Vai ir jēga regulējumam 50/50 šķirtajās ģimenēs? Atbildi meklē ģimenes terapeits

Vai ir jēga regulējumam 50/50 šķirtajās ģimenēs? Atbildi meklē ģimenes terapeits
Foto: Shutterstock

Šķirtas ģimenes ir visās valstīs, atšķiras tikai dažādu likumu regulējums attiecībā uz bērna aprūpes tiesībām. Šoreiz aplūkosim visai populāro – 50/50, kas nozīmē, ka abiem vecākiem tiek noteikta tieši puse atbildības par bērnu – gan attiecībā uz laika pavadīšanu, gan visu pārējo.

Pēc speciālista padoma taujā kāda māte: "Vai regulējums 50/50 ir saprātīgs, vai arī bērniem būtu labāk, ja kāds no vecākiem kļūtu par vadošo un tikai nedēļas nogalēs vai ik pēc divām nedēļām viņi atrastos pie otra vecāka?"

Atbildi sievietei savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem" sniedz pedagogs, ģimenes terapeits Jespers Jūls.

"Pēc manas pieredzes šim regulējumam nav nekā kopīga ar vadību. Bērni var divkārt un trīskārt socializēties, viņi spēj absolūti labi sadzīvot ar dažādām normām, likumiem, vērtībām utt. – tā nav problēma. Taču ir pilnīgi noteikti zināms, ka vecāku šķiršanās bērniem kaitē tikai tad – un tad gan tā kaitē vienmēr, – ja vecāki viens pret otru nespēj izturēties vismaz pieklājīgi. Un šeit es gribētu būt ļoti precīzs - manā izpratnē kaitējums nozīmē to, ka bērnam visu mūžu ir zemāka vitalitāte jeb dzīvesspēja. Vecākiem nav jābūt draugiem, viņiem nav jāsvin kopā dzimšanas dienas, nekā tamlīdzīga. Bet viņiem vajag… reiz kāds vīrs to ļoti skaidri pateica sievai: "Lūdzu, izturies pret mani tā, it kā es būtu svešinieks."

Kas attiecas uz regulējumu 50/50, tad nopietna atbilde uz to ir šāda: vēl nav zināms, cik labi tas darbojas. Tikai tad, kad šie bērni, kuri to piedzīvojuši, būs sasnieguši aptuveni 40 un 50 gadu vecumu, varēs saprast, kā tas darbojas. Teikt taisnību bērni spēs vai nu pēc vecāku nāves, vai arī tad, kad būs pietiekami attālinājušies no vecākiem.

Lai pārvarētu vecāku šķiršanās bēdas, bērnam nepieciešami vismaz trīs vai četri gadi. Jespers Jūls

Bērni vienmēr sacīs: "Viss kārtībā, problēmu nav!" Taču jau pašlaik ir novērots, ka striktu 50/50 sadalījumu 12-15 gadus veci pusaudži uztver kā apgrūtinājumu. Ir vecāki – mātes un tēvi, – kuri tajā nedēļā, kad bērns atrodas pie viņa, vēlas visu laiku veltīt vienīgi bērnam. No bērna viedokļa tas ir briesmīgi. Es saņemu ļoti daudz elektroniskā pasta vēstuļu, lielākoties no meitenēm, un tajās viņas raksta aptuveni šādi: "Vai tu, lūdzu, nevarētu par to uzrakstīt? Vai varu tevi lūgt piezvanīt manam tēvam? Tas ir tik nogurdinoši. Man jābūt ar viņu kopā katru otro nedēļu. Viņš neiet uz kino, viņam nav draudzenes. Parasti, kad manis tur nav, viņš ar kolēģiem spēlē tenisu, bet, kad es esmu pie viņa, tad nē." Un, kad es kopā ar šiem lielajiem bērniem un viņu tēviem un mātēm sarunājos, bērni to ļoti skaidri un laipni pasaka: "Get a life!" – "Dzīvo savu dzīvi! Es negribu būt tava dzīve, tas laiks ir pagājis!"

Gadās, ka bērniem nākas veikt garus pārbraucienus – pat simtiem kilometru. Ja šāda braukšana jāuzsāk jau ļoti agrīnā vecumā, bērni var pa ceļam pazaudēt paši sevi. Diemžēl sekas parādās tikai aptuveni pēc pieciem, septiņiem gadiem, piemēram, kā grūtības skolā koncentrēties vai mācīties. Paši bērni par šo kaitīgo ietekmi neko nezina, jo, protams, nav to pamanījuši. Viņi ir tik cītīgi pielāgojušies un bijuši tik ļoti nodarbināti ar "Šodien es esmu savas mātes dēls, rīt es būšu sava tēva dēls", ka nekad nav sev pajautājuši: "Kas īsti es esmu pats sev?"

Mūsdienās Norvēģijā ieviešas tendence, ka ģimenes mājoklī paliek bērni, bet vecāki pārmaiņus ievācas vai izvācas. Apzīmējums "tendence" gan ir mazliet par skaļu – varbūt ir aptuveni 50 ģimenes, kuras šādi rīkojas. Vai tā ir labāk? Es nezinu. Domāju, ka nē.

Saistībā ar to, ka cilvēki viens otru pamet un šķiras, ir izveidojusies nekontrolējama situācija. Taču jāapzinās, ka šķiršanās pieaugušajiem var būt gan sāpīga, gan arī kā atvieglojums vai atrisinājums, taču bērni vienmēr šādā situācijā jutīsies slikti.

Vecāki, kuri sevi ļoti velta bērniem, mēģina to kompensēt. Viņi saka: "Tā kā esmu kaut ko izdarījis, lai sakārtotu savu dzīvi, un tas tevi ir sāpinājis, tad nu es nākamos 18 gadus veltīšu tavu brūču ārstēšanai, jo nedrīkstu pieļaut, ka tev sāp!"

Neatkarīgi no tā, vai izvēlēts regulējums 50/50 vai kāds cits, ģimenē jāatvēl vieta sāpēm! Bērnam savas sāpes jāņem līdzi, un viņš tās drīkst paturēt pie sevis. Viņam šeit un tagad ir atļauts būt bēdīgam, viņš drīkst ilgoties. Šāds uzstādījums lielākajai daļai vecāku sagādā grūtības, jo vairums pieaugušo, kuri šķiras, ir ārkārtīgi nodarbināti paši ar sevi. Viņi ir vai nu sarūgtināti, vai iemīlējušies, vai atviegloti, vai vēl kādi… Turklāt šie vecāki dzīvo nākotnē, taču bērni to nespēj. "Jā, tas bija šausmīgi, es zinu, man ir ļoti, ļoti žēl, pēdējos trīs gadus es un tavs tēvs… Man ir briesmīgi žēl, bet tagad būs labāk!"

Visa šī jucekļa epicentrā bērni nezina, ko darīt. Lai pārvarētu bēdas, bērnam nepieciešami vismaz trīs vai četri gadi, un pieaugušajiem ir jāatvēl šim procesam nepieciešamais laiks un vieta, un pašiem jābūt atklātiem, iejūtīgiem un spējīgiem pielāgoties."

Raksta tapšanā izmantota Jespera Jūla grāmata "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" (izd. Zvaigzne ABC).

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!