Dace Grundšteina: manā dzīvē viss ir garš, kādēļ gan nenoskriet maratonu?  (4)

Piesakoties programmai "Mans pirmais maratons", Dace, kas ikdienā ir mākslinieciskā direktore reklāmas aģentūrā, par sevi teikusi: "Manā dzīvē viss ir garš – pati un draugi, kāpiens līdz dzīvokļa durvīm un šalle, ko mēģinu savīstīt ap kaklu, vīna vakari un brokastis sestdienās, haštagi "Instagramā" un stāsti, ko lasu. Kāpēc gan nenoskriet kādu garāku distancīti?" Šo svētdien paveicot uzstādīto mērķi, programma būs noslēgusies, bet kāpēc gan Dace nolēma, ka viņai jānoskrien maratons?

Tiekamies piektdienā, divas dienas pirms maratona. Kā atzīst pati Dace – satraukums liek par sevi manīt. Šo svētdien "Lattelecom" Rīgas maratonā viņa pirmo reizi savā dzīvē skries maratonu. "Man kaut kur sevi bija jāliek! Sasniedzot trīsdesmit gadu slieksni, nolēmu, ka ir jāizdara kaut kas zīmīgs, kaut kas tāds, ko vienmēr būs vērts atcerēties," savu lēmumu par labu dalībai programmā skaidro Dace. Ikdienā viņas un blakus esošo biroju kolēģi ir vairāk vai mazāk saistīti ar skriešanu un maratoniem, ir gan tādi, kas skrien tūrisma maratonus un ultramaratonus, gan arī tādi, kuri uzskata, ka maratons tāda iesildīšanās vien ir.

"Tā skriešana visu laiku ir bijusi man deguna galā, tāpēc arī pieteicos programmai. Domāju, ka man pašai nebūtu spēka motivēt sevi, gribējās arī, lai pirmajā reizē esmu kārtīgi un pareizi sagatavojusies. Man ļoti svarīgs bija viss kopējais atbalsts – treneris, pārējie programmas dalībnieki, treniņu grafiks un veselības pārbaudes. Es, kā iesācējs, kurš parakstījies uz tik lielu soli, savā ziņā uztveru to kā tādu misiju – pierādīt sev, ka es to varu un, iespējams, iedvesmot vēl kādu apkārtējo uz skriešanu. Viss sagatavošanās process bija ļoti iespaidīgs, manā dzīvē nav bijušas daudz lietas, uz kurām es būtu tik intensīvi un neatlaidīgi strādājusi (varbūt vienīgi maģistra darbs), un ļoti ceru, ka tas viss vainagosies ar rezultātiem – pierādīšu pati sev, ka, tikai darot, tu kaut ko arī sasniedz."

Dace ir ļoti enerģiska un smaidīga, un nav nemaz tik gara, kā pati apgalvo, bet distance gan, domāju, ka tam piekritīs vairums cilvēku, ir ļoti gara un kā viņa pati atzīst: "Man ir satraukums, pilnīgi noteikti. Visu laiku uztraucos, ja nu notiek kaut kas neparedzams?! Es it kā esmu sagatavojusies, apavi ir ievalkāti, sagatavošanās darbs ir izdarīts, bet tu jau nekad nevari zināt, kas var gadīties. Iespējams, ka pie vainas ir tas, ka tā ir mana pirmā pieredze – neesmu droša, vai tik daudz varēšu noskriet. Līdz šim treniņu procesā garākā noskrietā distance ir bijusi 28 kilometri. Turklāt es esmu vakara skrējējs, bet sacensību dienā starts būs jau 8:30, līdz šim tik agri neesmu skrējusi,"

Bet Dace nezaudē optimismu un smejas: "Nu, ja vajadzēs, es kaut vai noiešu! Pat ja manis dēļ Vanšu tilts būs jāslēdz uz divpadsmit stundām un visi dusmosies, ka ir slēgta satiksme, jo Dace vēl iet, es iešu!"

Daces vainas dēļ aizturēta satiksme būšot sliktākais variants, bet par labāko Daces izsapņoto rezultātu novienojamies, ka publiski tas tiks atklāts pēc maratona. Dace tikai atzīst, ka noskriet zem četrām stundām jeb redzēt rezultātā trijnieku būtu ļoti, ļoti kruti! Vienojamies, ka, jebkurā gadījumā, pievarot 42 kilometrus, jebkurš rezultāts būšot labs.

Treniņu process gan ir bijis gana intensīvs un garš, tāpēc šaubu nav, ka Dace visu varēs un maratonu pievārēs. Programma "Mans pirmais maratons" uzsākta janvāra beigās un no sākuma bijis jāskrien trīs, četras reizes nedēļā. Laiks gan neesot lutinājis – slidenie trotuāri, sniegs un lietus bijuši īsti gribasspēka pārbaudījumi.

"Tagad jau skriet ir forši, bet februārī, kad ārā ir mīnus pieci grādi, pļurza un apsalst seja un skropstas..." gremdējoties atmiņās, noskurinās Dace. Ar laiku jau bijis jāskrien sešas reizes nedēļā, par ko Dace saka: "Štrunts par to fizisko nogurumu, bet morāli tā sajūta, ka tev nav dzīves, tas bija daudz grūtāk. Labāk nedomāt par to, ko gan citu es varētu darīt savā brīvajā laikā, piemēram, kādu grāmatu palasīt, vai, kā es varētu pasēdēt ar draudzenēm un iemalkot labu vīna glāzi. Labāk lieki sevi nemocīt un nedomāt par to visu, jo uz pieciem mēnešiem viss brīvais laiks bija jāvelta skriešanai. Forši gan, ka man ir tik labs vīrs, kurš sagaidīja mājās ar vakariņām pēc tam, kad atskrienu mājās no treniņa." Un tā Dace piecus vakarus nedēļā, atskrienot mājās no darba, jau skrēja ārā pa durvīm, lai izpildītu dienas uzdevumu. Tagad gan, kad laiks ir siltāks un saulaināks, vīrs šad un tad pievienojoties Dacei uz kādu kopīgu skrējienu, par ko viņa ļoti priecājas, jo parasti nācies skriet vienai.

Bet par spīti visām grūtībām Dace nepadevās un konsekventi turpināja iet ārā pa durvīm, lai cauri peļķēm un sniegam izskrietu savu uzdevumu. "Svarīgākais bija nedomāt, vienkārši uzvelc tās kedas kājās un, nesākot domāt, fiksi tiec ārā no mājas. Kad jau esi uz ielas, kad lēnām esi ieskrējies, tad jau sāc baudīt šo procesu un tas pāraug kaifā. Jo tu esi šeit un tagad, pat ja iekāp peļķē, tas nekas, jo tu tik ļoti esi tajā mirklī. Kad cilvēks pastaigājas, viņš kaut ko domā, smadzenes visu laiku strādā, bet skrienot es esmu fiziskā notikumā, es vienkārši kustos uz priekšu. Man nebija nekādu filozofisko pārdomu vai atklāsmju, varbūt tas stulbi skan, bet man tas bija kā pašattīrīšanas process – es esmu šeit un tagad."

Dacei patīk skriet pa vienu un to pašu maršrutu ik dienas, patīk, kad zina, cik daudz jau noskriets, cik tālu vēl jāskrien: "Es jau zinu, ka pie VID mājas, ahā, jau pieci kilometri noskrieti!" Mīļākais maršruts esot Mežaparks un Skanstes ielas rajons, kur bieži iznācis samāties ar pārējiem skrējējiem: "Tā samāšanās ir riktīgi jauka lieta, tā ir tāda enerģijas apmaiņa – tu skrien un domā, cik mēs abi esam forši, ka esam saņēmušies uzskriet, un vispār, cik forša ir dzīve! Es uzreiz jūtos kā daļa no tādas komūnas, bet ir arī tādi cilvēki, kuriem māt nav vērts – parasti tie ir tādi piktāki opīši.

Dace atzīst, ka skriešana tomēr esot baigais laika zagle, jo, grozies kā gribi, kopā viss process aizņem vismaz divas ar pusi stundas. Pat ja pats skrējiens ir tikai stunda, pēc tam jāmazgā drēbes, mati. Dienas, kad bijis jāskrien vien 30 minūtes, Dace dēvējusi par "drēbju smērēšanas dienām" – neesi nemaz tā baigi noskrējies, tikai sasmērējies, smejas Dace. Aktīvā skriešana pamainījusi ne tikai viņas ikdienas grafiku, bet arī kardināli pieaudzis sporta apģērba plaukta izmērs.

"Jā, tumšajā laikā bija diezgan vienalga, ko es vilku mugurā, bet tagad gan man gribas sapucēties,'' stāsta Dace, kura gan atzīst, ka tik un tā maratona dienā mugurā vilks savas laimīgās bikses – reitūzenes, kurās vienmēr skrējiena laikā viss noritējis gludi.

Par gatavošanās procesa lielākajiem ieguvumiem Dace nosauc izpratni par uzturu un savu sirdsdarbību. "Esmu iemācījusies, cik superīgi ir skriet lēnām, mierīgi un izbaudot to. Tikai pēc sirds pārbaudes klīnikā sapratu, kāds ir optimālais ātrums, kurā man ir jāskrien. Un sajūta ir fantastiska, lai gan es tipināju ļoti lēni, bet nebija elpas trūkuma, nebija asiņu garšu mutē – viss diskomforts, kas attur cilvēkus no skriešanas, bija pazudis. Ir jāskrien atbilstoši savam pulsam. Un tad skriešana ir tāds kaifs! Otrkārt, es beidzot atradu balansu uzturā. Ja pirms tam pārsvarā ēdu salātus ar olbaltumvielām, tad tagad esmu iemācījusies iekļaut arī pareizos ogļhidrātus.''

Maratons Dacei ir liels notikums, un viņa atzīst, ka nevar nošķirt, kas ir svarīgāks – gatavošanās process vai pats skrējiens. 42 kilometru pievārēšana būs apliecinājums, ka viņa var, bet process savukārt ir bijis milzīga sevis laušana. "Pats maratons, sacensības, būs apliecinājums, ka process ir bijis vērtīgs. Tie ir divi ieguvumi, kurus nevar vienu no otra nodalīt, '' stāsta Dace. Viņa domā, ka pēc maratona turpinās izbaudīt tik iemīļotos lēnos skrējienus, bet ne piektdienu vakaros.

Tāpat pēc skrējiena paredzēts apēst 42 kūciņas – viena no tām noteikti būs mazs gabaliņš "Cielaviņas" un vairāki eklēri, bet Dace tomēr nav pārliecināta, vai 42 kūkas nav nedaudz par daudz.

Dace savu pirmo maratonu pieveica trīs stundās un 45 minūtēs! Sajūtas neesot aprakstāmas vārdos, kā saka pati vaininiece, bilde labāk raksturojot izjūtas! Pagaidām kūkām vēl nemetoties virsū!