Pansionāts – nabagmāja vai tomēr iespēja novecot cieņpilni?

Manai Latgalē dzimušajai omītei nākamvasar apritēs jau 90 gadu. Un, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes sagatavotais pārskats par 2021. gadu, Latvijā dzīvoja 393 698 seniori 65 gadu vecumā un vairāk, kas ir 20,8% (piektā daļa!) no visiem iedzīvotājiem. Savukārt pirms 30 gadiem (1991. gadā) senioru īpatsvars bija gandrīz divreiz mazāks – 11,8 procenti. Statistika ir tikai skaitļi, bet es, nu jau arī personīgi pieredzējusi savu stāstu, nevaru nedomāt par to, ka aiz šiem skaitļiem slēpjas dzīve, cilvēki, ģimenes un viņu ikdiena, izaicinājumi, paaudžu attiecības un jautājumi.

Dati vēsta, ka mūsu omīšu un opīšu kļūst arvien vairāk, to īpatsvars sabiedrībā ir liels, viņu vidējais dzīves ilgums, starp citu, arī ir kļuvis lielāks – katra mūžs ir garāks. Kā senioriem cieņpilni aizvadīt savus pensijas gadus un vecumdienas, mūža noslēgumu? Viņu bērni vēl joprojām ir strādājoši un nevar uz pilnu slodzi rūpēties par senioriem, turklāt no dzīvošanas saimēs esam tikuši līdz dzīvošanai ne tikai katram savā mājoklī, bet nereti pat katram savā pilsētā un valstī, ņemot vērā globalizācijas tendences un laikmeta garu.

Ko darīt ģimenēm, kurās visi darbspējīgie un stiprie, kuri vēl spētu fiziski aprūpēt savus seniorus, tomēr nevar to izdarīt, strauji neizdegot? Mēs mēģinājām visādi. Omītei jau ilgāku laiku veselības stāvoklis ir tāds, kāds nu var būt mūža nogalē pēc vairāk nekā 80 košiem, intensīviem dzīves un darba gadiem, trim bērniem, septiņiem mazbērniem, padsmit mazmazbērniem. Taču laiks nesaudzē nevienu, pat visstiprākie ķermeņi nogurst. Mums, jāteic, savā ziņā paveicās ar omītes dzīves sparu, jo tāds lielais nogurums uznācis vien tagad, tuvojoties 90 gadu slieksnim. Tāpēc ir jāpalīdz un jāparūpējas. To, starp citu, nosaka ne vien katra individuālie morāles principi un ģimenes vērtības, bet arī valsts likumdošana, ja vien kāds tiesas ceļā nav pierādījis, ka vecāki par viņu bērnībā nerūpējās.

Nestāstīšu par mediķu slēdzieniem un slimības vēsturi, teikšu vienkārši: omītei pienāca vecums. Kādu laiku mēs viņu aprūpējām ik pārdienas, tad jau devāmies pie viņas katru dienu: pabarojām, sagādājām visu vajadzīgo, aizvedām uz vizītēm pie speciālistiem un tā tālāk. Jau šis formāts bija diezgan nogurdinošs, jo teju visiem bērniem un mazbērniem ir darbs, ģimenes, kas prasa laiku un enerģiju, un mēs esam tikai cilvēki. Mazsvarīgi nav arī tas, ka ne visi tuvinieki dzīvo tajā pašā pilsētā, kur omīte. Pienākuma apziņa, cieņa un vēlme palīdzēt tomēr motivēja ilgu laiku balansēt starp visiem pienākumiem un dzīves lomām, mēģinot palīdzēt omītei katrā brīdī. Protams, sevi aizbīdot ne vien otrajā, bet pat trešajā, ceturtajā un piektajā plānā. Tāda ir dzīve.

Tā mēs dzīvojām, līdz kādu dienu omītei bija atkārtots mikroinsults, un slimnīcā nodaļas vecākā ārste diezgan asi izteica pārmetumu par mūsu dzīves modeli, kurā omīte dzīvo viena un tiek katru dienu apciemota. "Kā, omīte dzīvo viena? Jums ir jādomā risinājums, šādi dzīvot jūs vairs nevarat." Lieki teikt, ka noraudāju visu pēcpusdienu, pārmetu sev gan par nepietiekamu palīdzēšanu, gan arī to, ka omei bija insults, vārdu sakot, visu.