Foto: Shutterstock

Nesen kāda meitene tviterī uzrakstīja, ka, strauji tuvojoties divdesmit trešajai dzimšanas dienai, viņai sākas neliela panika. Pirmoreiz tā īsti apjautusi, ka kļūst vecāka un, šķiet, parādījusies pat kāda krunka.

Pirmā doma – tā jau tāda tukša muldēšana ar koķetērijas elementiem. Bet tā tas var šķist vien no tāda, korekti izsakoties, ilgāk dzīvojuša cilvēka skatpunkta. Ja tā padomā... savulaik pati aptuveni tajā pašā vecumā pirmo reizi iedomājos, ka kaut kas šajā pasaulē tomēr nav iekārtots īsti pareizi. Ļoti ātri tomēr tā pieaugušo dzīve notiek. Sagaidīt astoņpadsmit, deviņpadsmit un divdesmit gadus ir tik forši. Beidzot, – tu domā. Beidzot! Tagad tikai viss pa īstam sāksies un notiks. Pēc tam jau pamani, ka pēc divdesmit laiks kaut kā paātrinās. Kas daudziem liek aizdomāties par lietām, kuras līdz tam uz sevi nav attiecinātas. Lielā dzīve taču tik tikko sākusies, vēl nekas īsti nav izdarīts, kur uzreiz tāda steiga?

Kad auga mani dēli, runājot par sev aktuālām lietām, viņi dažkārt mēdza vaicāt: "Un kā tas bija tavos laikos?" Sākotnēji tas šķita smieklīgi, it kā tiktu runāts par simt gadu senu pagātni, jo pašam jau vienmēr šķiet, ka tikko jau tie laiki arī bija. Pēc tam padomā – nē, skaidrs, ka savu bērnu vecumā tu nekādi nevarēji būt vakardien, un nav jau tā, ka tikai mobilos sakarus pa to laiku paguva ieviest. Mainās arī sabiedrība.

Tā ka "manos laikos" šis tas bija tāpat, bet daudz kas, protams, citādi. Arī attiecībā uz vecuma kritērijiem valdīja daudz skarbāki nosacījumi. Jauniešus no visām pusēm presēja ar "steidzies, nenokavē, laika nav daudz". Piemēram, tagad neviens nesteidzas precēties, bet tolaik dzimtsarakstu nodaļas bija pilnas tikko skolu beigušiem jauniešiem un aizkustinājumā šņukstošiem, knapi četrdesmitgadīgiem un piecdesmitgadīgiem vecākiem. Viens iemesls – tolaik vecāki lielākoties neļāva dzīvot kopā neprecētiem, un vairāku, galvenokārt sadzīvisku, apstākļu dēļ tas arī tika respektēts. Bet, ja meitene neapprecējās līdz 21 gada vecumam, visas ciema tantes jau pareģoja viņai vecmeitas likteni.

Man arī, piemēram, sekojot tradīcijām, pirmo mirti (ar tām rotāja līgavas plīvuru) omamma uzdāvināja uzreiz pēc vidusskolas izlaiduma. Kad tā manas nevērības dēļ nokalta,

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!