Fоtо: Pa kreisi Ričija Rū fotosesija, pa labi - Dana Indāne-Surkiene gaidībās, Ineses Kalniņas foto
Ne reizi vien dzirdēts, ka tieši gaidību laiks un kļūšana par mammu sievietēs atraisa radošas idejas. Nereti tur savijas paša pieredze ar radošumu, varbūt top jauns bizness – kāda sāk veidot bērnu vai topošo mammu apģērbu, cita saraksta bērnu grāmatu, kādu vēlētos savai atvasītei... Iepazīstinām ar divām sievietēm, kurām laiks, topot par mammu, nācis ar jaunām radošām iecerēm. Dana Indāne-Surkiene ir brīvās balss improvizācijas māksliniece, un viņa abu grūtniecību laikā (tās nāca viena pēc otras) radīja albumu, kā pati saka, ar autentiskām sajūtām par gaidību posmu. Savukārt pasākumu organizatore Rūta Reinika-Preisa, rūpējoties par dēliņu pirmajā dzīves gadā, pirmoreiz dzīvē veidoja bērnu grāmatu, kas tapa kā ģimenes mīļdarbs, kur viņa bijusi galvenā idejas dzirksts un visu darbu apvienotāja. Dzejoļu dziesmotajā versijā viņa kopā ar brāli, dziedātāju Lauri Reiniku, ir arī dziesmu izpildītāja. Tas, kas sākotnēji bija domāts kā sirsnīga dāvana dēlam gada dzimšanas dienā, pāraudzis noderīgās lietās arī citām saimēm.

Personiski. Intīmi. Dziļi


"Mani bērniņi nākuši viens aiz otra – dēlu sāku gaidīt, kad meitai bija desmit mēneši. Manā albumā "Gaidību dziesmas" / "Songs of Mother and Field" dzirdamās spontānās brīvās balss improvizācijas tapušas pirmo gaidību laikā, savukārt pēc tam notikusi pēcapstrāde, bet otrajā grūtniecībā radušies lasāmie teksti kā papildinājums albumam. Tā kā laiks ar bērniem ir intensīvs, albuma tapšana ievilkās trīs gadu garumā," stāsta Dana.

"Šo uzskatu par savu līdz šim nozīmīgāko, saturīgāko mākslas darbu, ko esmu pabeigusi. Tas ir ļoti personisks, intīms un dziļš. Brīvās balss improvizācija ir specifisks mūzikas žanrs, taču caur šo projektu, šķiet, ir izdevies realizēt kaut ko materiālu un ļoti saprotamu plašākam klausītāju lokam."
Dana atklāj, kā notikuši ieraksti: "Tie noritēja pie skaņu mākslinieka Maksima Šenteļeva mājas studijā, guļamistabā, kur es apsēdos ērtā pozā, pievēru acis, vērsu uzmanību uz bērnu un izdziedāju savas gaidību sajūtas. Tapa ļoti autentisks un dokumentāls materiāls. Ierakstā nav izmantotas nekādas skaņu uzlabojošas ierīces, tikai pēc tam bijusi pēcapstrāde, lai materiālu varētu klausīties arī radio."

Interesantais balss improvizācijā ir tas, ka tiek dziedāts neesošā valodā, līdz ar to var koncentrēties uz muzikālo, intonāciju un dabas skaņu vēstījumu, nav iespēju pieķerties vārdiem. Dana skaidro: "Lai varētu improvizēt (kā arī saspēlēties ar citiem grupas biedriem kopīgā improvizācijā), balss māksliniekam ir jābūt plašam spektram rīku, tas ietver gan izdomāto valodu jeb universālo valodu (citi to sauc par džiberišu valodu), gan abstraktas skaņas no laikmetīgākām mūzikas formām. Albumā es izvēlējos maigus toņus, tas bija ļoti dabiski."

Sācies viss ar to, ka Dana gaidību laikā ļoti bieži meitai dziedāja – brīvas, spontānas improvizācijas ikdienā, uz ielas, dabā. "Tolaik mana laba paziņa, Sudraba muzeja vadītāja Ligita Auzere, teica – Dana, izmanto šo laiku un radi kaut ko, jo tikai vienu reizi dzīvē tu būsi pirmajās gaidībās un tev ir iespēja to izdarīt. Es pat nenojautu, ka tā patiešām ir, jo otrajās gaidībās jau ir pirmais bērns, par kuru daudz jārūpējas. Sāku domāt, ko es varētu radīt, – es taču visu laiku radu un improvizēju! Tobrīd – meitai. Sapratu, ka balss improvizācijas materiāls būs veltīts tēmai – lai māte savienotos ar bērnu gaidību laikā.

Dāvana dēlam pārtop dāvanā daudziem bērniem

Arī Rūta Reinika-Preisa dēlu Ričardu, sauktu Ričiņš, sagaidīja īsi pirms Covid-19. Viņa iepriekš bijusi radoša – strādājusi sabiedrisko attiecību aģentūrā par pasākumu producenti un projektu vadītāju. Taču sākotnēji radošais projekts saistībā ar bērnu grāmatas radīšanu un dziesmu varoni Ričiju Rū radās nejauši un citiem mērķiem: "Kad pienāca laiks pirkt dēlam pirmās grāmatiņas, izbrīnīja, ka grūti atrast tādas, kā bija bērnībā – visskaistākās pasakas vai lasāmviela ar skaistajiem Margaritas Stārastes zīmējumiem –, kur ir saprotams, ka pele ir pele un lācis ir lācis. Tagad ir daudz grāmatu ar moderniem zīmējumiem, kuros bērnam grūti izstāstīt, vai redzama, teiksim, vāvere vai suns. Tas arī ir interesanti, bet gribēju reālistiskāku attēlojumu. 

Tādēļ nospriedu, ka jāuztaisa grāmatiņa pašiem sev, uz gada jubileju varētu atrast mākslinieci, kas radītu grāmatiņu speciāli Ričiņam. Bet tad domāju – ko gan rakstīsim tajā? Un netīšām uzgāju vecmāmiņas Veronikas dzejoļu krājumu, sāku lasīt. Dzejoļi bērniem tajā likās smieklīgi un mīlīgi, bet pati grāmata tik vienkārša, iznākusi pirms kādiem divdesmit gadiem, mūsdienu mamma tādu nepamanītu un nepirktu. Nospriedu – vajadzētu vecmāmiņas mīlīgos dzejolīšus iedzīvināt un uztaisīt ar ilustrācijām, kādas gribētu redzēt savam bērnam domātā grāmatiņā. Turpat jau arī radās ideja – kāpēc dzejoļus neiedzīvināt arī dziesmās? 

Pametu šo ideju ģimenes čatā, un visi dedzīgi mani atbalstīja! Brālis (Latvijā zināmais dziedātājs un dziesmu autors Lauris Reiniks – aut.) pieņēma izaicinājumu radīt bērnu dziesmas – iepriekš viņš to nebija darījis. Iedrošinājām – raksti, kā raksti! Viņam "atnāca mūza". Pirmo dziesmu Lauris iesūtīja par Mušu Kušu, tā šobrīd no grāmatas dziesmām ir topā. Kad dēls Ričiņš to izdzirdēja pirmoreiz, rokas meta pa gaisu un lēkāja, rādīja uz telefonu, lai lieku vēlreiz un vēlreiz! Tā izdevās tik forša, ka sākām domāt – būtu grēks ko tādu paturēt tikai sev, ģimenes piemiņai... 

Чтобы продолжить чтение, оформите абонемент.

Пожалуйста, подождите!

Мы подбираем для вас наиболее подходящее предложение подписки...

Loading...

Предложение о подписке не отображается? Пожалуйста, отключите блокировщик рекламы или перезагрузите страницу.
В случае вопросов пишите на konts@delfi.lv

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !