slēpt, piemēram, patiesas jūtas. Tajā pašā laikā mēs nojaušam, ka bērni mums redz cauri, kā tas viņiem raksturīgi, un var mūs nostādīt neērtā stāvoklī: "Šī tante ir ļauna!" Un, ja mēs joprojām varam kliegt uz savu bērnu, tad mēs nevaram piespiest svešinieku klusēt, " skaidro Voskresenskaja.

Apzinos savu nepilnību

Esot blakus svešiem bērniem, mēs izteiktāk apzināmies – kā vecāki neesam pašas pilnības, skaidro psihoterapeite Kristīna Brjune. "Bailēs, ka mūs varētu vērtēt cita bērna vecāki, daudz maigākas dabas vai, tieši pretēji, daudz stingrāki, salīdzinot ar mums, mēs ieņemam aizsargpozīciju: novērtējam svešo bērnu kā slikti audzinātu, skaļu, nepaklausīgu," norāda Brjune.

Loģika ir šāda: svešs bērns uzvedas slikti, tātad, – viņa vecāki viņu audzina nepareizi, bet mēs savējo audzinām citādāk. Konkrētajā gadījumā nepatika pret svešiem bērniem ir mūsu pašcieņas trausluma izpausme, cenšanās gūt apstiprinājumu tam, ka mēs jau gan visu darām pareizi.

Ko darīt?

Samierināties ar savu bērna "es"

"Esi pret sevi sirsnīgāks. Atceries, kādas bērnu nodarbes tevi varētu iepriecināt: šūpoles, ziepju burbuļu pūšana, saldējums, multfilmas... Un nenoliedz sev to, cik "stulbi" tas viss varētu izskatīties no pirmā acu skata," mudina Petrovskis.

Atgriez sevī dabiskumu

Mēs cenšamies ne tikai uzvesties, kā pieklājas, bet pat arī just... "Bet kāpēc? Varbūt ir vērts grožus palaist vaļīgāk? Kā sabiedrības locekļi mēs savā uzvedībā sekojam vispārpieņemtiem noteikumiem, bet mūsu emocijas pieder tikai mums. Ja mēs ļausim sev piedzīvot patiesas, nevis "vēlamas" jūtas, tad piedzīvosim manāmu atvieglojumu, un bērnam būs lielāka pārliecība par mums," uzskata Voskresenskaja.

Pieņemt savas nepilnības

"Tu baidies no citu cilvēku vērtējuma? Kāpēc tu tik slimīgi izturies pret iespējamo kritiku par tavām audzināšanas metodēm? Pamēģini atrast atbildes uz šiem jautājumiem, lai labāk uzzinātu pats sevi," piedāvā Brjune. Un necenties kļūt par ideālu vecāku. Pieņem faktu, ka tu esi parasts tētis vai parasta māte, un dari visu sava bērna labā, ko vien spēj.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!