Darīt, nevis čīkstēt
Sekot līdzi Zanes braucieniem vienmēr ir interesanti, par tiem es uzzinu viņas "Facebook" profilā. "Ja es tur ierakstu, ka dodos uz Dubaiju, cilvēki saka – o, tik forši, nedēļa Dubaijā! Bet, zini, cilvēki reti kad redz to darbu, kas tiek ieguldīts, lai tur tiktu. Visas dienas, kas tur tiek pavadītas, ir pilnas ar sacensībām. Nav tā, ka mums ir liekas brīvas dienas. Varbūt sanāk, ka sportistiem daļa dienas ir brīva, un tad atļaujamies ar komandu aizbraukt uz pilsētas centru un paskatīties, kas tur notiek. Piemēram, nesen ar paukotāju bijām Itālijā. Vienīgais, ko es redzēju, bija viesnīca, stadions un vakariņas. Un tā trīs dienas. Man tiešām nekad nav bijusi tāda diena, kas ir veltīta tikai man un ko varu atļauties viena pati izmantot."
Šķiet, es Zani nekad neesmu redzējusi bēdīgu vai dusmīgu, viņa vienmēr smaida, ir priecīga, aktīva un spēj uzmundrināt apkārtējos. "Es vienmēr cenšos būt pozitīva un ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Arī tad, ja dzīvē ir grūtības, acīmredzot tā tam vajadzēja būt. Dzīve iet uz priekšu, un nekad jau nav tikai baltie vai tikai melnie taustiņi. Tas ir iedvesmojoši, kad tu padomā – cilvēkiem nav kāju, nav roku, bet viņi ir laimīgi, kad iegūst godalgu un pārvar sevi, bet tu sēdi korķī un dusmojies, ka esi nokavējis savu mīļāko seriālu. Tāpēc mani ļoti kaitina, kad cilvēki čīkst par kaut ko. Ja tu to vari vērst par labu, izlabo, nevis puksti par to, ka viss ir slikti. Cilvēki piesaista sev līdzīgos, un arī mani draugi galvenokārt ir darītāji, nevis čīkstētāji," teic Zane.
"Kad es biju maza, ģimenei nebija daudz līdzekļu, lai es ietu uz visādiem pulciņiem. Uz vokālo ansambli mani aizveda mamma un tētis, tālāk gan pati kūlos, bet mamma un tētis daudz palīdzēja izlemt, kā darīt pareizāk. Vecāki nekad neko neuzspieda, jo bērnībā pati biju ļoti kautrīga, nedraudzējos ar cilvēkiem. Patiesībā līdz devītajai klasei mācījos diezgan slikti, bet tad sapratu, ka dzīvē tomēr gribu kaut ko sasniegt. Pēc devītās klases es pati ļoti mainījos, vidusskolā mēģināju uzņemties iniciatīvu, biju klases vecākā. Vēlāk, sākot 1. kursu SZF, uz dullo pieteicos arī radio. Tagad man tas tik ļoti patīk! Vēlāk biju kā brīvprātīgā arī Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienībā, ko apvienoju ar praksi SZF."
SZF 3. kursa laikā Zane izdomāja, ka grib studēt vēl kādā programmā. Tā kā par studijām SZF viņa maksāja un LU ir ļauts studēt divās programmās vienlaikus, ja viena no tām ir par maksu, bet otra ir budžeta grupā, Zane nolēmusi – iestāsies Ķīmijas fakultātē un mācīsies par informātikas un fizikas skolotāju. "Tur es nomācījos pusgadu, bet sapratu, ka studijas tomēr nevaru īsti apvienot."
Kad jautāju, ko viņa iemācījās, studējot skolotājos, Zane saka: "Mehāniku, programmēšanu. Tajā brīdī es sapratu, ka man programmēšana ļoti patīk, jo no pilnīgi nekā var uztaisīt kaut ko. Sapratu arī, ka tomēr nebūšu fizmats, lai gan man ļoti noderēja vidusskolas pierakstu klades fizikā. Viss pēkšņi likās tik vienkārši! Taču ar laiku kļuva arvien grūtāk un grūtāk."
"Izstājos no skolotājiem, pabeidzu SZF, un tad man bija lielās dzīves krustceles, jo nevarēju saprast, ko turpmāk gribu darīt. Es gribēju iet maģistrantūrā, taču, apskatot programmu piedāvājumu, tomēr nevarēju atrast neko tādu, kas mani uzrunā. Gāja laiks, un es izlēmu par labu vēl vienam bakalauram," apņēmības pilna bija Zane.
"Pieteicos studijām LU Datorikas fakultātē, kur arī oficiāli pabeidzu vienu semestri, bet turpināju mācības līdz šī gada maijam. Man ļoti patika studijas un pasniedzēju attieksme, kuri bija ļoti pretimnākoši, kaut es ļoti daudz ceļoju. Maijā tomēr aizgāju prom. Tobrīd bija drusciņ par daudz visa kā, protams, tuvāk nāca paralimpiskās spēles. Tobrīd arī radās iespēja, ko nevarēju laist garām – strādāt Valsts kancelejas Komunikācijas departamentā."
Vīrieši kā izmirstoša suga 
