Zane braukt uz Rio nebaidās
"Gadu pirms olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm ir "chef de mission" jeb delegācijas vadītāju seminārs. Ir milzīgs manuālis, kas sastāv no vairāk nekā 300 lapām, un tad divu dienu laikā mēs visam ejam cauri. Tur ir par tērpiem, par automašīnām, cik daudz pienākas delegācijām, par lidojumiem, piemēram, no Eiropas valstīm bija jāpietiek ar diviem lidojumiem līdz Rio, citādi viņi neatmaksā biļešu cenas. Viņi parādīja visas olimpiskās arēnas, kur notiks sacensības," Zane paskaidro, ko darīja pērn septembrī, kad pirmo reizi nokļuva Brazīlijā, Riodežaneiro.
Runājot par Rio, Zanei jau atkal metas zosāda. Nē, tas nav no bailēm, viņa saka. Brazīlijas galvaspilsētā 23 gadus vecā Zane nejūtas apdraudēta, jo braucienu ļoti gaida ar patīkamām emocijām: "Bahas rajons, kur pirms gada dzīvoju es, bija radies diezgan nesen, pirms 30 gadiem, līdz ar to bija drošs. Es viena pati nostaigāju vairākus kilometrus uz veikalu un atpakaļ. Protams, pirms tam biju lasījusi visu ko. Brazīlija skaitās viena no visbīstamākajām vietām pasaulē, bet es gāju viena pati naktī peldēties okeānā, aptuveni 10 kilometrus no Kopakabanas pludmales. Brazīlijā septembris ir ziemas mēnesis, viņi baigi nepeldas, un man jau teica – ak, Dievs, tu ej peldēties tik aukstā ūdenī! Lai gan tas bija tik silts kā pie mums karstākajā jūlija dienā, aptuveni +22 grādi."
"Tur pavadīju sešas dienas. Protams, redzēju arī nekārtības, gružus un pamestus motorollerus ūdenī. Ņemot vērā, ka esmu blonda un man ir gaiša ādas krāsa, protams, man pievērsa uzmanību, bet es nevienā brīdī nejutos nedroši. Lai apskatītu Rio, man bija brīva tikai viena diena, tāpēc es kādā forumā jautāju, ko lai tur apskata. Ziemas periodā Rio jau sešos vakarā valda pilnīga tumsa, līdzīgi kā pie mums ziemā. Atceros, cilvēki, kas Rio bija bijuši, brīdināja mani neņemt lielas somas līdzi, nenēsāt rotaslietas. Bažas par savām mantām man bija tieši Kopakabanā, jo tur ir ļoti daudz cilvēku," stāsta Zane, piebilstot – brauciens uz Rio bija galvenokārt darbs, nevis atpūta, taču populāro Jēzus Kristus statuju viņa apskatīja gan.
"Tur bija ļoti daudz cilvēku. Tiešām ļoti daudz. Taču arī tur nejutos apdraudēta, tieši otrādi – tas skats… Mums pagadījās ļoti fantastiska, saulaina diena. Starptautiskās paralimpiskās komitejas viceprezidents mūs ar lietuviešu kolēģiem uz turieni aizveda, un es skatījos… Bija tā sajūta, ka tu esi tik niecīgs, ka redzi visu, kas notiek, un ka mazās skudriņas pilsētā ir mašīnas, bet cilvēkus nevar saskatīt vispār. Es ļoti gaidīju došanos uz Rio, jo tā bija pilnīgi jauna lapa manā dzīvē. Nekad nebiju bijusi "chef de mission" paralimpiskajām spēlēm, tas ir milzīgs pienākums un atbildība, un man gribas, lai viss no manas puses ir noorganizēts tik labi, cik vien var. Atceros, ka tad, kad uz turieni aizbraucu, biju ļoti satraukusies par visiem semināriem un informāciju, ko jāatceras. Tajā brīdī, pie statujas, es skatījos uz to un viceprezidents konstatēja: "Zane, tas tavs mirdzums acīs, kā tu skaties uz lietām!" Tā bija ļoti īpatnēja sajūta. Bet pēc ceļojuma uz Rio es neticēju, ka tur var būt tik krimināli."
"Ja pirms braukšanas uz Rio mans viedoklis par Brazīliju bija tāds, ka tur visi zog un viss ir slikti, un man atņems fotoaparātu, nedēļu tur dzīvojot, ne mirkli nejutos apdraudēta. Jā, dzirdēju stāstus no kolēģiem – vienam ir nozagta soma, bet tas bija tāpēc, ka viņš gāja pa ielu, gribēja kaut ko nofotografēt un nolika somu stūrī. Savukārt cits kolēģis ar mašīnu brauca pa favelām, piebrauca pārāk tuvu, un viņam palūdza izkāpt. Uzreiz to mašīnu vietējie paņēma. Arī tagad esmu lasījusi par uzbrukumu žurnālistiem un apšaudēm. Es droši vien neņemšu pārāk daudz mantu līdzi, lai nebūtu uzkrītoši."
"Vairāk baidos par lidošanas procesu, jo dzirdēju, ka daudziem sportistiem ir pazudušas somas. Par sevi nebaidos, bet par sportistiem gan. Ņemot vērā, ka viņi visi atlido aptuveni nedēļu pirms spēļu sākuma, pieļauju, ka pat tad, ja kaut kas pazudīs, paspēs atrasties vai pagūsim nopirkt jaunu. Es lidoju divas dienas ātrāk nekā visi pārējie no komitejas, jo man jāsakārto akreditācijas lietas, jāiepazīst apkārtne."
Vīrieši kā izmirstoša suga 
