Tas bija pilnīgs kosmoss – Santas Liepas un 'Zaļās maizes' veiksmes stāsts
Foto: Māris Kiseļovs

Santa Liepa ir "Zaļās maizes" dvēsele. Un šķiet negodīgi viņu dēvēt vien par maiznieci. Pati sevi sauc par radošu anarhisti, kura nemitīgi kāpj pāri visdažādākajiem rāmjiem. Te pasaule uzlūkota caur fotoaparāta objektīvu, izbaudot kārtīgu rokenrolu, te pirkstu veiklība izmēģināta dizainā. Pusaudzes gados daudzas naktis pavadītas, kopā ar ne mazāk radošo ģimeni uz ceļiem rāpojot pa Kongresu namu un līmējot lielos reklāmas plakātus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēdējo gadu garumā Santa ir veiksmīgi attīstījusi strauji plaukstošo "Zaļās maizes" zīmolu. Pati saka, ka notiekošais joprojām šķiet kā nenopietna rotaļa. Santa nespējot noticēt tam, kā un pa kuru laiku, reiz sēžot ar draugiem piemājas dārzā un kožoties Santas ceptajās maizes rikās, pus pa jokam izmestā ideja veidot biznesu pārtapusi taustāmā un baudāmā produktā.

Santas ikdiena ir kā mēli svilinošs tango – ar rokām līdz elkoņiem valgi rūgstošā maizes mīklā un lēniem rītiem, kuros sajaukti pipari, sāls un dzīves svinēšana. Starp citu, sāli viņa ikdienā nēsā līdzi somiņā. Brīžam to griboties tāpat vien pabērt uz mēles. Savukārt Santas dzīves garšu viennozīmīgi atradīsi čili asumā. Saldens miers neesot viņas gaumē – tur jābūt tādām pat asinīm.

Dzīvē visu darīt kā spēlējoties, neaizmirst rotaļīgo vieglumu

"Esmu tāds salikums no visa kā. Mazs, ne gluži huligāns, bet radošais anarhists gan. Mani vienaudži, ar kuriem kopā pabeidzu vidusskolu, pēc tam iestājās augstskolā, izvēlējās profesiju un nu būvē savu karjeru. Bet man vienmēr ir bijis skaidrs, ka pašai būs vien jāsadzīvo ar to savu radošumu. Esmu no tā centusies aizbēgt, bet nekur tālu jau nav izdevies tikt. Un varbūt arī nevajag," atklāj Santa, mums tiekoties kādā no Meža ielas kafejnīcām. Fonā skan bosanovas ritmi. Piemērotāku pavadījumu šai sarunai, šķiet, būtu grūti izvēlēties.

Vēl pirms gadiem trim vismaz septiņu gadu garumā čili jebkuram ēdienam bēru klāt saujām. Un tad vienā brīdī tā mana spēja baudīt asumu kaut kur vienkārši pazuda. Ar melnajiem pipariem gan ir cits stāsts. Joprojām, aizejot uz jebkuru kafejnīcu, tie ir viena no manām obligātajām vajadzībām. Santa Liepa

"Darīts ir daudz. Esmu profesionālā līmenī fotografējusi, darbojoties žurnālistikā. Protams, iesaistījos arī ģimenes biznesā, kas manu šī brīža nodarbošanos vērotājam no malas padarīs vēl dīvaināku. Kur gan vēl Latvijā izdosies atrast maiznieku, kurš taisa lateksa lāčus un reizi gadā ar ģimeni rīko 200 leļļu mākslinieku saietu?"

Savu dzīvi Santa vizualizē kā pulksteni, jo katrā posmā izmēģina ko jaunu. Tas gan nenozīmē, ka ierastā ikdiena regulāri apnīk. Nebūt nē! Vienkārši katram laikam ir savas sajūtas, ko vairāk gribas realizēt.

"Vispār tas ir azarts – iemācīties saklausīt to, ko saka mana iekšējā balss. Saprast, ko gribu es pati, neraugoties uz kaut kādiem modes kliedzieniem vai apkārtējo ietekmi. Un tad rast veidu, kā bez piespiešanās vai liekas panikas to arī realizēt," viņa apgalvo.

Šī pārliecība un zināmā mērā arī dzīves filozofija ir vienkārša – dzīvē viss jādara kā spēlējoties: "Protams, tas neizslēdz stresu, pārdzīvojumus un visu pārējo, bet mēs visi esam un paliekam bērni. Varbūt nedaudz nopietnāki un, jā, augumā lielāki, bet tomēr bērni. Jebkurā profesijā ir iespējams ienest ko radošu – atcerēties, kā tad mēs bērnībā spēlējām tos veikalus, ārstus, skolotājus… Tam visam bija tāda rotaļīga piegarša."

Tags

Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form