Suņu pērļotāja Santa un viņas piespraudes, kas satuvina
Foto: Privātais arhīvs

Ja hobijs ir arī sirdslieta, tas var pārtapt biznesā! Par šīs atziņas patiesumu uz savas ādas pārliecinājusies Santa – studijas "Santa Mierīga" radītāja un vadītāja, kura savulaik paspējusi iemēģināt roku fotogrāfa un drēbnieka arodā, kā arī pastrādājusi tirdzniecības un ēdināšanas jomā. Sākoties Covid-19 pandēmijai, viņa saņēmās plašākam cilvēku lokam atklāt savu aizraušanos ar pērļošanu, taču nekad viņai nevarēja ienākt prātā, ka piespraudītes ar mājdzīvnieku purniņiem cilvēkus varētu tik ļoti uzrunāt. Santas stāsts ir par lieliem sapņiem un to realizēšanu dzīvē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmās pērļošanas sēkliņas viņa zemē lika, dzīvojot dzimtajā Saldū, kad pavisam nejauši 14 gadu vecumā nonāca tematiskajā rokdarbu pulciņā. "Tā bija liela nejaušība, taču visas skaistās lietas un cilvēki ienāk dzīvē, kad tos vismazāk gaida. Un tā bija arī man – pirms 15 gadiem nejauši iemaldījos Bērnu un jaunatnes centra rīkotajā pērļošanas nodarbībā, kur satiku savu pirmo audzinātāju. Viņa iepazīstināja ar pērļošanu, tās pamatiem, bet viss, protams, bija ļoti primitīvs un vienkāršs," atceras Santa.

Pērļošana meiteni ieinteresējusi, tāpēc nolēmusi pievienoties domubiedru grupai. Pusaudze šajā kompānijā bijusi visjaunākā, pērļoja dāmas visdažādākajos vecumos. "Man tas bija ļoti liels pagrieziena punkts, jo redzēju – tā ir baigā štelle, ar kuru darboties. Pērļošanai ir mākslinieciskā nosliece, kurai nav robežu. Lai gan varētu šķist, ka tev taču ir tikai pērlītes, viena forma, taču katru iespējams sakārtot nebeidzami daudzās kombinācijās. Var izveidot visu, ko vēlies. Tas ir līdzīgi kā ar "Lego" klucīšiem vai pikseļiem," viņa skaidro.

Lai gan šobrīd Santa dzīvi bez pērļošanas pat nevar iedomāties, ilgstoši šī nodarbe aizpildījusi tikai hobija vietu, kamēr viņa pati izmēģinājusi spēkus visdažādāko profesiju ampluā. Tieši tāpēc viņas pērļošanas piedzīvojums rit jau 15 gadus no vietas, tiesa – ar pārtraukumiem.

Rīgas Stila un modes tehnikums bija nākamā pieturvieta Santas dzīvē. Tur viņa apguvusi fotogrāfijas mākslu, uz ko mudinājis brālis. "Toreiz man vispār nebija ne jausmas, ko gribu mācīties. Zināju vien to, ka tam jābūt ar māksliniecisku ievirzi – nekādu matemātiku, fiziku..." atklāj Santa. Fotogrāfa profesija gan nav izrādījusies viņai kā radīta, jo, kā teic pati, tik daudz komunicēt ar citiem nav viņas spēkos. "Profesija man patīk, taču tagad to izmantoju tikai tik daudz, cik sev un savām "Santa Mierīga" vajadzībām. Esmu sev ļoti pateicīga, ka izmācījos, jo dzīvē tas beigās tomēr noder. Kaut kā sasienas kopā, un tu saproti – tas ceļš, pa kuru gāji, bija vajadzīgs."

Pēcāk Santa pastrādājusi tirdzniecības, arī ēdināšanas nozarē, līdz nolēmusi mācībām dot otro iespēju, šoreiz izvēloties drēbnieka arodu. "Es sapratu, ka neesmu cilvēks, kurš var strādāt citam. Man vajag kaut ko savu. Lai gan pērlītes biju nolikusi malā, ik pa laikam urdīja vēlme tās ņemt rokās," stāsta Santa. Arī drēbnieka profesija viņai gājusi pie sirds, taču atkal nostrādājis leģendām apvītais "klikšķis". Sieviete dienu no dienas arvien vairāk apzinājusies, ka neieliek savos darbos sirdi – pat neskatoties uz to, ka profesija bija tīkama un tīri labi padevās. "Līdz ar to ļoti ātri tam pieliku punktu. Es vispār dzīvē ļoti ātri pieņemu lēmumus. Citreiz tas ir labi, citreiz – slikti, bet šajā gadījumā es teiktu, ka tas bija uz labu."

Neilgi pēc aiziešanas no pēdējās darbavietas sākās Covid-19 pandēmija, un Santa saredzēja īsto brīdi, lai "uzziedētu" savā pērļošanas burvībā, kas nu piedzīvo varenu vērienu. "Man bieži prasa: "Kā tu sāki? Kā tev uzreiz ir tik daudz pasūtījumu? Kā tas var būt, ka, sākot no nulles, tu jau vari strādāt tikai uz pasūtījumiem?" Taču tā tas nav. Visus šos gadus pērļoju bez apstājas. Neviens pat nevar iedomāties, cik daudz man ir milzīgu kastu, kurās glabājas eksperimenti, neizdevušies projekti, idejas – tikai pa pusei iesāktas, nepabeigtas, izjauktas. Esmu arī appērļojusi visas savas ģimenes sievietes, kā jau tas sākumā mēdz būt. Uztaisīju sev, mammai, draudzenei, un viņas tālāk pastāstīja vēl kādam. Tas aizgāja no mutes mutē," stāsta rokdarbniece.

Suņu piespraudes – kā viens ieraksts "uzspridzināja" telefonu

Suņu pērļotāja Santa un viņas piespraudes, kas satuvina
Foto: Privātais arhīvs


Santa pērļo visdažādākās rotas, sākot no auskariem, kaklarotām un beidzot ar diadēmām, taču viņas darbus vislabāk var atpazīst pēc suņu piespraudēm. Ideja par mājdzīvnieku piespraudīšu pērļošanu Santai radusies likumsakarīgi – pēc tam, kad pirms nepilniem diviem gadiem ģimenē ienāca korgijs vārdā Luna. Kā liecina Santas publicētie foto sociālajos tīklos, tieši Luna ir viņas uzticamākais kolēģis. "Sākumā labu laiku bija eksperimentu periods – kā laižu klajā kaut ko jaunu, tā to arī testēju. Piemēram, kad sākās piespraužu ēra, vispirms dažādās tehnikās tās izveidoju sev. Valkāju, skatījos, vai man patīk. Testēšana nozīmēja arī piespraužu mešanu, mazgāšanu veļasmašīnā – jebko, kas man var palīdzēt saprast, kādu slodzi tās spēj panest," viņa norāda.

Sarunas laikā Santa atklāj, ka tik lielu cilvēku interesi par piespraudēm ar sava mīluļa ģīmīti viņa nebija gaidījusi. "Man tas bija pārsteigums un šoks. Protams, skatos un iedvesmojos no ārzemju māksliniekiem. Tur redzu, ka, piemēram, Krievijā ir meistare ar 70 tūkstošiem "Instagram" sekotāju. Tādi grandi! Man ir tikai tūkstotis, tāpēc nemitīgi domāju, vai kādu vispār tas varētu interesēt," atceras Santa. Taču bažām nebija pamata, jo ar vienu ierakstu viņa teju vai "salauza" savu virtuālo pastkastīti. "Uztaisīju sev piespraudi, panēsāju un pagājušā gada oktobrī ieliku "Facebook". Un te pēkšņi vienā vakarā viss uzsprāga. Man "Instagram" un "Facebook" sāka nākt viena ziņa pēc otras. Sēdēju viena pati istabā un domāju: "Ko es tikko izdarīju? Kā tieši tagad ar to visu tikšu galā?" Es nepārspīlēju, man katru sekundi nāca ziņas, un laikam ietrāpīju maģiskā laikā – pirms Ziemassvētkiem." Kopš pagājušā gada oktobra līdz pat mūsu sarunas dienai nekas nav apstājies, šī brīža situāciju ieskicē Santa. Kā sniega bumba ievēlās, tā turpinājusi velties līdz šodienai.

Savā ziņā Santa piekrīt, ka viņas piemērs saucams arī par veiksmes stāstu, taču piebilst – ļoti mērķtiecīgi uz to gājusi. "Paralēli auskariem, rokassprādzēm un stīpiņām, iedvesmojoties no citiem māksliniekiem, domāju – kā, piemēram, tādu piespraudi var uztaisīt? Man jau noteikti neizdosies... Bet mājās, vienatnē tu tāpat knibinies. Neveiksmes jau nevienam nerādu. Tās paliek kastē. Kas attiecas uz suņiem, jā, tur veiksme varbūt arī nostrādāja – publicēju tieši tajā dienā, pirmssvētku laikā. Bet visus šos gadus esmu uz to arī mērķtiecīgi gājusi, strādājusi."

"Piespraudes un brošas jaunākām paaudzēm asociējas ar kaut ko novecojušu, omīšu aksesuāru," novērojumos dalās Santa. "Man taču nav, kur tādu pielikt!" ir viena no populārākajām frāzes, ar ko tiek raksturotas piespraudes. "No otras puses, piespraude ir nenovērtēts aksesuārs, jo caur to varam ļoti daudz pateikt par sevi. Kāpēc tik ļoti "aizgāja" suņu piespraudes? Manuprāt, cilvēks iegādājas ne tikai piespraudi, bet sentimentu. Ne gluži savu identitāti, bet sava mīļuma atveidojumu." Pērļotāja teic, ka aizvien vairāk cilvēki pasūta ne tikai sava šī brīža labākā drauga, bet arī jau mūžībā aizgājušā sunīša piespraudi, lai tā kalpotu kā atmiņa par kopā pavadīto laiku. "Un šie pasūtījumi kausē manu sirdi. Tie man ir nozīmīgi arī tādēļ, ka tā ir milzīga uzticība no klientu puses."

Lai gan skices nosūtīšana klientam ir viens no pirmajiem soļiem, katra piespraude tomēr dzimst procesā, teic Santa. "Piespraužu ēra, manuprāt, atdzimst. Es diezgan daudz uz ielas tās redzu ne tikai dāmām, bet, pašai par pārsteigumu, arī kungiem! Arī es esmu gatavojusi kungiem piespraudes, jo tās jau nav obligāti jāsprauž pie krūts. Spraud pie cepures, somas, "klačiņas"."

Suņu pērļotāja Santa un viņas piespraudes, kas satuvina
Foto: Privātais arhīvs

Atskatoties uz paveikto, Santa teic, ka viņu ļoti fascinē spēja attīstīt tehniku un savu rokrakstu. "Mani saista tieši perfekcija un iespēja domāt, ko vēl es varu no pieejamajiem materiāliem uztaisīt, piemēram, cik daudz tehniku varu apvienot. Pēc katras piespraudes pabeigšanas skatos uz to un domāju – jā, man patīk, bet nākamajai piespraudei varētu tur un tur vēl kaut ko pamainīt." Viņa smejot teic, ka pati pēc dabas nebūt nav pacietīga un mierīga, tāpēc "Santa Mierīga" ir viņas tā personības puse, kas ļauj strādāt ar tik sīkiem izejmateriāliem. "Šis process ir tāda kā meditācija, savā ziņā arī tāda kā laika mašīna. Tu vispār nesaproti, pa kuru laiku paiet tik daudzas stundas." Santa piebilst, ka vienas piespraudes izgatavošana šobrīd prasa aptuveni sešas stundas, taču tas ir jau ilgstoši uztrenēts ātrums. Pirmsākumos vienas piespraudes izgatavošana prasījusi divas dienas.

Taujāta, vai katru dienu veidot vienu un to pašu nav apnicīgi, Santa atbild noraidoši. "Tā ir mana kaislība! Es nesaprotu, kā tas varētu apnikt. Katrs suns, katrs pasūtījums ir pilnībā citāds un individuāls. Protams, visu mūžu nestāvēšu uz vietas un negatavošu suņu piespraudes. Šis darbs ir ne tikai skaists un sievišķīgs, bet arī nogurdinošs un fiziski grūts. Sēdošs darbs daudz prasa no ķermeņa un gara."

Par apdalītajiem kaķu saimniekiem un piespraudēm, kas satuvina

Neskatoties uz to, ka Santa specializējas tieši suņu purniņu atveidē piespraudēs, arī citu mājdzīvnieku saimnieki ik pa laikam savas vēlmes izsaka skaļi. Piemēram, reiz viņa no pērlītēm izveidojusi zirga piespraudi, kas tapusi kā dāvana kādas zirgaudzētavas saimniecei. "Man ir bijuši arī ļoti interesanti suņi, piemēram, ar izkārtu mēli. Vai arī tev atsūta pūdeļa bildi un tu nesaproti, kur viņam ir acis. Kur viņš vispār sākas?! Reizēm grūti saprast, jo viss ir viena liela pūka."

Santa teic, ka viņas piespraudes nupat jau arī vieno cilvēkus. "Reiz man atrakstīja viena sieviete, kura apmeklējusi suņu izstādi un ieraudzījusi kādu citu sievieti, kurai arī bijusi manis gatavota piespraude. Viņa man rakstīja – esot satikušās un bijusi sajūta, ka abas pazīstamas jau teju visu dzīvi! Jo viņām uzreiz ir saikne, saruna. Ledus ir atkausēts! Tā bija tik priecīga vēstule."

Suņu pērļotāja Santa un viņas piespraudes, kas satuvina
Foto: Privātais arhīvs

Ļoti bieži pie Santas vēršas kaķu saimnieki ar skumju pilnu jautājumu par savu mīluļu tēmu. "Man bieži prasa, kāpēc netaisu kaķus. Bet jāsaprot, ka tur ir pilnībā cita anatomija, cita seja, uzbūve," teic Santa. Šī iemesla dēļ viņa apņēmusies pēc Jaunā gada apgūt kaķu piespraužu veidošanu un pamazām eksperimentēt, taču līdz tam kaķu saimnieki var tikt pie murrātājiem raksturīgo ķepiņu piespraudēm.

Tāpat Santa nākotnē vēlas paplašināties gan telpu, gan arī cilvēku – pērļotāju – ziņā, kā arī plāno vadīt meistarklases rotu darināšanā klātienē. Taču līdz tam top tiešsaistes meistarklase ''Piespraužu izgatavošanas pamati", kas ietvers iespēju iegādāties piespraužu izgatavošanas materiālu komplektu un kopā ar rotu darinātāju piespraudi izgatavot pašam. "Agrāk man tas šķita nereāls mērķis, bet tagad jau domāju – sapņo "lieli"! Tā, lai pašam būtu bail," iedrošina Santa.

Taujāta, ko, viņasprāt, sieviete darītu šodien, ja suņu piespraudītes nebūtu guvušas tik lielu atsaucību, pērļotāja pārliecinoši teic: "To pašu. Ja tu dari kaut ko tik ļoti no sirds un visu laiku sevi uz to "stum", nevar nesanākt. Tas vienkārši tā nestrādā. Tas ir tāds dabas likums. Tas viss jau notiek ārzemēs, piemēram, Krievijā ir uzņēmums ar 50 darbiniekiem, kur visi sēž un pērļo – tāpat kā šuvēji, tāpat kā jebkas. Mums Latvijā vienkārši ir uztvere, kuru centos labu laiku mainīt sevī, – ka rokdarbi nevar būt bizness. Ka tas nozīmē sēdēt mājās un tumsā adīt zeķes. Ka tie ir domāti tikai omītēm. Tā nebūt nav, tas var izaugt, ja ieguldies."

Tags

Karjera Sievietes
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form