Optimists iesācējs: 10 pamācības, kā bērnā uztrenēt dzīvei tonusu
Foto: Shutterstock

Ikviena vecāka sapnis ir redzēt savu bērnu jautru un dzīvespriecīgu. Tiesa, arī pieaugušajiem šādas īpašības nāk tikai par labu. Turpinājumā iepazīsties ar psiholoģes ieteikumiem, kā paaugstināt vitalitāti nieka 10 mācībstundās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Psiholoģe Svetlana Ievļeva portālā "Parents" skaidro gan to, ko nozīmē būt optimistam, gan arī to, kā par tādu palīdzēt izaugt bērnam.

Pirmā mācībstunda

Kas ir optimisti


Ir cilvēki, kuri uz jautājumu: "Kā iet?" vienmēr atbildēs: "Lieliski! Burvīgi!". Un tādas atbildes nebūs tikai vienreiz un pat ne divreiz... Tā viņi atbild vienmēr! Un pats galvenais, arī vizuāli viņi izskatās atbilstoši savai sniegtajai atbildei – allaž apmierināti un jautri, vienmēr pozitīvi noskaņoti. Tie arī ir optimisti – cilvēki, kuri uzskata, ka dzīve ir lieliska un pārsteidzoša – neatkarīgi no tā, kas tieši tagad tajā notiek. Protams, arī šādiem cilvēkiem mēdz būt problēmas un nepatikšanas, grūtības darbā un personīgajā dzīvē, taču viņi to visu uztver daudz vieglāk, nekā visi pārējie (piemēram, pesimisti).

Lūk, kā nav optimistiem, – neatrisināmu jautājumu, bezizejas situāciju, melno dienu un sliktas kompānijas – un tas tādēļ, ka katrs situācija, pēc optimista domām, ietver sevī arī kaut ko labu, katrai problēmai ir risinājums, bet ar jebkuru cilvēku vienmēr ir iespējams vienoties!

Ja salīdzinātu optimistu ar pesimistu, tad pirmajam ir vairākas skaidri izteiktas priekšrocības, norāda psiholoģe.

Viņi ir daudz veiksmīgāki, jo virzās uz priekšu, nešauboties, ka viņus gaida veiksme. Un tā arī notiek, jo pārliecība ir ļoti svarīgs panākumu gūšanas faktors.

Viņi bauda lielāku cieņu profesionālajā darbībā, jo pat vissmagākajos laikos viņi ir spējīgi atrast risinājumu un uzlabot garastāvokli visam kolektīvam.


Viņiem arīdzan ir mazāk problēmu ar veselību – gan psiholoģisko, gan fizisko, jo visiem taču zināms, ka daudzas saslimšanas rodas tieši emocionālu problēmu dēļ. Ja tomēr optimists ir saslimis, tad viņš daudz vieglāk tiek galā ar slimību un ātrāk atveseļojas.

Kā norāda psiholoģe, optimisti nekad necieš no vientulības – nedz piecos, nedz 80 gados. Viņiem piemīt satriecoša spēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem un uzturēt ar viņiem neuzspiestas attiecības. Jā, un arī apkārtējie pret optimistu attiecas ļoti atbalstoši.

Iepriekš minētais varētu būt pietiekami pārliecinošs faktors, lai ikviens tiektos, lai sev iegūtu šādas īpašības, pieļauj speciāliste.

Otrā mācībstunda

Parādību iemesli un faktori


Protams, lielā mērā rakstura iezīmes nosaka nervu sistēmas īpašības – tas nozīmē, ka tās ir iedzimtas un mantotas. Jau ļoti agrā vecumā bērni demonstrē savu attieksmi pret dzīvi. Viens raud un nekādi nespēj nomierināties, piemēram, pazaudējot savu mīļāko rotaļlietu, cits savukārt, nedaudz paskumis, sāk rotaļāties ar to, ko viņam piedāvā. Taču nervu sistēmas tips ir iedzimts. Vai tas nozīmē, ka bērns parādīs optimista pazīmes tikai tajā gadījumā, ja mēs, vecāki, esam ar tādām apveltīti? Tā ir, tomēr tas nav tikai iedzimtu īpašību jautājums.

Bērns mācās no apkārtējo pieaugušo piemēra. Mūsu uzvedība, attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, situācijām, dzīvi kopumā – to visu neapzināti "uzsūc" mazulis, sākot jau burtiski no dzimšanas.

Tāpēc, protams, ar pārliecību var apgalvot, ka dzīvespriecīgiem vecākiem ir dzīvespriecīgi bērni, un atliek vien noskaidrot, vai mēs tādi varam kļūt, esot jau pieaugušā vecumā (ja reiz kopš dzimšanas mums šādas īpašības nav izdevies mantot)? Varam! Strādājot ar sevi un pakāpeniski mainot attieksmi pret dzīvi un savu uzvedību konkrētās situācijās.

Optimists iesācējs: 10 pamācības, kā bērnā uztrenēt dzīvei tonusu
Foto: Shutterstock

Trešā mācībstunda

Burvju pārvērtības


Šī, pilnīgi iespējams, ir viena no galvenajām prasmēm, kuru vajadzētu iemācīties ikvienam optimistam iesācējam. Pastāv divi pārvēršanās varianti – un abi līdz nepazīšanai maina apkārtējo realitāti.

Pirmais variants: kad vēlamais pārvēršas absolūti nevajadzīgajā. Iespējams, kāds zina Ivana Krilova fabulu par lapsu un vīnogām... Lapsa, nespējot aizsniegties līdz vīnogu ķekariem, sevi mierina ar to, ka, droši vien, ogas nemaz nav garšīgas. Pareizā pieeja, optimistiskā: tam, kas mums kaut kādu iemeslu dēļ nav pieejams, nevajadzētu būt tik pievilcīgam, lai bojātu mums garastāvokli un aizņemtu visas mūsu domas.


Otrais variants: kad neizbēgamais pārvēršas vēlamajā. Tu atrodi plusus kādā konkrētā situācijā un nosauc savus atklājumus bērnam. Ideālā gadījumā tas jādara ātri, praktiski automātiski (tam būs nepieciešams pavisam neliels treniņš). Salūza automašīna? Lieliski – var taču aiziet arī ar kājām un paskatīties dabas burvību, pašūpoties šūpolēs un pa ceļam satikt dažādus cilvēkus.

Ceturtā mācībstunda

Gatavība itin visam


Optimisti nenoliedz iespējamās nepatikšanas. Varētu šķist, ka tas ir taisns ceļš uz izmisumu un pesimismu. Patiesībā ir tieši otrādi, uzsver psiholoģe. Ja tu slēpsies no jebkurām domām par problēmām un dažādām ķibelēm, nekas labs nebūs gadījumā, kad tās patiešām tevi piemeklēs. Būt tām gatavam un zināt, ka mēs varam tikt galā ar itin visu, – lūk, kas palīdz cilvēkiem un sniedz pārliecību par nākamo dienu.

Prakse: "Mēs nekad nešķirsimies", "Zaudēt darbu – tas ir neiespējami" – nepareizās domas. "Tagad mums ir labi, bet ja būs lemts izšķirties, tad es ar to varēšu tikt galā", "Darbs ir lielisks, bet ja nāksies to pamest, es varēšu atrast citu variantu" – lūk, apgalvojumi, kas spēj pozitīvi noskaņoties nākotnei. Bērniem domātus variantus piedāvāt ir grūtāk, jo viņi savu vecuma īpašību dēļ vēl nevar plānot un domāt par nākotni. Bet tomēr ir labāk, ja viņi šobrīd sāk asimilēt šo tavu attieksmi – galu galā rakstura iezīmes attīstās lēni un pakāpeniski, iesaka psiholoģe.

Piektā mācībstunda

Mērķu maiņa


Cilvēks, protams, var panākt visu – kaut tikai būtu vēlēšanās. Bet dažreiz ceļš uz rezultātu sasniegšanu ir tik ilgs, sarežģīts un ērkšķu pilns, ka rodas doma: vai labāk nepameklēt citus mērķus, vienkāršākus, bet tikpat pievilcīgus? Tā, katrā ziņā, nolems optimists – tajos gadījumos, kad, piemēram, smagu un ilgstošu peldēšanas nodarbību (mūzikas, portugāļu valodas utt.) rezultāts nav bijis, kā iecerēts, patiesībā viņam pat nav ne mazākā iemesla par kaut ko priecāties. Un tad viņš pārslēgsies uz dejām (daiļslidošanu, citu svešvalodu apguvi utt.), kur, iespējams, panāks vēl nebijušus panākumus. Lai gan, pilnīgi iespējams, arī tur nekas dižs nesanāks... Un nekas, jo interesantu un aizraujošu aktivitāšu saraksts ir daudz, daudz garāks, nekā te pieminējām...

Prakse: optimistiem ir daudz aizraušanos – tikai tā var uzzināt, kas tieši tev visvairāk der. Un vecāki, kuri vēlas savu bērnu redzēt kā optimistu un daudzpusīgu cilvēku, nevadās viņu uz arfas spēles nodarbībām tikai tāpēc, ka "ja reiz esi kaut ko sācis, tas jānoved līdz galam". Optimistu vecāki ir elastīgi cilvēki un piedāvā savam bērnam daudz nodarbību – kā arī zināmu brīvību to izvēlē.

Optimists iesācējs: 10 pamācības, kā bērnā uztrenēt dzīvei tonusu
Foto: Shutterstock

Sestā mācībstunda

Atceries par labo


Visi cilvēki laiku pa laikam piedzīvo skaudību – pat tie, kuri ir pilnībā apmierināti ar sevi un savu dzīvi. Skaudība ir dabiskas jūtas, arī tās ir noderīgas: pateicoties skaudībai, mēs paši tiecamies pēc jauniem sasniegumiem. Bet, lūk, kad šīs jūtas parādās pārāk bieži, tad viss, ko mēs no tām iegūstam, – nepilnvērtības sajūtu. Optimisti zina, ka problēmas ir visiem, pat visskaistākajiem, bagātākajiem un slavenākajiem, un tāpēc skaudībai vienkārši nav jēgas.

Prakse: mācies apspiest šāda tipa domas: "Nu gan, tiem cilvēkiem veicas!" Labāk palīdzēs frāze: "Bet toties man..." – ar turpinājumu, protams. Uzreiz atceries to, kas tavā dzīvē ir izdevies, vai vienkārši to, kas tev patīk, – un ievērojami vieglāk būs domāt, ka draudzenes vīram ir ieradums visos svētkos viņai dāvināt briljanta kaklarotu, bet viņu bērniem jau trīs gadu vecumā ir konts ar septiņciparu skaitļiem... Un bērnam palīdzi tikt galā ar skaudības lēkmēm, jo arī mazi bērni šādas jūtas mēdz piedzīvot visai bieži.

Septītā mācībstunda

Paslavē sevi pats!


Pasaulē var novērot labestīgu, sirsnīgu un laipnu vārdu deficītu. Vismaz lielākajai daļai cilvēku to patiešām trūkst. Un tas nav tāpēc, ka apkārt ir tikai ļaunas un bezsirdīgas radības. Vienkārši šajā aizņemtajā laikmetā cilvēkiem pietrūkst laika vai enerģijas emocionālai komunikācijai vienam ar otru. Un labākais veids, kā šo trūkumu aizpildīt, – paslavēt pašam sevi. Tas gan nenozīmē, ka tev būtu jāsacer sev goda odas un tās jāizlīmē uz reklāmas stendiem, bet tā – pa sīkumiem sevi paslavēt, tas ir vienkārši nepieciešams.

Prakse: paslavē sevi par panākumiem darbā, par to, ka neaizmirsti apsveikt visus viņu svētkos, par to, ka bērns beidzot ir iemācījies sakārtot savas rotaļlietas. Un, protams, arī pašu bērnu nepiemirsti paslavēt! Gan par rotaļlietām, gan par pieklājīgiem vārdiņiem, par palīdzību māsai, un – vienkārši tāpat!

Astotā mācībstunda

Pastāvīga klātsesamība


Bieži vien cilvēki nespēj justies laimīgi, jo nedzīvo pašreizējā brīdī. Viņi vai nu atminas to, kas jau ir pagātnē, vai gaida kaut ko daudz patīkamāku. Bet, kad šis patīkamais pienāk, arī tad viņi nespēj atslābināties – turpinot domāt par to, kas bija vai būs. Iemācīties dzīvot pēc principa "šeit un tagad" – lūk, kas vēl ir nepieciešams, lai kļūtu par optimistu! Koncentrēties uz visu, ko dari, meklēt pozitīvos brīžus itin visā, pat šķietami visparastākajā situācijā.

Prakse: tu ej ar mazuli uz bērnudārzu kājām. Par ko jūs abi sarunājaties? Par to, ka "tagad atnāksim – un tad...". Bet šādā veidā taču jūs zaudējat laiku – to, kamēr abi ejat. Labāk paraudzīties apkārt, padomāt par dabu, kopā izpētīt koku lapas, sniegpārsliņas vai garāmgājēju lietussargus. Iešana kļūs daudz patīkamāka – turklāt pastaigas jau pašas par sevi uzlabo garastāvokli.

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par optimistu? Iemācīties saredzēt to lielisko katru dienu un katrā solī, meklēt pozitīvo pat no pirmā acu skata parastākajās lietās, rekomendē psiholoģe.

Optimists iesācējs: 10 pamācības, kā bērnā uztrenēt dzīvei tonusu
Foto: Shutterstock

Devītā mācībstunda

Atrodam pozitīvo


Psiholoģe min vienu piemēru: ķīniešiem ir tāds vieds stāsts. Iet pa mežu ceļagājējs, un pēkšņi viņam uzbrūk tīģeris. Ceļotājs spēja aizbēgt, bet tīģeris metās viņam pakaļ. Priekšā bija klints, un vīrietis pie tās pieķērās, izmantojot kādu augu. Atelpojies viņš paskatījās lejā un ieraudzīja, ka tur joprojām staigā izsalcis tīģeris. Tad cilvēks nolēma turēties pie auga zara, kamēr vien viņam pietiks spēka. Bet te no aliņas izlīda divas pelītes, kuras sāka grauzt zaru, pie kura bija pieturējies vīrietis. Un tad ceļagājējs, vēlreiz palūkojies apkārt, sāka plūkt un ēst zemeņogas, kas auga viņam blakus. Šeit arī stāsts noslēdzas. Bet ir skaidrs, ka ceļotāja rīcība viņam nekādi nekaitēja, bet, iespējams, pat palīdzēja. Pie jebkura notikuma iznākuma. Pat ja iedomātos, ka tīģerim paveicās vairāk, tad vienalga vismaz daži priecīgi mirkļi būtu piedzīvoti, teiksim atklāti, ne īpaši patīkamajā situācijā.

Kopumā runājot, – lai cik daudz nebūtu problēmu, tas nav iemesls atteikties no maziem prieciņiem. Tad, iespējams, arī problēmas tiks atrisinātas daudz ātrāk.

Prakse: pozitīvisma mākslas augstākā pilotāža ir iemācīties radīt sev šādus patīkamus brīžus. Atcerēties kaut ko ļoti patīkamu, paskatīties mīļākās fotogrāfijas, apskaut vienam otru, pastāstīt kādu smieklīgu atgadījumu. Tādus piemērus varētu nosaukt desmitiem – katram no mums ir savas mazās idejas.

Desmitā mācībstunda

Negatīvās puses


Viss, kā zināms, nav viennozīmīgs. Un problēmas ar apkārtējiem rodas pat visdzīvespriecīgākajiem cilvēkiem. Iemesls ir pavisam vienkāršs – viņi neielaižas konfliktā, viņi vairāk tiecas piekrist, nekā noskaidrot attiecības, bet arī tā var būt problēma, īpaši tuvās attiecībās. Galu galā ar konfliktu palīdzību mēs atrisinām to, kas mums ir ļoti svarīgs un ko uztveram emocionāli. Iedomājies, kā tas izskatās: "Jā, jā, mīļais, man nebija taisnība, ka visu klātbūtnē pastāstīju par tavu neveiksmi darbā, atzīstos... Tā, ātrāk taisieties, citādi restorānā visi galdiņi jau būs aizņemti". Visticamāk, ka cilvēks visu dienu gatavojies, domājis, kā labāk pateikt un kā vispār izvirzīt pretenzijas, lai neizskatītos aizvainojoši, bet viņam lika noprast, ka viņa problēma ir vien nieks un runāt par to nemaz nav vērts.

Arī no viņiem ne vienmēr ir iespējams panākt līdzjūtību un sapratni. Jo viņi izturas pret citu cilvēku problēmām tieši tāpat, kā pret savām. Un tas ir brīnišķīgi, taču dažreiz, godīgi sev atzīstoties, vēlamies raudāt uz kāda cita pleca un dzirdēt sirsnīgus, mierinošus vārdus.

Prakse: empātiju un prasmi klausīties arī var iemācīties – un iemācīt citiem. Mums tikai pašiem jānosaka noteikums nepārtraukt sarunu biedru un neteikt pie pirmā vārda: "Viss būs labi, tas ar mani ir noticis tūkstoš reižu." Un tad – pastāstīt bērniem par šiem noteikumiem un, pats galvenais, pastāvīgi rādīt viņiem piemēru.

Tags

Bērna audzināšana Mazulis Psiholoģe Psiholoģija
43475707
Bērndārznieka audzināšana
0
Bērndārznieks
43475461
Mazuļa audzināšana
43475719
Sākumskola
0
Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form