Iedzimts talants nav galvenais. Kā palīdzēt bērnam kļūt veiksmīgam

Vai tev šķiet, ka spējas, intelekta līmenis un talanti lielākoties ir iedzimtas kvalitātes un neko daudz tur nevar mainīt, vai arī pastāvi uz to, ka jebkuras dotības un spējas var attīstīt mācoties, pieliekot pūles un izvēloties pareizās stratēģijas? Atbilde uz šo jautājumu pateiks priekšā, ar kuru domāšanas modeli – fiksēto vai izaugsmes – vairāk soļo pa dzīvi, neizslēdzot iespējamību, ka viens vienkārši dominē nedaudz vairāk par otru. Izaugsmes domāšanas konceptu bērnos var "sēt" jau no mazotnes, lielāku uzmanību pievēršot jautājumiem, kādi bērnam tiek uzdoti. Precīzāk – spējā pavaicāt pareizi, jo tieši tur slēpjas panākumu atslēga.

Kā norāda personības izaugsmes trenere jeb koučs Lāsma Poļikeviča, par izaugsmes domāšanas konceptu pasaulē un nu jau arī Latvijā runā aizvien vairāk – primāri izglītības vidē. Koncepta attīstītāja ir amerikāņu psiholoģe, Stenforda Universitātes profesore Kerola Dveka (Carol Dweck), kura, sākotnēji strādājot ar bērniem, pētīja, kā mainās viņu sasniegumi, piepūle un progress. Pētījumu rezultātā psiholoģe nonāca pie diviem konceptiem, kuriem ir būtiska loma mācību sasniegumos, – fiksētā un izaugsmes domāšana (fixed and growth mindset).

Ko tad tas nozīmē? Fiksētā domāšana paredz, ka cilvēks pašos pamatos tic – esam piedzimuši tādi, kādi esam, – mums ir savi talanti un tos mainīt nav mūsu spēkos. Piemēram, ja neesmu piedzimis mākslinieks, nekad tāds arī nebūšu. Savukārt izaugsmes domāšanas pamatā ir tieši pretējs koncepts, taču svarīgi piebilst – tas neatbalsta pieņēmumu, ka jebkurš var būt jebkas. Tā gluži nav, jo arī gēniem ir sava ietekme. Taču izaugsmes domāšana pastāv uz to, ka, lai arī ar kādām prasmēm, dotībām un talantiem mēs piedzimtu, tieši šie "lielumi" glabājas krātuvītē, ko ar piepūli, darbu un laiku iespējams attīstīt un uzlabot.