Lūdzu, nesauciet mani par zaķīti! Dzemdību plāna ietekmējamā daļa

Gaidot pirmo bērnu, es, no vienas puses, ļoti gribēju dzemdēt dabiski, no otras puses – pieļāvu, ka varētu izšķirties par epidurālo analgēziju (EA), ja viss, ko esmu domājusi par palīdzošu esam, nenesīs gaidītos augļus. Taču, pazīstot sevi, nojautu, ka varu arī vienkārši sajust vājumu, un tādos brīžos man vajag stiprinājumu. Tāpēc viens no punktiem manā dzemdību plānā, adresētā vecmātei, bija: ja es lūdzu EA, patiesībā tas nozīmē, ka mani vajag vairāk atbalstīt, stiprināt. Nedot atsāpināšanu. Ja es lūdzu otrreiz – atkal vajag atbalstīt. Ja prasu trešo reizi – man patiešām to vajag. Šādas un līdzīgas norādes ir ļoti būtiskas, lai uzlabotu vecmātes iespējas atbalstīt dzemdētāju.

Šajā rakstā pievērsīsimies tiem dzemdību plāna aspektiem, kas skar komunikāciju ar vecmāti un vietas, taktikas izvēli, kāda ir plāna ietekmējamā daļa un kas nav tik paredzams, kādi zemūdens akmeņi var atklāties dzemdību plānā. Lai to saprastu, runāju ar Rīgas Dzemdību nama (RDzN) vecmāti Baibu Kokneviču un Siguldas slimnīcas vecmāti Lieni Draugu. Īpaši akcentēju situāciju, kad sievietei nebūs līguma ar vecmāti vai ārstu un būs jāpaļaujas uz sadarbību ar līdz tam nepazīstamu vecmāti (-ēm).

Ko tur vispār var plānot!?

Vai dzemdībās vispār kaut ko var ieplānot? Jā, un gana daudz! Pat ja kaut kas no tā nenotiks vai kaut kas lieks būs sagatavots, tas būs bijis kā viens no variantiem, kā sev palīdzēt. Kāda sieviete man teica – zini, man uz dzemdībām bija soma ar visu ko, ko domāju izmantot, un beigās neko no tā es nelietoju. Bet tā apziņa – ja man kaut ko no tā vajadzēs, tas būs līdzi – bija ļoti palīdzoša!