Foto: Ekrānuzņēmums no video

Šodien atkārtoti izmantojamajām kosmosa raķetēm ir viena seja, un tas ir Īlons Masks. "SpaceX" tik tiešām ir redzamākais spēlētājs komerciālo kosmisko lidojumu jomā pēdējos gados, kas pavisam jaunā līmenī pacēlis atkārtoti izmantojamo nesējraķešu tehnoloģijas. Nenoniecinot Džefu Bezosu un "Blue Origin", kas arī iegulda lielu artavu lētākos un ilgtspējīgākos kosmiskajos lidaparātos nākotnē, tomēr vairumā gadījumu šobrīd pirmās prātā nāk tieši "SpaceX" raķetes "Falcon" un nu jau arī teju ik pārnedēļas izmēģinājumu lidojumos gaisā sūtītais "Starship". Taču redzamākie spēlētāji nenozīmē pirmie – un nedz Maska, nedz Bezosa projekti nav vertikālās nosēšanās raķešu pionieri. Līdzīgas idejas lolotas jau sen, un 90. gadu pirmajā pusē inženieri bija radījuši lielisku un daudzsološu prototipu atkārtoti izmantojamai raķetei, kas izskatās gluži kā no kādas klasiskas zinātniskās fantastikas filmas vai komiksa.


No lidsomām grāvējfilmās līdz "Apollo" misijai

Ideja par vertikālo pacelšanos un nosēšanos ar raķešdzinējiem ir vēl krietni senāka par pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdztekus vecu zinātniskās fantastikas darbu uzburtajām ainām ar spožām, vertikāli nosēdinātām raķetēm uz Mēness, Marsa vai kādas vēl tālākas pasaules arī pirmie praktiskie izgājieni šajā lauciņā bija kas tāds, ko arī mūsdienās visbiežāk redzam filmās. Runa ir par tā saucamajām raķešsomām jeb "jetpack" – ierīcēm, kas uzvelkamas mugurā gluži kā mugursoma un paredzētas viena cilvēka īslaicīgam lidojumam. Kaut paša koncepta radīšana tiek piedēvēta krievu inženierim un aviatoram Aleksandram Andrejevam, kurš par šādu lidierīci domājis jau 1919. gadā un arī esot iesniedzis patenta pieteikumu, pirmie konkrētie plāni, kas nesa arī rezultātu, rodami 50. gadu pirmajā pusē. "Raķešsomas" rasējumus galdā lika "Bell Aerosystems" inženieris Vendels Mūrs, un dažus gadus vēlāk arī praksē tika pierādīts, ka koncepts darbojas. "Raķešsoma" spēja cilvēku gan pacelt gaisā, gan nogādāt atpakaļ uz zemes.

Šķiet, šāda ierīce varētu būt katras armijas sapnis – vienības ar supermobiliem, lidojošiem "dzelzs vīriem", kam šķēršļi nav nedz upes, nedz nožogojumi. Taču, kā jau visām "raķešsomām" (arī mūsdienīgām versijām), ierobežojošais faktors ir degviela – pārāk daudz, un jau tā milzīgā iekārta nebūs cilvēkam paceļama. "Bell Aerosystems" paspārnē tapusī "Bell Rocket Belt" iespēja vien 20 sekundes ilgu lidojumu. Kolīdz pacelies, tā jau uzreiz labāk meklē vietu, kur droši nosēsties. 1962. gadā tobrīd jau par "Bell Helicopter" pārtapusī kompānija šo izgudrojumu jau bija patentējusi, demonstrēja to Pentagona amatpersonām un pašam Kenedijam. Taču minētā ierobežojuma dēļ nav nekāds brīnums, ka ASV armija nesaskatīja praktisku pielietojumu pamatīgam "raķešsomu" arsenālam. Taču tās palīdzēja pierādīt, ka šāds koncepts darbojas, kā arī, protams, "raķešsomas" atrada sev vietu asa sižeta filmās. Slavenākais piemērs droši vien būs Džeimsa Bonda veiksmīgā aizlaišanās no vajātājiem 1965. gada filmā "Thunderball". Šobrīd dažu valstu bruņotie spēki gan eksperimentālos nolūkos paniekojas ar modernām "raķešsomu" versijām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!