Onkoloģe: krūts vēzis nav nāves spriedums

Taču ir efektīva agrīnas diagnostikas jeb skrīninga metode – mamogrāfija. Šis izmeklējums nav ne sāpīgs, ne bīstams, un to izmanto visā pasaulē. Tas, ko varam darīt – izmantojot šī skrīninga iespējas, agrīni diagnosticēt un agrīni ārstēt. Jo agrīnāka diagnostika krūts vēža gadījumā, jo lielākas iespējas izveseļoties. Dzīvot, būt veselai, audzināt bērnus un mazbērnus. Lai tā notiktu, sievietei jāspēj uz krūts vēža iespējamību paraudzīties reāli – bez rozā brillēm, un jārīkojas, lai sevi pasargātu, uzsver ārste un turpmāk arī skaidro, kā ieteicams rīkoties, rūpējoties par krūšu veselību.

"Krūts vēzis šobrīd nevienā stadijā nav nāves spriedums. Neraugoties uz to, ka mūs krūts vēža ārstēšanas iespēju ziņā no Eiropas aizvien šķir visai nopietna plaisa, arī Latvijā šobrīd jau ir pieejamas daudzas efektīvas, adekvātas un pasaules standartiem atbilstošas terapijas iespējas, liela daļa no tām – valsts kompensētas. Tieši tāpēc daļā gadījumu tas ir izārstējams pilnībā vai padarāms par hronisku slimību, ar kuru iespējams dzīvot, tai skaitā arī metastāžu stadijā.

Jo agrīnāk tiek uzsākta ārstēšana, jo saudzējošāka tā ir, proti, ar mazāk izteiktām blaknēm, nebūtiskākiem dzīves kvalitātes ierobežojumiem. Starp citu, literatūras dati rāda – jo saudzējošāka terapija, jo labāka līdzestība un līdz ar to – labāks rezultāts.

Šobrīd mēs vairs nesakām "priekšvēzis", bet nultā stadija, kad pilnīga izārstēšanās notiek praktiski 100 procentos gadījumu. Pirmajā stadijā pamata ārstēšana ir ķirurģija. 2. stadijā – arī ķirurģija, taču papildus operācijai var būt nepieciešama arī terapija – lielākajā daļā gadījumu hormonterapija. Vēlīnākajās stadijās pēc ķirurģijas tiek izmantotas jau sarežģītākas ārstēšanas metodes, arī ķīmijterapija, mērķterapija, imūnterapija.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka onkoloģija savā ziņā sākas tur, kur pastāv sabiedrības atbildības trūkums pret savu veselību. Liela daļu sieviešu reizi mēnesī aiziet pie friziera, veic pedikīru vai manikīru, samaksājot gana prāvas summas, bet reizi divos gados profilaktiski pārbaudīt savu krūšu veselību, turklāt neiztērējot ne centa, neuzskata par svarīgu. Tātad jautājums ir par prioritātēm, nevis laika trūkumu. Tam, kas mums ir svarīgs, mēs taču laiku atrodam vienmēr – viss pārējais ir nepamatotas atrunas. Diemžēl, kā redzams, veselība un veselībpratība aizvien mums nav to būtiskāko vērtību sarakstā. Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati, krūts vēža skrīninga aptvere ir tieši atkarīga no izglītības un ienākumu līmeņa – jo augstāks izglītības līmenis un lielāki ienākumi, jo lielāka atsaucība.

Un, protams, ir arī otra puse. Ja gadu gadiem mēs nemainīgi stagnējam pie 30 procentu skrīninga aptveres robežas, tad acīmredzot arī valsts nedara visu vai dara kaut ko nepareizi, lai "aizklauvētos" līdz sieviešu apziņai un pārliecinātu viņas par skrīninga nozīmi. Kaut kas visu laiku nemitīgi buksē – iespējams, visai bezpersoniskā uzaicinājumu sistēma, vēstuļu formāts. Bet ir taču iespējams to visu dažādot, kompleksi risināt, atrodot un izmantojot daudz personiskākas un ērtākas saziņas formas.

Tām sievietēm, kuras "nekvalificējas" valsts skrīninga programmai, proti, ir jaunākas par 50 un vecākas par 69 gadiem, būtu svarīgi lūgt ģimenes ārsta nosūtījumu uz mamogrāfiju, kas ir relatīvi pieejams un vienkāršs izmeklējums. Un to veikt, samaksājot vien pacienta iemaksu 4,20 eiro apmērā. Jā, protams, minētajā vecumposmā (50 – 68 gadi) risks ir visaugstākais, tāpēc arī valsts apmaksā šīs pārbaudes, bet tas neizslēdz saslimšanu ne agrāk, ne arī vēlāk."