Sagraut paralimpieša sapni
Zane kopā ar paralimpisko komandu devās arī atklāšanas gājienā 2012. gada spēlēs Londonā: "Cilvēks redz tikai atklāšanas ceremoniju, bet līdz tam pasākumam vēl ir jātiek. Toreiz bija jāstāv rindā kādas četras stundas, kamēr sākas delegāciju ieiešana stadionā. Taču tajā brīdī, kad nosauc Latvijas vārdu… Man bija asaras acīs. Tas bija tik forši! Jutos ļoti patriotiski, ļoti silti. Cilvēki aplaudēja mūsu valstij. Arī šogad es iešu parādē, un arī tur būs tās emocijas."
"Londonā runāju ar vienu brīvprātīgo, kurš strādāja gan olimpiskajās, gan paralimpiskajās spēlēs. Viņš teica – olimpiādē ir emocijas, tu redzi, kā cilvēks iegūst zeltu, visi ir draudzīgi, bet es nekad nebūtu domājis, ka paralimpiskās spēles būs krietni emocionālākas. Viņaprāt, tieši paralimpiskās spēles bija vērienīgākas, un to esmu dzirdējusi no daudziem. Veseliem atlētiem viss ir kārtībā, viņi cītīgi strādā, iegulda milzīgu darbu un spēku. Salīdzināšanai – meitene, kura ir neredzīga un kurai fiziski nav nekādu citu problēmu, 200 metrus noskrien ātrāk par jebkuru Latvijas sportisti. Tāpēc tas ir krietni emocionālāk, jo cilvēki pārvar sevi. Sportisti bez rokām, bez kājām, karadarbībā cietuši cilvēki – tas, ko viņi dara, ir fantastiski."
Jautāju, vai šis darbs viņu neizsmeļ, jo nemitīgi jāsaskaras ar dažādām emocijām, pārdzīvojumiem, izaicinājumiem, bet Zane atbild: "Tas nav izsmeļoši, tas ir emocionāli bagāti. Esmu empātisks cilvēks, līdz ar to man ir ļoti grūti nodalīt sevi kā atbalstītāju un kā delegācijas vadītāju. Piemēram, tāda situācija, kāda ir tagad, kad netiek sportisti, kas izpildījuši normatīvu un viņiem jāatsaka – tu reāli sagrauj cilvēkam sapni. Man ir bijuši brīži, kad redzu – sportistam pietrūkst divu centimetru līdz zeltam. Tad tu sēdi, saķer galvu, domā, cik tas ir netaisnīgi… Pēc garas sacensību dienas, kas bijusi īpaši emocionāla, sēdi gultā, pārdomā visu, nopūties un skaties uz nākamo dienu, cerot, ka viss pāries."
Ar tuberkulozi var inficēties jebkurš 
