Foto: Privātais arhīvs
Pie mazajām sirsniņām dodas "Zaķēns, kuram nebija vārdu" – jaunā Evijas Gulbes grāmata. Gulbe ir pazīstama bērnu rakstniece, daudzu grāmatu autore. Šī saruna ar viņu ir par to, kas Zaķēnā ir no pašas autores un no latvieša. Par to, kā izteikt jūtas un piedzīvot to, ka pietrūkst vārdu emociju paušanai. Par bērnu grāmatas tapšanas aizkulisēm. Un pirmssvētku dāvanā – divi Evijas dzejoļi no vēl neiznākušas grāmatas!

Iepazīstamies

Evija Gulbe ir pazīstama bērnu rakstniece. Grāmatas par Koko un Riko (radītas kopā ar Lindu Lošinu) atnesušas Autortiesību bezgalības balvu (2019) un citus pagodinājumus.
Grāmatas par Zaķēnu idejas autore un kopdarbošanās iniciatore ir radošā uzņēmēja, "Wooly World" dibinātāja Madara More. Šī uzņēmuma ražotnē Zaķēns pārtapis arī mīlīgā rotaļlietā un izveidota divpusēja puzle. Grāmatas māksliniece – Anete Bajāre-Babčuka.

"Grāmatas dvēsele mīt mežā. Daudzveidīgā, nebeidzami mainīgā un skaistā vide balsta iekšējo mieru un labestību," Evija sāk stāstīt par grāmatu. "Iecere bija radīt grāmatu, kas rosina – kustēties, doties uz mežu, dabā, ieraudzīt, ka tā ir vērtīga vide, kur dzīvot un piedzīvot. Man negribējās "bakstīt ar pirkstu" burtiski – nepiedrazo mežu! Vēlējos parādīt, ka mežs ir mīlama vide un tur ir labi," stāsta autore, kuras grāmata domāta bērniem vecumā, kad vecāki vēl lasa priekšā.

Protams, galvenais varonis Zaķēns nedzīvo viens. Viņa lielākais piedzīvojums grāmatas gaitā ir – kā izteikt jūtas. "Es bieži atrodu sevī šo sajūtu, ka ir grūti izteikt jūtas. Piemēram, pietiekami agrās rīta stundās braucu uz bibliotēkām tikties ar bērniem dažādās Latvijas vietās un ceļā ik reizi aizturētu elpu raugos, cik apkārt ir skaisti dabas skati. Tie neapnīk, un pie tiem nevar pierast. Un tad vienīgais, ko varu pateikt, – ak Dievs, cik skaisti! Nereti cilvēkam var būt tik spilgti iespaidi, ieraugot ko skaistu vai ko spilgtu piedzīvojot, ka ir grūti jūtas ietvert vārdos. Tā ir arī Zaķēnam. Viņš ir introvertais latvietis vai introvertais tips. Te introversiju izcēlu kā mūsu vērtību un īpatnību. Tipāžs, kuram "iekšā ir, bet ārā nenāk". Lai nonāktu līdz apskāvienam, viņam ar otru jānodzīvo kopā diena. Stāsts ir arī par to, ka jūtas var izteikt bez vārdiem – ar žestiem, raudāšanu, pieskārieniem. Manuprāt, bērniem pieskārienu valoda ir ļoti saprotama, jo viņi savas dzīves sākumā, nākuši no mātes miesām, dzīvojas mammas un tēta rokās, paši visu aptausta – viņiem Zaķēns, kurš apskaujas, varētu būt saprotams," rakstniece aizdomājas par mazo stāstu klausītāju.

Grāmata ir domāta bērniem, un arī tēli grāmatā ir bērni. "Lai viņi viens otru labāk saprastu," paskaidro rakstniece, "arī šie mazie meža zvēriņi mēģina iepazīst pasauli, visu ko noskaidrot un saprast. Un visu dara rotaļājoties.

Vēl vēlējos uzsvērt, ka Zaķēns ir jūtīgs, uztverīgs – no dabas nācis un dabā dzīvo. Viņš pamana skaisto, kas ir apkārt," stāsta autore.

Klausītāja jautā, kur pazuda Bebrēna dusmas

Sākam runāt par to, kā top bērnu grāmatas, un izstāstu, kā ar pusaugu meitu savam priekam rakstījām grāmatu – dažus teikumus es, tad – viņa. Un Evija novērtē, ka mamma atvasi atbalsta: "Es arī kādos 11 gados uzrakstīju dzejoli, ko publicēja avīzē. Mamma to paņēma uz darbu parādīt citām kolēģēm, un es sapratu – tātad tā ir vērtība, ja mammai tas ir nozīmīgi. Viņas atzinība tobrīd bija svarīga. Tagad jau citi laiki – var rakstīt arī bez mammas atzinības," pasmaida autore.

Pēc tam bijuši dažādi eksperimenti rakstniecībā, bet tā pamatīgāk Evija nodevusies rakstniecībai pēc jaunākās meitas piedzimšanas. Viņa rakstījusi tikai bērnu auditorijai: "Man ir ļoti interesanti rakstīt. Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši bērniem, vienkārši tas man notiek dabiski, tā es domāju un jūtu," atklāj autore.

Meitām šobrīd ir 12 un 17 gadi, un viņas vairs nepārstāv Evijas grāmatu lasītāju auditoriju. "Reizēm iedomājos, ka man uz dažām dienām noderētu aizņemties mazus bērniņus, lai varētu viņus labāk saprast, domāt līdzīgi viņiem. Tas tiešām ir svarīgi – pazīt auditoriju," apstiprina autore, gan piebilstot, ka agrāk patiešām meitām un kaimiņu bērniem lasījusi priekšā savas topošās grāmatas, bet šobrīd, ar pieredzi, to tik ļoti vairs nevajag. "Interesanti, ka bērni reaģē neparedzami. Mums var šķist – viņi domā tā, reaģēs tā un sapratīs šādi. Un tad izrādās citādi! Agrāk es obligāti lasīju bērniem savus darbus pirms publicēšanas. Es gan nejautāju – ko tu domā par dzirdēto? Bet skatījos, kā viņi reaģē, kā sēž, kāda ir mīmika.

Tagad šad tad piedalos priekšlasījumos. Šīs grāmatas tapšanas laikā lasīju priekšā grāmatas uzņēmuma un grāmatā iesaistīto cilvēku bērniem, tostarp mākslinieces Anetes atvasēm. Un viņas meitiņa Alma, vēlāk iepazinusies ar gatavo grāmatu, mammai jautāja – kāpēc Bebrēna dusmas pazudušas no grāmatas? Anete tāpēc jautāja to man, autorei," pasmaida Evija. Skaidrojums atklāj vairāk par šķietami vieglo bērnu grāmatu tekstu pārdomātību: "Kamēr tēli top, var nebūt līdz galam skaidrs viņu raksturs. Es uzrakstīju skici, kurš par ko stāstā atbildīgs, ko šajā pasaulē nes un kāds ir viņa raksturs. No rakstura izriet tēla rīcība. Tad pamanīju, ka Bebrēns pavisam nav dusmīgais tips! Viņš ir priecīgs un līksms, dzied, ir smaidīgs kā saulīte, un viņa zobi ir saulītes krāsā. Droši vien daudzi tēli dažādās grāmatās un multfilmās ir līdzīgi, piemēram, šis ir līdzīgs Olafam multfilmā "Ledus sirds", bet Olafs ir naivāks. Un tad man likās – kā gan tik dzīvespriecīgs Bebrēns bārsies? Un tad grāmatu nāktos pagarināt, jo – ja Bebrēns dusmotos, pārējiem būtu jāreaģē..." argumentē rakstniece.

Vēl Evija vienmēr pirms punkta pielikšanas savus darbus devusi lasīt pieaugušajiem. "Piemēram, kad kopā tapa grāmatas ar manu ilggadējo kompanjoni, kolēģi un draudzeni Lindu Lošinu, viņa lasīja un talantīgi pamanīja nianses, ko pamainīt vai izcelt," novērtē Evija.

Mākslinieks – līdzvērtīgs bērnu grāmatas autors

Bērnu grāmatas ir īpašas ar to, ka tām ir izteiksmīgas, piesaistošas ilustrācijas, – tām, domājams, ir vienlīdz liela nozīme kā tekstam. "Pat svarīgāka!" neslēpj rakstniece, "pirmais iespaids rodas no tā, kādu bildi ierauga, tekstu lasa pēc tam. Protams, arī nosaukums ir svarīgs. Sevišķi pirmsskolas vecuma bērni ļoti skatās uz ilustrācijām. Man pašai ir savs etalons – uzdāvināta franču grāmata, kurā, pirmkārt, uz vāka ir piemīlīgs lācēna zīmējums ar lielām acīm, un, otrkārt, no ilustrācijām vien varu saprast, par ko ir stāsts. Mūsdienās bērnu grāmatas konkurē arī ar spēļmantām un visu, ko piedāvā virtuālā pasaule, tāpēc ieinteresēt ir svarīgi," nenoliedz autore. "Un ja bērns, pētot attēlus, sāk izdomāt pats savu stāstu, tad ir vēl lielāks prieks – bērns attīsta radošumu! Vērtīgi, ja pēc klausītā vai jau lasītā bērns vēl uzzīmē zīmējumu vai izveido kompozīciju no plastilīna vai sausajiem ziediem. Manas meitas tā mēdza darīt – pēc tam kaut ko izgrieza, veidoja tēlus, spēlējās ar viņiem," atceras mamma.

Rakstnieka iztēle kā ultrasonogrāfija, uzzīmētais tēls – realitāte

Vairāku bērnu grāmatu autorei bijusi dažāda sadarbība ar tik svarīgo otro autoru – mākslinieku. Gan tāda, ka sazinās gandrīz ik dienu, gan – vispirms top teju viss teksts, bet pēc tam ilustrācijas, tad jau tikai mazliet visu pieslīpējot. Vienmēr esot liels pārsteigums ieraudzīt rakstīto tēlu vizuālā veidolā: "Tas ir ļoti intīms piedzīvojums. Rakstnieka loloto tēlu iztēlē varētu salīdzināt ar gaidāmo bērnu ultrasonogrāfijā – tur redzamas tikai aprises, bet mākslinieks jau parāda "reālu bērniņu". Lielākoties, ieraugot savus iztēles tēlus zīmējumā, esmu izsaukusies – cik skaisti! Zaķēnā, kādu to ieraudzīju pirmoreiz, uzreiz iemīlējos! Viņš ir tik skaists! Pēc Anetes tēla radīta arī rotaļlieta. Man arī tā ir mājās. Es ar viņu spēlējos – kā pieaugušais, un tas ir briesmīgi," mīlīgi nopūšas Evija. "Bērni spēlējas brīvi, bet es savu zaķi turu kastītē, cenšos nesasmērēt, rokās ņemu saudzīgi... Īpaši patriotisku saviļņojumu radīja iepazīšanās ar viņu, kad Zaķēnu izpētīju, cik viņš rūpīgi nostrādāts, un kad, apgriežot otrādi, ieraudzīju etiķeti "Made in Latvia"," novērtē rakstniece. "Turklāt rotaļlieta ir ekoloģiska, arī tas ir vēstījums par dabas saudzēšanu," viņa piebilst.

Un nobeigumā Evija svētku laikā mums dāvina divus dzejoļus, kuri vēl tikai iznāks dzejoļu krājumā "Lidoja sēkliņa", ko izdos "Apgāds Zvaigzne ABC".

Sniega pika

Ziemassvētkos debesis
paver sniega maisu
un pār saviem ciemiņiem
baltu prieku kaisa.

Arī vēlos dāvināt
Ziemassvētku prieku,
tāpēc piku skaistāko
aiz apkakles tev lieku.

Piparkūkas stūrītis

Piparkūkas stūrīti,
mazu kumosiņu,
lakatiņā ietīšu
un pataupīšu viņu.

Aizmirsīšu kabatā
līdz nezināmai dienai,
tad sadalīšu daudziem
pa drumstaliņai vienai.

Pa gardai drupačiņai
no lielās piparkūkas –
tās drupatiņu dienā
būs mūsu svētku kūkas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!