Daiga Siliņa: 'Ja mācētu fotografēt, pati tādu projektu izveidotu'

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Man uzreiz bija skaidrs, ka jāpiedalās projektā. Ja mācētu fotografēt, pati tādu izveidotu, jo ļoti daudzas īpašo bērnu mammas ir skaistas kā modeles, un arī bērniņi skaisti – katrs savā veidā," sarunā ar "Cālis.lv" uzsver Daiga.

Viņai ir divas meitas – Elīza (10 gadi) un Tīna (4 gadi). "Ieraugot maigi rozā toņos sapucēto Elīzu, nodomāju: "Vai tiešām šim burvīgajam bērnam ir neiroloģiskas problēmas? Runas, kustību un redzes traucējumi? Grūtības ar mācībām un uzvedību?" Par to pirmajos mirkļos nekas neliecina un patiesībā jūtami neliecināja arī visas fotosesijas gaitā – viņa ir dzīvespriecīga meitene, ļoti daudz smaida un ar viņu ir viegli sastrādāties," – stāsta Arita.

Elīza uzreiz pēc dzimšanas smagi saslima ar meningoencefalītu un vēlāk ar Laimas slimību, kas atstāja iepriekšminētās sekas. Elīza runā mazliet citādāk nekā pārējie bērni, jo sāka to darīt vien septiņu gadu vecumā. "Taču mēs labi sapratām viena otru, un viņa labprāt izpildīja visu, ko viņai lūdz. Samīļot māsu? Lūdzu – no visas sirds piespiežam māsu sev klāt. Sabučot mammu? Lūdzu – kamēr viss vaigs slapjš," – atceras Arita.

"Dzemdības bija ļoti sarežģītas, ārsti ilgi nevarēja saprast, kāpēc bērns nepieņemas svarā, never acis vaļā utt. Pusotru mēnesi mēs pavadījām Bērnu slimnīcā, kur konstatēja, ka ģenētisku saslimšanu nav, taču konkrētas diagnozes arī nav joprojām," – atzīst Daiga.

Daigas lielākais palīgs ir viņas mamma: "Bez viņas es nevarētu tikt ar visu galā. Finansiālās situācijas dēļ es biju spiesta sākt strādāt, kad meitai bija seši mēneši, jo vajadzēja pelnīt naudu. Es esmu ģimenē tas, kurš meklē informāciju, visu menedžē, vadā bērnus, uz kurieni nepieciešams, un pelna naudu, savukārt mamma rūpējas par visu pārējo ikdienā nepieciešamo".

Fotosesija ļāva mainīt ierasto ikdienas kārtību un ļauties piedzīvojumam. Tā kā ģimene dzīvo blakus Botāniskajam dārzam Rīgā, tur arī tika nolemts satikties. "Un te nu mums sanāca kuriozs. Sapucēju meitenes kā princeses un devāmies uz Botānisko dārzu. Kad atnācām, sapratu, ka ir izlādējies telefons. Nu viss, kā mēs tagad viena otru atradīsim?! Paldies atsaucīgam apsargam, kurš ļāva uzlādēt telefonu un mēs varējām veiksmīgi ar Aritu sazināties. Tā kā es pati bieži fotografēju meitenes, viņas jutās ļoti nepiespiesti, brīvi un labprāt darīja visu, ko viņām lūdza," atceras Daiga.

Arita piebilst, ka botāniskie dārzi vispār ir ļoti labvēlīga vieta gan īpašo bērnu fotosesijām, gan vienkāršām, netraucētām pastaigām: "Turklāt šajā dārzā parādījušās gan šūpolītes, gan "sitamsiena", kur ar āmurīti pats vari radīt mūziku – meitenes to visu no sirds izbaudīja, un tā mēs kopā uzbūrām šīs priekpilnās fotogrāfijas".

"Bildes ir fantastistikas! Arita atrada visu to skaistāko," sajūsmā saka divu bērnu mamma. Tuvākajos plānos ir atvēlēt istabā vienu sienu tikai meiteņu bildēm, kas varētu kļūt par vienu no iedvesmas avotiem.

Nevajag sevi norakstīt! Īpašo mammu stāsti par ikdienu un 'Neērtajiem bērniem'
Foto: Arita Strode-Kļaviņa, www.kosumbildes.lv

"Pašlaik smelties spēku man palīdz darbošanās dārzā – tā es atslēdzos, uzņemu pozitīvas emocijas no zemes. Tāpat liels gandarījums ir, kopā ar meitām apceļojot Latviju, – protams, ir fizisks nogurums, bet arī tik liels prieks, ka viņas bagātina savu redzesloku. Ikdienā iedvesmo draugi, pārsvarā īpašo bērnu mammas, ar kurām kopā esam bijušas rehabilitācijas nometnēs un sarunājamies sociālo tīklu grupās".

Daiga piekrīt, ka īpašie bērni ir neērti bērni Latvijas sabiedrībai. Pēdējos gados gan situācija uzlabojas, taču pašai savulaik nācās saskarties ar aizrādījumiem no apkārtējo puses. "Veikalos aizrādīja, ka mans bērns ir neaudzināts, likta kāpt ārā no autobusa, nekautrējās pamācīt uz ielas... Tas viss ir piedzīvots".

Taču, lai situācija kardināli mainītos, vēl daudz darāmā. "Gribētos, lai cilvēki neaprunātu, neaizrādītu un neblenztu. Tik ļoti nepieciešams, lai rehabilitācijas iespējas būtu vairāk pieejamas, apmaksātas un nebūtu ilgstoši jāgaida rindā. Pašlaik nav iespējams sagaidīt to, kas vajadzīgs. Gribētos, lai Latvija sāktu vairāk sadarboties ar citu valstu klīnikām un ārstiem, lai nav jāvāc pazemojoši ziedojumi. Arī izglītības sistēma vairāk jāpielāgo īpašu bērnu vajadzībām".

Tags

Cilvēkstāsti Dauna sindroms Lasāmgabali Autisms

Comment Form