Foto: Ginta Freiberga
"Es varu!! Es varu nolaist savus pirkstgalus uz zemes, es varu iegrimt iekšā tajā neiedomājamā sāpē un savākt sevi no 1000 gabaliņiem vienā," tā par grūtākajiem brīžiem dzemdībās saka Līna Gotauta. Viņa šajā maijā sagaidījusi savu trešo bērniņu un dalījusies ar sirsnīgu dzemdību video sociālajos tīklos. Viņa dzemdēja Siguldas slimnīcā, vannā, un mazo pieņēma pati, vecmātei klātesot.

Lai arī šīs bija viņas trešās dzemdības un Līna ir arī dūla un vecmāte, tas neatceļ to, ka viņa tajā brīdī bija mamma. "Daudzi man jautā – vai trešās dzemdības ir vieglākas? Es atbildu – vai vieglāk ir tad, kad tas vilnis ir tik tumši dziļš, ka tev jāpazūd zem viņa tik ļoti, ļoti baidoties paļauties? Vai vieglāk ir tad, kad no sāpēm gribas pacelties pirkstgalos vai vienkārši sasprāgt 1000 mazos gabaliņos, jo šķiet, ka vairs nekam nav nozīmes? Bet vieglāk noteikti ir tas, ka zemapziņa katrā no šiem brīžiem čukst – es varu! Es varu nolaist savus pirkstgalus uz zemes, es varu iegrimt iekšā tajā neiedomājamā sāpē un savākt sevi no 1000 gabaliņiem vienā.

Esmu redzējusi sievietes dzemdībās, esmu pieņēmusi viņu bērniņus caur visām nevarēšanām... piedzīvojusi to milzīgo uzticību savam ķermenim. Redzējusi tādu spēku!! Tagad man bija tas atkal jāpiedzīvo pašai. Un tas bija vienkārši neiedomājami "kruti"... vai vieglāk? Noteikti ne vieglāk. Bet es to varēju."

Gatavojās arī trešajām dzemdībām


Foto: Ginta Freiberga

Lai arī šīs ir Līnas trešās dzemdības, viņa vienalga tām gatavojās. "Šoreiz gatavošanās bija diezgan apzināta un zināju, ka trešās dzemdības nenozīmē jebkāda veida "atlaides". Tā kā esmu vecmāte un dūla, ikdienā dzīvoju informācijā par dzemdībām, tomēr svarīgākais man bija pašai kā sievietei saprast, kas ir tās lietas, kuras būs svarīgas dzemdībās. Tāpat kā iesaku visām topošajām mammām gatavoties, arī pati klausījos kursus, biju fiziski aktīva, domāju, ko ēdu – šie ir ļoti svarīgi priekšnosacījumi ikvienai, lai sagatavotu sevi laicīgām un, cerams, vieglākām dzemdībām. Un, protams, emocionālā gatavošanās, jo no iepriekšējām dzemdību pieredzēm un vecmātībā redzētā sapratu, ka šis parasti ir lielākais klupšanas akmens dzemdībās.

Un no tā noderēja viss! Es ticu tam, ka mums ir iespēja savu ķermeni gatavot fiziski – ar kustību, ar relaksācijas metodēm grūtniecības laikā, lai palīdzētu bērnam ieņemt visizdevīgāko pozīciju dzemdībām. Uztura nozīmi mums bieži gribās samazināt, bet tam ir ļoti liela nozīme dzemdībās gan ķermeniski mammai, gan bērna svara pieaugumā, kas arī palēnina vai tieši otrādi – dod iespēju ātrākām dzemdībām."

Vecmāti Māru Līna izvēlējās jau pirms astoņiem gadiem, pirmajām dzemdībām. "Vairs jau neatceros, kā, droši vien pēc kāda ieteikuma. Bet viņa ir bijusi mana vecmāte visās dzemdībās, tāpēc par vecmātes izvēli nebija jautājumu.

Un šo nesniedz tikai līgums ar vecmāti, to var sniegt arī cieņpilna savstarpējā komunikācija starp sievieti un vecmāti jebkurā dzemdību iestādē. Gribu iedrošināt sievietes gatavoties, izzināt to, ko viņa vēlas piedzīvot un nebaidīties to uzrunāt savās dzemdībās. Domāju, ka sievietēm ir jābūt tām, kuras to dara – tikai nevis pieprasoši, bet tā, kā viņas vēlētos lai komunicē ar viņām pašām."

Domāju, ka tas būs "dzemdību pārpratums"


Pirmās dzemdības Līnai arī bija Siguldas slimnīcā. "Tajās iemīlējos vecmātes profesijā, skatījos uz Māru un domāju – es arī kādreiz tāda gribētu būt! Varētu teikt, ka viņa mūsu dzemdības "izvilka" no ķeizargrieziena. Neko daudz tad vēl nesapratu un centos kaut kā tikt tam cauri. Otrās bija diezgan apzinātas mājdzemdības, kad biju jau uzsākusi dūlu mācības. Raitas un straujas, vecmāte knapi paspēja ierasties, jo bija diezgan tālu jābrauc. Šoreiz mājdzemdības tika atliktas vairāku emocionālu, ne fizisku apstākļu dēļ. Un jā, kā jau teicu, man nebija tika liela nozīme – kur, bet gan – ar ko.


Un kādas bija šīs dzemdības? "To, ka sākās dzemdības, sapratu jau iepriekšējā naktī. Domās ļoti biju vizualizējusi dzemdības pa dienu, tāpēc priecājos, ka naktī viss bija ļoti mierīgi un tāda viegla iešūpošanās. No rīta ar vīru izlēmām kopīgi aizvest bērnus un iedzert pēdējo kopīgo kafiju pirms lielāka pārtraukuma. Sākums likās ļoti mierīgs un emocionāli sagatavojos, ka droši vien tikai vakarā dzemdības varētu progresēt. Pabrīdināju Māru, ka neliela kustība ir un viņa vēl aizdomīgi noteica, ka ar iepriekšējo bērniņu bija diezgan līdzīgi, tā kā nezaudējam modrību. Ieteica dabīgos veidus, kā parosināt oksitocīnu un meklēt vairāk to sāpi. Visu arī apzinīgi izpildīju un tad nu aizgāja... pēc divām stundām sapratu, ka nu jau šis izskatās nopietni un likās, ka kaut kā ļoooti ātri viss sāk iet uz priekšu. Kontrakcijas no 20 minūšu biežuma pēkšņi pārgāja uz piecu minūšu intervālu, un tikai Māras balss telefonā mani pārliecināja, ka varbūt tomēr jādodas slimnīcas virzienā, ja negribu "dzemdēt mašīnā kaut kur pie Garkalnes".

Ceļš uz slimnīcu bija diezgan ekstrēms. Kontrakcijas nestājās un bija emocionāli grūti atpūsties, bet visu laiku ar sevi runāju, ka jāļaujas, jāļaujas, jāpadodas un jālaiž tās sāpes iekšā, jāiet tām cauri. Šajā brīdī jau vairs nav variantu, tikai uz priekšu. Šeit arī ieslēdzas tās emocionālās gatavošanās nozīmīgums, kad jāgatavojas – būs grūti, būs jāļaujas un jāpadodas, bet tam var gatavoties – elpošana, meditācija – jebkas, kas ir tavs, kas ir trenēts grūtniecības laikā.

Foto: Ginta Freiberga

Ieradāmies slimnīcā ar praktiski pilnu atvērumu. Es jau biju pilnīgi citā kosmosa nostūrī un vienkārši ļāvos savai vecmātei un viņas vadībai uz vannu. Šīs bija mans pirmās ūdensdzemdības un tas bija tiešām kaut kas. Iekāpjot ūdenī ieguvu dažas minūtes atelpas, kas bija tik svētīga, lai vispār saņemtos noslēgumam. Vēl tad bija grūti noticēt ka tiešām esmu jau tik tālu. Izstumšana nebija ilga, kādas desmit līdz piecpadsmit minūtes, bet noteikti negribas teikt, ka mazāks laiks iedod vieglumu – tāpat bija fiziski un emocionāli ļoti jāsaņemas. Palīdzēja tas, ka, kā vecmāte, jutos droša arī pati vērtēt meitiņas virzību un nākšanu pa dzemdību ceļiem. Tas bija superspēcinoši un iedeva kārtīgu enerģijas devu. Un Māras vārdi un ticība man bija neatsverami. "Tu to vari, tu jau to dari"."

Foto: Ginta Freiberga

Jautāta, vai iepriekš bija plānots, ka mazo viņa ķers pati, un vai tam bija jāgatavojas, Līna stāsta: "Biju to pārrunājusi ar vecmāti, bet tas nebija tā skaidri nolikts. Man tā šķita interesanta pieredze, gribēju patiesībā pilnībā pati mēģināt viņu noķert vispār bez citu roku palīdzības. Tomēr beigās tās sāpes un spiediens no manis paņēma tik daudz, ka Mārai vajadzēja mazliet pieslēgties. Tā kā atstāju sev izaicinājumu, ja nu būs lemtas vēl kādas dzemdības. Bet noteikti gribu teikt, ka šādas lietas arī vienmēr vajag pārrunāt ar savu vecmāti un nevajag baidīties to darīt, ja ir vēlme un interese. Vecmāte jau vienmēr ir klātesoša un var pieslēgties tad, ja redz, ka tas ir nepieciešams."

Foto: Ginta Freiberga

Līna saka sirsnīgu paldies fotogrāfei Gintai Freibergai par to, ka viņa piekrita būt daļa no komandas, turklāt neuzkrītoši un profesionāli. Vecmātei un, protams, vīram: "Paldies par visu, ko dod man katru dienu – par ticību un atbalstu man pašai, par tik lielu, lielu mīlestību! Paldies Siguldas dzemdību nodaļai par iespēju piedzīvot dzemdības, kādas es vēlējos! Šī bija mana un Lili superkomanda!"

Līnas sociālajos tīklos var sekot līdzi arī grūtniecības video, kas var būt palīdzoši, gatavojoties dzemdībām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!