Novārtā atstāts 'iekšējais bērns' – iespējamais skaidrojums rīcībām pieaugušo vecumā
Foto: Shutterstock

Mēs bieži vien pārāk pavirši attiecamies pret bērnības gados iemācīto un pārdzīvoto. Domājam – kas bijis, tas bijis, taču patiesībā pirmajos dzīves gados sakravātajai "bagāžai" ir ļoti liela ietekme uz mūsu rīcībām, domām un darbiem arī pēc vairākiem desmitiem gadu. Šajā kontekstā psiholoģijā nāk talkā termins "iekšējais bērns", kuram var būt ļoti nepieciešama "dziedināšana". Vairāk stāsta sertificēta psiholoģe Natālija Dauberga.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Speciāliste ieskicē dažus dramatizētus piemērus, kas atspoguļo tikai pāris sižetus, kā pieaugušā dzīvē ienāk "iekšējais bērns"!

Mazajam Kristapam istaba gluži vai plīst pušu no rotaļlietu daudzuma. Tur ir viss iespējamais – puzles, mašīnas, trases, "Lego". Kā rotaļlietu veikalā. Mazais ir drusku apjucis tajā – visa ir par daudz, grūti izvēlēties. Turklāt viņu vispār ne tik ļoti interesē rotaļāšanās ar mantām. Kādēļ tad mantu ir tik daudz? Tētis atminas savu bērnību, kad nebija nekā. Vecākiem bija citas prioritātes – alkohols un cigaretes – nevis rotaļlietas dēlam. Abus atļauties nevarēja. "Gribu, lai Kristapam būtu viss, kas man trūka," saka Kristapa tēvs.

Annai ir 38 gadi, viņa ir precējusies, divu bērnu māmiņa. Vīrs ir sirsnīgs, atbalstošs un gādīgs. Nekas neliecina par iespējamām vīra alkohola problēmām. Taču asarām acīs Anna stāsta, kā pārvērtusies par agresīvu zvēru, kad ieraudzījusi, ka vīrs atnesis mājās alus pudeli. Izvērties skandāls, pēc kura vīrs bijis gluži apmulsis, bet Anna jutusies kā prātu zaudējusi. Vēlāk kļūst skaidrs, ka Annas tēvs bijis alkoholiķis un dramatiskākajām ģimenes scēnām sākums bija viena alus pudele.

Sofija ir veiksmīga uzņēmēja. Taču katru reizi, kad gaidāma lielāka sapulce ar darbiniekiem, viņa ļoti uztraucas. Izvairās teikt uzrunas, prezentēt aktuālo – darīt jebko, kur viņa būtu uzmanības centrā un redzama. Izrādās, ka mazākajās klasītēs Sofijas skolotājas pedagoģiskais paņēmiens bija klases priekšā kaunināt bērnus par viņu kļūdām.

Kas ir iekšējais bērns?

Tā ir psihes daļa, emocionāls stāvoklis, kurš pārņem, kad pieaugušā dzīvē nonāc apstākļos, kuri atgādina bērnībā piedzīvoto. Tu esi pieaudzis cilvēks, bet te pēkšņi kādi specifiski apstākļi burtiski it kā pārslēdz, un kļūsti par sevi divu, četru vai septiņu gadu vecumā. Iespējams, pārslēgšanās nav tik acīmredzama, un specifiskos jautājumos vai situācijās spried, rīkojies, jūties kā bērnībā.

Kādēļ ar mums tā notiek?

Dzīves sākumposmā visu piedzīvojam pirmo reizi. Tas ir laiks, kad mums vēl nav instrukciju par to, kā dzīvojama dzīve, kā vadāms ķermenis un emocijas, kā apmierināmas mūsu vajadzības. To visu atklājam un mācāmies no jauna, un šis process lielākoties nav viegls. Daudzas iemaņas nav iespējas apgūt, daudzas vajadzības paliek neatzītas un neapmierinātas. Mēs piedzīvojam traumas, kuru radītās sāpes ir neiespējami sagremot un integrēt. "Iekšējais bērns" ir veidols tām mūsu psihes daļām, kuras minēto apstākļu ietekmē nofiksējušās dažādos bērnības posmos. Mūsos katrā ir iekšējais bērns vai pat vairāki dažādu vecumu iekšējie bērni, kuriem vajadzīgas rūpes un uzmanība.

Novārtā atstāts 'iekšējais bērns' – iespējamais skaidrojums rīcībām pieaugušo vecumā
Foto: Shutterstock

Kādēļ ir svarīgi rūpēties par savu iekšējo bērnu?


Manuprāt ir divi ļoti būtiski iemesli:

  • Tikai pieaugot iekšējam bērnam ir iespējams kļūt par pieaugušo – pa īstam baudīt pieaugušā dzīves izaicinājumus, veidot veselīgas attiecības, būt par adekvātu vecāku, just prieku un rotaļīgumu dzīvē, uztvert nāvi kā dzīves sastāvdaļu, nevis baidīties no tās.
  • Tas ir vienīgais veids, kā pa īstam redzēt savus bērnus kā atsevišķas, mērķtiecīgas būtnes, nevis redzēt viņos savu neatrisināto daļu (kā stāstā par mazo Kasparu). Nedziedināts iekšējais bērns vienmēr meklēs iespēju tikt redzēts, un savi bērni ir ļoti pateicīgs "ekrāns", kur tam projicēties.

Kā rūpēties par iekšējiem bērniem?


Jāņem vērā, ka katrā attīstības vecumposmā ir atšķirīgi uzdevumi un izaicinājumi. Zīdainītim jāgūst bāzes drošības izjūta, ko iespējams veikt, ja mazajam ir gana jūtīga un atsaucīga mamma vai aprūpētājs. Divgadniekam jāiemācās droši un veselīgi gūt savu autonomiju. Un tā līdz pat teju 20 gadu vecumam. Katrā vecumposmā kaut kas var noiet greizi – varbūt vecāki ir tādi, kas nespēj dot bērnam to, kas vajadzīgs, varbūt vecāku trūkst, varbūt notiek kādas krīzes vai traumas, kas liedz attīstībai noritēt savu gaitu.

Tagad tikai un vienīgi pats vari kļūt par gana labu vecāku savam iekšējam bērnam. Lai kā būtu mainījušies reālie vecāki, aprūpētāji, viņi vairs nevarēs paveikt nepaveikto. Psihoterapeits vai psihologs varēs radīt atbalstošu vidi, kurā ieraudzīt savu mazo "es" un palīdzēs atklāt veidus, kā rūpēties par to.

  • Viss sākas ar apzināšanos un atzīšanu – ja identificē, ka šis stāsts ir par tevi, centies saprast, vai spēsi tikt galā pats – pašpalīdzības grāmatas, apzinātības prakses, meditācija, sevis palutināšana.
  • Ja pats galā netiec, meklē palīgu – psihologu, psihoterapeitu vai kādu citu speciālistu iekšējās pasaules līkloču jomā.
  • Iekšējā bērna sastapšanai ļoti palīdz vizualizācijas – doties iztēles ceļojumā pie sevis attiecīgā vecumā – ieraudzīt mazo, aprunāties, noskaidrot viņa/viņas jūtas un vajadzības, vienoties par nepieciešamajām rūpēm.
  • Palīdz vēstuļu rakstīšana mazajam "es" – ietverot tekstā visu, ko tajā vecumā vajadzēja dzirdēt.


Rūpes par iekšējo bērnu ir process, kas mēdz būt ļoti atšķirīgs. Ar saviem klientiem dodamies cauri katram attīstības vecumposmam, sākot ar prenatālo posmu – laiku pirms dzimšanas. No tagadnes perspektīvas meklējam, uz kuru vecumposmu ved tagadnes problēmas. Kura vecuma bērnam vajadzīgas rūpes un uzmanība?

Bērna vajadzības dažreiz ir gluži vienkārši apmierināmas – vajag samīļot mazo "es" vizualizācijā, iztēlē aizvest uz drošu vietu, realitātē var atļauties aiziet uz rotaļlietu veikalu ar attieksmi, it kā ietu kopā ar mazo sevi.

Šādā veidā nekas nav nesasniedzams, galvenais būt uzmanīgam un iejūtīgam pret mazā "es" vajadzībām. Gluži kā pret saviem bērniem – ko mazais patiesībā grib no manis, kad prasa dārgo lietu vai ceļojumu? Kas ir šīs prasības simboliskā nozīme? Kā citādāk to var apmierināt?

Ar apzinātu nodomu un aktīvu rīcību vari kļūt par gana labu vecāku savam iekšējam bērnam un lielisku nobriedušu pieaugušo!

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Bērni Bērnības traumas Psihoemocionālā veselība Psiholoģe
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form