Brīnumkoki

Pasakas autors: Jaunsilavas pamatskolas 8. klases skolēns Dāvis Skreivers. Skolotāja – Ineta Bivbāne.

"Norvēģijas ziemeļos, kādā ne visai lielā mežā, kas tajā reģionā bija vienīgais, dzīvoja Ule. Viņš bija jau vecāks kungs, bez zināmiem radiniekiem vai ģimenes. Vīrs dzīvoja nolaistā būdā bez jebkādām ''ekstrām''. Darbs bija viss, kas viņam piederēja.

Kādu dienu, devies savā ikdienas apgaitā pa mežu, Ule iekrita nelielā, bet dziļā caurumā. Attapies no kritiena, vīrs ievēroja, ka ala, kurā viņš pašlaik atradās, bija visai plaša, ar nelielu dzeltenbrūnu koku pudurīti tās centrā. Koki bija milzīgi un kupli.

''Kā tas ir iespējams?'' Ule pie sevis nodomāja

Un tik tiešām – vienīgais gaismas avots bija neliela plaisa, pa kuru no virszemes ieplūda šaura gaismas strēle. Vīrs pataustīja koku mizu – tā bija sausa un cieta kā akmens. Ule paņēma savu cirvi, kuru vienmēr nēsā līdzi, un nocirta vienu no kokiem. Tas padevās pārsteidzoši viegli. Uzreiz, kā vecais stumbrs tika nocirsts, tā vietā izauga jauns koks – tikpat skaists un veselīgs kā iepriekšējais.

Ule iepleta acis, domādams, ka viņam rādās. Bet nē – nocirstais koks atradās tepat pie vīra kājām. Viņš nocirta arī jauno stumbru, un arī tā vietā parādījās jauns koks. Ulem uzreiz ienāca prātā ideja pārdot šos brīnumainos kokus citiem kā kurināmā materiālu. Bija tikai viena problēma – kā tos kokus izdabūs ārā, caurums ir pārāk mazs. Viņš izrāpās atpakaļ virszemē un skriešus devās pēc rīkiem, lai paplašinātu to.

Nākamajā rītā caurums bija jau iztaisīts pietiekami liels, lai to varētu izmantot kurināmā izcelšanai virszemē. Mēģinādams vakar sacirstos kokus pacelt, viņš atskārta, ka tie ir neticami viegli – aptuveni tikpat smagi kā neliela izmēra lādīte. Tos mierīgi var izmest pa cauruma ārā – virspusē.

''Apbrīnojami! Tagad tikai vajag dabūt kādu, kas varētu palīdzēt man malkas skaldīšanā,'' prātoja Ule.

Vīrietis aizgāja uz netālo kaimiņu māju un izlūdzās jaunu cilvēku Bjorna un Eināra palīdzību. Viņš noslēdza ar puikām darba līgumu, kurā bija rakstīts, ka katrs no viņiem saņems 15 procentus no iegūtās peļņas, un strādās piecas stundas dienā. Zēnu darāmais darbs bija visai viegls – skaldīt. Darba stundas ir tik niecīgas, lai nenodarbinātu zēnus, saglabātu gribēšanu strādāt. Pieprasījums pēc preces būs, galu galā tie bija Norvēģijas ziemeļi, piedevām ļaudis bija visai nabadzīgi kurināmā ziņā. Konkurence ir niecīga, jo īpaši šajā reģionā. Lielākā daļa cilvēku pērk kurināmo citviet, līdz ar to tas ir dārgāks. Izdevumi – pavisam niecīgi: bija jāsagādā ēdiens un benzīns traktoram, kas piederēja Ulem. Spēkratam bija pat sava piekabe. Par to nevajadzēja uztraukties.

Ules uzņēmumā strādāja vien trīs cilvēki. Savu produktu viņi reklamēja ar plakātiem netālās pilsētas centra laukumā. Tie bija uztaisīti par Ules sakrātajiem līdzekļiem. Lai pasūtītu kurināmā piegādi, cilvēkiem nācās vien piezvanīt uz plakāta redzamo numuru. Tālrunis, uz kuru viņi zvanīja, piederēja pašam Ulem. Cena par kilogramu materiāla bija 50 centi.

Lai mazinātu risku savainoties, Ule iegādājās drošību pastiprinošu apģērbu gan sev, gan padotajiem. Vēl – neviens nedrīkstēja uzzināt par brīnumainajiem kokiem, tāpēc vecais rūpīgi noslēpa caurumu un nevienam neatklāja tā atrašanās vietu. Pat padotajiem.

Ule kļuva par slavenu un bagātu vīru. Viņa kurināmā ''krājumi'' tā arī nekad neizsīka."

Tags

Bizness Pasakas Skolēns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form