Projektu atbalsta RĪGAS DOME
Foto: DELFI

Ar citu temperamentu.
Mazā ‘sitēja’ Sonja

14 gadus vecajai Sonjai Misiņai ir divas lielas kaislības – marimba un balets. Abas lietas prasa milzu darbu un laiku, bet šķietami klusajā un trauslajā meitenē slēpjas neizmērojams spēks un enerģija. To īpaši labi var just, redzot Sonju pie sava instrumenta. Paņemot rokās vālītes un spēlējot, viņa pilnībā izmainās un sāk līdzināties mazai kareivei – spēcīgai, ātrai un precīzai.

Par projektu

Ikvienam bērnam piemīt kāds talants. Nepietiek to tikai pamanīt, bet arī ar to strādāt. Pašiem, kopā ar pedagogiem un ģimeni. "Talantīgie bērni Rīgā" ir sešu stāstu sērija par iedvesmojošiem bērniem un jauniešiem, kuri atraduši savu aicinājumu un ar milzu aizrautību un darbu seko sapnim. 

Sonjas mamma Ieva Šmite, kura pati ir pianiste un ilggadēja Latvijas Nacionālās operas un baleta koncertmeistare, jau agri sapratusi, ka meita ir mūzikā un mākslā apdāvināts bērns, un trīs gadu vecumā Sonja uzsākusi dejot baletu. Tas meitenītei vienmēr paticis – jau pavisam maziņa viņa skatījusies “Riekstkodi” ar Mihailu Barišņikovu un dejojusi līdzi. Tā kā Rīgas Horeogrāfijas skolā uzņem audzēkņus tikai no 5. klases, tuvojoties mācību uzsākšanai pirmajā klasītē, mamma nolēmusi meitu virzīt citā ceļā – viņa pieteikta mācībām Emīla Dārziņa mūzikas skolā un kā viena no pieciem pretendentiem uz vienu vietu uzsākusi mācības sitaminstrumentu klasē.

Izturība vajadzīga ne tikai bērniem

Virzot bērnu mūzikā, ir svarīgi izvēlēties īsto, personībai atbilstošāko instrumentu. Ar ko no citiem mūziķiem atšķiras “sitēji”? “Viņi ir vijīgi. Viņiem domās ir jābūt ļoti elastīgiem, jo viņiem ir liela saimniecība – daudz dažādu sitamo instrumentu, un tas parādās arī ķermeņa valodā,” novērojusi Ieva. Ja instruments izvēlēts nepareizi, ir maz cerību, ka personība spēs mainīties un pielāgoties.

Es nedomāju, ka būtu tur, kur esmu, ja ģimene mani neatbalstītu.Sonja

“Esmu mammai pateicīga, ka viņa izvēlējās sūtīt mani mācīties marimbu. Tas patiesi ir mans instruments – foršs un atraktīvs,” par mammas savulaik izdarīto izvēli gandarījumu pauž Sonja. Arī balets meitenei vēl aizvien ļoti patīk – lai gan tas ir smags darbs, pacietīgi treniņi pa divām stundām trīs reizes nedēļā un vēl mēģinājumos vai privātstundās un sāpes, viņai tas sniedz milzu gandarījumu. Un ieguldītais darbs jau nes augļus – Sonja jau ir dejojusi un situsi bungas uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves.

Atceroties meitas pirmos soļus marimbas spēlē, Ieva nenoliedz – sākums bija ļoti smags. “Mazam bērnam iemācīties šos skaņdarbus – tas ir ļoti sarežģīts process. Tur ir jākontrolē tik daudz sīkumu. Tas ir pulksteņmeistara darbs. Neviens bērns pats no sevis to nevar gribēt darīt,” stāsta Ieva, atceroties ķīviņus un strīdus, kas piedzīvoti, un neslēpjot – te runa nav tikai par bērna izturību.

“Talantīgu bērnu ir ļoti daudz, bet daudz kas ir atkarīgs no vecāku izturības, atbildības un enerģijas,” norāda Ieva, piekrītot teicienam, ka jauno talantu audzināšana ir pilnas slodzes darbs.

Ievas un Sonjas gadījumā tas patiesi daļēji ir arī īsts darbs – mamma Emīla Dārziņa mūzikas skolā strādā par pasniedzēju un māca meitai klavierspēli. “Man tas ļoti patīk, jo dažreiz varam jaunās lietas apgūt nevis skolā, bet mājās. Viņa forši māca,” priecājas meita.

Sonjai ir liela atbalsta komanda – brālis Aleksandrs, kurš ir 13 gadus vecāks par meiteni un kura skatam un vērtējumam no malas māsa ļoti uzticas, vecmāmiņa un citi tuvinieki, kuru pulkā īpaši jāizceļ meitenes 95 gadus vecā vecvecmāmiņa Anitra. “Es nedomāju, ka būtu tur, kur esmu, ja ģimene mani neatbalstītu,” spriež Sonja.

Izvēle spēlēt marimbu nozīmē vēl kādas prasmes apgūšanu – Sonja ar mammu lieliski apguvušas šī instrumenta izjaukšanu un sagatavošanu pārvadāšanai, jo sitaminstrumentālists uz koncertu dodas ar savu instrumentu. “Kad Sonja sāka spēlēt marimbu, par šo lietu es nebiju aizdomājusies,” smejas Ieva.

Ar daudziem talantiem šūpulī

Gan mūzikā, gan baletā disciplīna ir kā armijā – tu nedrīksti nokavēt, tu nedrīksti neizdarīt. Meitenes grafiks ir intensīvs – diena sākas pulksten sešos ar stundu ilgu vingrošanu un nereti beidzas vien ap vienpadsmitiem divpadsmitiem vakarā.

Seriālus Sonja neskatās – tie meitenei nepatīk, un ģimenei mājās nemaz nav televizora. Sonjas interešu uzskaitījums ir krietni aizraujošāks – bez mūzikas un baleta viņai patīk akrobātika, zīmēšana, hiphops, galda spēles un klinšu lēkšana. Tas nozīmē vienu – laiskoties dīvānā un garlaikoties meitene nemaz neprot. Protams, gadoties brīvdienas, kad ir liels nogurums un gribas vien gulēt, bet, ja ir enerģija, Sonja izvēlas aktīvu atpūtu.

Sava loma tajā noteikti ir mammas vienmēr klātesošajai enerģijai un ietekmei, bet Sonjas stāstā atklājas arī paaudzēs nodotā mantojuma nozīme. Meitenei no mācību programmā piedāvātā visvairāk patīk matemātika, un tas nav nekāds pārsteigums, jo Sonjas vecvecvectēvs Antons Saliņš ir studējis Tērbatas Universitātē matemātiku un bijis pirmais, kurš veidojis matemātikas mācību grāmatas latviešu valodā. Viņš ir arī spēlējis vijoli, gleznojis un vēl dzeju rakstījis. Ievas vectēvs ir mūziķis Aleksandrs Saliņš, kurš, kā smejas Ieva, bijis traks uz džezu un “vājprātā talantīgs”, bet vectēva brālis – dzejnieks Gunārs Saliņš. “Mana mamma un vecmamma ir grāmatu izdevējas, bet mamma mūs ar māsu virzīja mūzikā,” stāsta Ieva. Viņa kļuvusi par pianisti, bet māsa Gundega Šmite – par komponisti.

Ievas mīlestība pret sitaminstrumentiem, kas tad arī vismaz daļēji noteikusi meitas ceļu, iespējams, meklējama bērnībā, kad viņas tēvs, studējot arhitektūru, nodibinājis ansambli un mājās regulāri sitis bungas. Jau tad Ieva sajutusi to citādo temperamentu, kas saskaņā ar ģimenes leģendu nāk no ungāru-čigānu asinīm.

“Man ir teikuši, ka maniem bērniem ir laba ritma izjūta, kas ir drusku neraksturīgi latviešiem,” atzīst Ieva. 

Dzīve rallija trasē

“Mūzika un marimbas spēle attīsta prātu. Tā ir ne tikai smalka fiziskā nodarbošanās, bet tu esi spiests arī apgriezt dvēseli otrādi un saslēgt šīs lietas kopā. Bērns, nodarbojoties ar mūziku, ar laiku izslejas, acīs parādās spožums, un viņš ir spiests padomāt par lietām, par kurām citādi neaizdomātos. Mūzikā veidojas radoši prāti,” novērojusi Sonjas mamma. Redzot viņas meitu pie marimbas, ir skaidrs, par ko viņas mamma stāsta, – līdzi aizrauj ne tikai mūzikas ritms, bet mazās “sitējas” jauda.

“Ir ātri jādomā,” sajūtas spēlēšanas laikā raksturo pati Sonja. Ne velti mamma mūziķa profesiju salīdzina ar ralliju: “Tu dodies trasē, brauc ātri un ievēro katru sīkumu. Kā tu aizkavējies domāšanā kaut par sekundes miljono daļu, uzreiz pieļauj kļūdu.”

Uzstāšanos pavada arī pamatīga adrenalīna deva. Lielākais satraukums ir pirms un pēc koncertiem, bet pašu uzstāšanos Sonja izbauda – koncerti meitenei ļoti patīk, un tas arī ir tas lielākais sasniegums, kad vislabāk ļauj novērtēt ieguldīto darbu.

Mūzika un marimbas spēle attīsta prātu. Tā ir ne tikai smalka fiziskā nodarbošanās, bet tu esi spiests arī apgriezt dvēseli otrādi un saslēgt šīs lietas kopā. Bērns, nodarbojoties ar mūziku, ar laiku izslejas, acīs parādās spožums, un viņš ir spiests padomāt par lietām, par kurām citādi neaizdomātos. Mūzikā veidojas radoši prāti.Sonjas mamma Ieva

Sonjai patīk atzinība, un labi vārdi viņu iedvesmo darīt vairāk un labāk, bet meitene labprāt uzklausa arī kritiku – tikai zinot savas vājās puses, viņa var pilnveidoties. “Sonjai piemīt kāda burvīga īpašība – viņai neskauž, ja kāds kaut ko dara labi. Viņa skatās, analizē un mācās,” meitas rakstura stiprās puses ieskicē mamma.

Jaunās mākslinieces līdzšinējā muzikālajā karjerā jau ir gana daudz konkursu un atzinības, bet meitenes spēcīgo raksturu un sava ceļa redzējumu lieliski raksturo šovasar Ineses Galantes talantu konkursā izdarītais – viņa pēc sava priekšnesuma uztaisīja salto, kas gan guva pretrunīgu vērtējumu, jo konservatīvāk domājošu mūziķu aprindās šāda uzvedība nav pieņemama.

Sonjas ģimene ir pārliecinājusies, ka baleta mācības pilnveido mūziķa skatuvisko sniegumu, tāpēc meitenes spēja apvienot šīs divas nodarbes ir lielisks ieguvums. Mūziķa darbs nav tikai tas, ko viņš dara uz skatuves, bet arī, piemēram, intervijas – ja sākumā Sonja no intervijām bēgusi un mamma kā kaķēnu vedusi atpakaļ, tad tagad viņa jau jūtas drošāk. 

Ieelpot pasaules elpu un atgriezties

Protams, audzinot jauno talantu, nevar nedomāt par viņa nākotni, un Sonja ar mammu jau tagad apzina iespējas mācības turpināt ārzemēs. Tās ne tikai paplašinātu Sonjas redzesloku un sniegtu jaunu pieredzi, bet ļautu noslīpēt marimbas spēles meistarību. Marimba Latvijā ir salīdzinoši jauns instruments, tāpēc, kā skaidro Sonjas mamma, pie mums arī nav tik daudz pedagogu, kas spētu šajās zinībās un tehnikā nākamo paaudzi izglītot.

“Es negribētu pilnībā aizbraukt no Latvijas un neatgriezties. Būtu labi iegūt jaunas zināšanas, apskatīt citas valstis un ieelpot pasaules elpu, bet tad atgriezties,” savu vīziju par nākotni atklāj Sonja.

Sonjas mamma, raugoties meitas nākotnē, cer, ka viņa varētu apvienot savas divas lielākās kaislības – dejošanu un sitaminstrumentus. Lai gan ir gadījies saņemt ieteikumus, ka būtu laiks izvēlēties vienu no nodarbēm, lai tai sevi veltītu par visiem 100 procentiem, mazā mūziķe-dejotāja domā citādi.

“Līdz skolas beigām centīšos apvienot visu, ko daru, un izturēt. Pēc tam jau redzēs, ko es vēlēšos darīt, jo domas mēdz mainīties. Tagad man ir idejas, ko vēlos, bet nevaru būt par 100 procentiem droša, ka arī pēc vairākiem gadiem to vēlēšos,” spriež Sonja, kurai nemaz ne tik sen bijis arī kāds ar mūziku nesaistīts sapnis – kļūt par kaskadieri. Nav šaubu, ka viņa varētu arī to.

Pie manis nenāk sist – mēs spēlējam

Pedagoģe steidz apgāzt vienu no populārākajiem stereotipiem, kas saistās ar sitaminstrumentu apgūšanu, – ja agrāk tā, iespējams, patiesi bijusi vairāk puišu privilēģija, tad jau ilgu laiku arī meitenes ir tikpat ieinteresētas un mācīties gribošas. Tiesa, visu nosaka personība.

“Lai šos instrumentus varētu “pacelt”, ir jābūt atraktīvam, ar spilgtām muzikālām dotībām un personības iezīmēm, ar asu reakciju un fizisko izturību,” veiksmīga sitaminstrumentālista pamatprasību komplektu ieskicē pedagoģe un uzsver – sitaminstrumentālisti apgūst ne tikai bungu vai marimbas spēli, bet iepazīst ļoti plašu instrumentu klāstu – bungu komplektu, timpānu, vibrofonu un daudzus citus.

Dažkārt pie pasniedzējas nāk vecāki, kuri ir pārliecināti – sitaminstrumenti ir viņu atvases nākotne, jo mazajam mājās tik ļoti patīk sist pa kastroļiem un pannām. “Tad es parasti skaidroju, ka pie manis nenāk sist – mēs spēlējam. Ja bērns grib trokšņot un sist, iespējams, tā izlādējot savas dusmas vai enerģiju, tas nedrīkst būt pirmais un vienīgais arguments, lai nāktu pie manis uz sitaminstrumentālistiem,” norāda Knābe. Kā tad pateikt, ka mazais varētu izaugt par labu “sitēju”? Bērnam ir jābūt drošam, pārliecinātam par sevi un, protams, ar labu ritma izjūtu. Tikpat svarīgi ir, lai bērns nebaidās no spēcīgām skaņām, jo mācības sitaminstrumentu klasē nav klusas.

“Panākumu nebūs, ja nebūs svētās trīsvienības – pedagogs, audzēknis un vecāks. Ja kāda no šīm lietām buksē, nebūs ne labu panākumu konkursos, ne koncertu. Te ir jābūt vecāku ieguldījumam bērnu attīstībā gan praktiski, gan morāli,” īpaši uzsver Knābe. Pēdējos gados viņa novērojusi, ka arvien vairāk vecāku ir gatavi strādāt “uz pilnu klapi” – viņi interesējas par vietējiem un ārvalstu konkursiem, koncertiem un citiem veidiem, kā paplašināt bērna profesionālo pieredzi, un meklē iespējas piedalīties.

Projekta ''Talantīgie bērni Rīgā'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne un Andra Čudare, foto un video – Mārtiņš Purviņš, Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.