Foto: Scanpix
Viena no svarīgākajām prasmēm, ko pieaugušais var iemācīt bērnam, ir patstāvīgas nomierināšanās māksla. Ja jums tas izdosies, bērns veiksmīgi uzsāks ceļu pretī patstāvībai un pārliecībai par sevi. Ja bērnam vienmēr būs vajadzīgs kāds pieaugušais, lai viņš varētu aizmigt, viņam neklāsies viegli. Un šo mākslu var palīdzēt apgūt gan vecāki, gan vecvecāki.

Glaudīšana un kušināšana

Foto: stock.xchng

Nebūt ne visiem bērniem izdodas aizmigt viegli un mierīgi. Vismaz pusei bērnu nepieciešams kas vairāk, nekā tikai ieaijāšana pirms ielikšanas gultiņā. Un vecākiem, vecvecākiem jāvelta mazuļiem laiks, pūles un mīlestība, lai viņi iemācītos nomierināties paši un aizmigt patstāvīgi. Un liela loma šajā jautājumā var būt tieši omītei, jo viņai ir vairāk laika un pacietības, kas nereti vecākiem pietrūkst.

Pat, ja bērns ir noguris un grib doties gulēt, lai iemigtu, viņam var būt nepieciešams neliels fizisks kontakts. Bērnu nevajadzētu vienu atstāt izraudāties. Šādi rīkojoties, mēs nesniedzam mazuļiem to palīdzību, kas viņiem nepieciešama, lai nomierinātos un aizmigtu. Fiziskais kontakts nenozīmē, ka jāņem bērns rokās, jāaijā, jāstaigā pa istabu, piespiežot bērna galvu jūsu plecam, - bērnam tikai jāzina, ka blakus kāds ir. Un kāda pieaugušā nomierinošā klātbūtne var būt viss, kas nepieciešams, lai viņš iemācītos nomierināties pastāvīgi.

Kad bērns atrodas gultiņā, vienkārši viņu stingri un ritmiski glaudiet. Tajā pašā laikā nomierinoši sakiet "kuššššššš" un pagariniet šo skaņu, vairākas reizes zīdaini paglaudot. Bērni beigs raudāt, jo viņi nevar koncentrēties uz raudāšanu, kamēr tiek stingri glaudīti un kušināti. Turpiniet glaudīt un kušināt, līdz bērns pārstāj raudāt, un turpiniet to arī dažas minūtes pēc iemigšanas.

Ja bērns dažu minūšu laikā nenomierinās, izņemiet viņu no gultiņas, glaudiet un kušiniet, piespiestu sev pie pleca, līdz viņš raudāšanu pārtrauc. Pat tad, kad bērns beidzis raudāt, turpiniet aktīvi darboties. Ja pēc 10 minūtēm bērns joprojām neraud, variet pakāpeniski pārtraukt glaudīšanu un kušināt bērnu klusākā balsī. Bet palieciet pie viņa guļamistabā vēl dažas minūtes, jo zīdainim nepieciešamas apmēram 20 minūtes, lai viņš aizmigtu dziļā miegā. Mēs nevēlamies, lai viņš pirms šī laika ar rāvienu pamostos un atklātu, ka neesat blakus, lai viņu nomierinātu, vai ne?

Pašapziņas veidošana

Foto: Shutterstock

Ja palīdzēsiet bērnam nomierināties ar iepriekšminēto paņēmienu, sākot no četru mēnešu vecuma, viņš, ielikts gultiņā, viegli un ātri spēs nomierināties pats. Šādi būsiet palīdzējuši viņam veidot pašapziņu, kas ļaus parūpēties par sevi pašam. Bērns ir saglabājis labas atmiņas par sajūtām, kas rodas, aizmiegot drošībā. Šīs sajūtas viņš var sevī atmodināt brīdī, kad tiek ielikts gultiņā.

Galvenais apstāklis, kas zīdainim apgrūtina savas gultiņas iemīlēšanu un patstāvīgu nomierināšanos, ir nepastāvība. Piemēram, ja vecāki izlemj, ka jaundzimušo liks gulēt vecāku gultā, tad neskaidrs paliek jautājums - kad viņu pārvietot uz viņa paša gultiņu. Šī pāreja ir grūta jebkuram bērnam, jo viņa audzināšana nostiprinājusi pārliecību, ka, aizmiegot un guļot, viņam allaž būs blakus vecāki. Bet tad pēkšņi šī iespēja tiek liegta. Skaidrs, ka bērns uztrauksies un var pat justies pamests. Viņš nevar justies pietiekami lielā drošībā, lai atkal varētu aizmigt, kad tiks ielikts savā gultiņā. Lai arī gulēšana kopā ar vecākiem varētu būt ērtāka, tā neattīsta bērna prasmi aizmigt patstāvīgi. Rezultātā tiek sarauts tik ļoti svarīgais uzticēšanās pavediens, kas ir būtisks, lai bērns izaugtu patstāvīgs, par sevi pārliecināts.

Ja zīdaini atstāj vienu un raudošu

Foto: PantherMedia/Scanpix

Ja mazulis ilgstoši tiks atstāts viens, raudot, viņš vairs neticēs, ka spējat viņam palīdzēt justies labi, un viņam nekas cits neatliks kā paļauties tikai pašam uz sevi.

Lai gan īstermiņā šāda rīcība zīdainim var palīdzēt, daudzi bērni, kuri raudoši ir atstāti vieni, izaug par pieaugušajiem ar hroniskām miega problēmām. Turklāt pētījumi pierāda, ka pieaugot, šie bērni raud vairāk. Daži no viņiem, tuvojoties gulētiešanas laikam, sāk lielas kaujas ar miegu, kā arī sāk baidītie no savam gultiņām. Tā rezultātā viņu dienas režīms apgriežas kājām gaisā. Nekādā gadījumā nevajadzētu pieļaut, ka mazulis aizmieg tāpēc, ka ir pārguris.

Kad bērns vairs netic saviem vecākiem vai citiem pieaugušajiem, kas viņu auklē, un ienīst pats savu gultiņu, var paiet mēnesis vai pat vairāk, līdz šīs problēmas atrisinās, pielietojot saudzīgu aizmigšanas pieeju. Gudrāk ir nepieļaut šādu problēmu rašanos.

Nomierināšanās līdzekļi

Foto: stock.xchng

Līdz četru vai piecu mēnešu vecumam vienīgais veids, kā bērns pats sev var palīdzēt nomierināties, ir zīšana, tāpēc daudzi, patiesībā visi bērni, kurus baro ar krūti, nomierinās, tikko viņus pieliek pie krūts. Daudzreiz vairāk par ēdienu viņi vēlas mierinājumu, ko saņem zīžot.

Un nav nekā slikta, ja līdz četru vai piecu mēnešu vecumam, lai apmierinātu bērna dabisko zīšanas vēlmi, viņam iedod knupīti.

Spēja aizmigt pašam ir tik svarīga, ka bērnam nepieciešami iespējami daudz nomierināšanās palīglīdzekļu un maksimāli jāattīsta nomierināšanās paradumu veidošanās. Lai veidotu savu personisko ierasto kārtību, kā nomierināties un aizmigt, bērns var pieķerties tādam nomierināšanās līdzeklim kā mīkstā lelle, neliels lakatiņš, noplēsts auduma gabaliņš vai muslīna lupatiņa. Lai bērnam palīdzētu, šos palīglīdzekļus nevajadzētu atņemt, bet ļaut izmantot, lai gūtu mieru.

Avots: Dr. Mirjama Stoparde "Mans mazbērns. Kā priecāties un rūpēties par mazbērnu" (izd.Zvaigzne ABC).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!