Staļina un Berijas kodolsteiga
Pirmais lieljaudas reaktors, kas spēja ražot un bagātināt plutoniju līdz kodolieročos izmantojamam materiālam, tika uzbūvēts ASV Otrā pasaules kara beigu posmā – tas bija zemāk attēlos redzamais reaktors "105-B" Henfordas kompleksā Vašingtonas štatā. Tieši no šejienes uz Losalamosas Nacionālo laboratoriju aizceļoja plutonijs, kurš tika izmantots kodolbumbā "Resnulis" ("Fat Man"), ko ASV nometa uz Nagasaki.
Kaut tobrīd PSRS un ASV vēl, varētu teikt, bija vienā pusē, Staļins, protams, nebija mierā, ka tikai ASV rīcībā ir šāds pastardienas ierocis, kura spēks turklāt jau uzskatāmi demonstrēts praksē. Kaut padomju zinātnieki jau 30. gadu beigās teoretizēja par atomieročiem un dažus gadus vēlāk PSRS vadībai uz galda bija arī spiegu ievāktā informācija par amerikāņu Manhetenas projektu, pirmās lielāka mēroga darbības padomju kodolieroču programmā tika uzsāktas 1943. gadā fiziķa Igora Kurčatova vadībā. Ar organizatorisko darbu un visiem pārējiem kodolprogrammai nepieciešamajiem jautājumiem nodarbojās par Staļina labo roku dēvētais Lavrentijs Berija. Šie "organizatoriskie" darbi ietvēra arī burtisku iešanu pāri līķiem – vairāku desmitu tūkstošu gulaga ieslodzīto darbaspēka izmantošanu reaktoru būvniecībā aiz Urālu kalnu grēdas, Čeļabinskas apgabalā. Šiem reaktoriem vajadzēja "barot" ar nepieciešamo skaldāmo materiālu PSRS kodolieročus.
Pēc kodolsprādzieniem, kas iznīcināja divas Japānas pilsētas, PSRS savu pamazām iekustināto kodolieroču programmu iedarbināja paātrinātā režīmā. Staļinam bija pēc iespējas ātrāk jātiek pie kodolbumbas, lai izlīdzinātu spēku samērus pasaulē, tāpēc visi līdzekļi bija labi.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv