Rūdīties slimnīcā jau no pirmā kursa: topošā ārste Līga Lielmane

"Būt ārstniecības iestādē jau studiju laikā topošajam ārstam ir bezgala noderīgi. Līdz pat šim rudenim man bija studiju biedri, kuri nekur ar medicīnu saistīti nebija strādājuši, un to var ļoti just, jo viens ir teorija, bet otrs – jau agros studiju gados to salikt kopā ar realitāti slimnīcās. Šī pieredze ļoti norūda," viņa stāsta.

Sākšu ar īsu jautājumu, uz kuru, man aizdomas, varētu būt gara atbilde. Ieskicē, lūdzu, savas ikdienas gaitas vienas nedēļas ietvaros.

[Smejas]. Esmu no tiem, kam vajag būt kustībā! Pats centrālais ir studijas Medicīnas fakultātē, kur esmu arī sava studiju gada vecākā. Sāku pirmajā kursā, un nu jau ceturto gadu esmu šajā amatā. Slimnīcā Tukumā, savā dzimtajā pilsētā, sāku strādāt pirmajā studiju gadā. Četras reizes mēnesī strādāju uzņemšanas nodaļā, par kuru līdz šai dienai varu teikt – brīnišķīgi, ļoti atsaucīgi kolēģi, lieliska vide, kur mācīties praktisko medicīnu. Kopš pandēmijas sākuma Tukuma slimnīcas uzņemšanā strādāju pilnu slodzi, mēdzu strādāt arī svētku dienās, lai kolēģi var atpūsties. Taču mierā nosēdēt nevaru – ikvienu brīvu brīdi mēģinu izmantot lietderīgi. Piemēram, nupat voluntēju Tukuma slimnīcas reanimācijas nodaļā. Krāju pieredzi.

Papildus uz pusslodzi strādāju arī Centrālās laboratorijas Rīgas un Tukuma nodaļās par klientu apkalpošanas speciālisti, kas reizēm palīdz medicīnas māsām. Esmu arī RSU vēstnese, mēģinot iedvesmot jauniešus studijām mūsu augstskolā. Iepriekš devāmies uz skolām, bet nu šī misija pārcelta uz tiešsaisti, uz "Zoom". Brīvajā laikā mēģinu atlicināt laiku arī fotografēšanai, kam agrāk stipri nopietni pievērsos, bet nu esmu atstājusi hobija statusā.

Kad tu pirmoreiz sastapies ar Covid-19 pacientu?

Pirmā saskarsme, visticamāk, bija jau 2020. gada sākumā, kad neko par to nezinājām. Pavasarī, kad Latvijā izsludināja ārkārtas situāciju un parādījās pirmā statistika par Covid-19 pacientiem, sistēma bija pavisam nesakārtota. Mums nebija īpašo tērpu, labākajā gadījumā tikai respiratori. Trūka arī maskas. Uz visu dežūru tika izsniegta viena. Tā kā Tukumā starp mājiniekiem man ir vairākas riska grupas, pēc dežūrām braucu palikt dzīvoklī Rīgā vai dienesta viesnīcā – ļoti baidījos un vēl joprojām baidos mājiniekiem aizvest kādu "dāvanu". Ar vecvecākiem vēl aizvien ļoti distancēti sazinos.

Tavi seši gadi līdz ārsta diplomam nebūs tik klasiski kā taviem priekšgājējiem.

Jā, kad uzliesmoja Covid-19, biju mācījusies medicīnu vien pusotru gadu. Tagad atskatoties, man liels prieks, ka visus preklīniskos kursus, piemēram, anatomiju, histoloģiju un citus bijām jau apguvuši. Paspēju izbaudīt arī anatomikumu, līdz vēlai naktij čamdot kaulus.

Attālinātajām studijām sākoties, pats grūtākais bija pirmais brīdis – pāreja uz tiešsaistes režīmu, adaptēšanās. Tagad, kad pāreja no klātienes uz onlainu un atpakaļ notiek ik pa brīdim, tas jau ir gluds process.

Pērn augstskola rada jaunus veidus, kā skubināt topošos ārstus, māsas un citus vēl studējošus speciālistus palīdzēt veselības aprūpes sistēmai krīzē – studentu darbs nu pielīdzināts mācību praksei, turklāt šiem studentiem pieejamas arī īpašas stipendijas. Vai no tava skatpunkta redzams, ka šie soļi veicinājuši studentu plūsmu uz Covid-19 nodaļām?

Pilnīgi noteikti! Vienlaikus redzams arī tas, ka sākums nav viegls, jo sevišķi tiem studentiem, kuri iepriekš slimnīcās nebija strādājuši. Kad Covid-19 norimsies, liela daļa no viņiem varētu palikt strādāt uzņemšanas vai citās nodaļās – uzkrātā pieredze un uztrenētā stresa noturība būs labi norūdījusi turpmākajam.

Runājot par pieredzi un stresa noturības treniņu, kāda ir tevis pašas pieredze Tukuma slimnīcas reanimācijā?

Ārsta darbā saskarsme ar nāvi ir teju nenovēršama. Tu esi sākusi strādāt ļoti agrīni. Saki, vai esi jau gājusi cauri savai pirmajai šāda veida pieredzei?

Pacienta nāvi pieredzēju jau pirmajā studiju gadā, kad sāku darbu uzņemšanas nodaļā, bet kopumā šo četru gadu laikā esmu pieredzējusi trīs pacientu aiziešanu, kas, statistiski raugoties, ir maz.

Esmu garā ļoti stiprs cilvēks un spēju nolikt emocionālo pusi malā, situācijai pieejot ļoti racionāli. Mani kā topošo mediķi interesē tikai viens – kā pēc iespējas labāk varu palīdzēt pacientam. Visi ārsti palīdz līdz pēdējam un, kad tas vairs nav iespējams, ir vienkārši jādodas tālāk. Citu variantu nav, citādāk es "izdegtu" vēl pirms diploms būtu kabatā.

Kas tevi kopumā aizveda līdz medicīnas studiju izvēlei?

Spītība un nejaušība [smejas]. Ja salīdzina ar mani patlaban, vidusskolas laikos biju pilnīgs pretstats. Biju mākslinieciski orientēta un, lai gan mācījos ķīmijas virziena klasē, skolotāja vienmēr saķēra galvu, redzot manus darbus.

Kad pienāca laiks iesniegt dokumentus augstskolā, startēju vairākās, sākot no Latvijas Universitātes filologiem un beidzot ar Mākslas akadēmiju un Kultūras akadēmiju. Atbilde par tikšanu budžetā vispirms atnāca no RSU, tad nu es arī nosliecos par labu medicīnai, lai arī mamma sākumā nebija pārāk priecīga. Pati būdama ārsta palīgs, viņa labi zina, ko darbs veselības aprūpē no cilvēka prasa gan fiziski, gan emocionāli. "Tu man tāds mākslinieks esi, dzīvnieki patīk, pati savu zirgu kop – ej kaut uz veterinārmedicīnu," viņa gandrīz vai lūdzās, bet es tomēr nepaklausīju un esmu ar katru gadu arvien priecīgāka par savu izvēli. Jo ilgāk esmu medicīnā, jo mazāk es varu iedomāties sevi kaut kur citur.

Kas ir tās lietas, kas tevi saista medicīnā?

Manā ieskatā medicīna ļoti lielā mērā ir māksla. Jā, ir teorētiskais pamats, ko topošie ārsti apgūst, bet dzīvē viss nav kā grāmatā. Katrs pacients ir atsevišķs stāsts – katrs jāizpēta, jāizprot, meklējot ceļu, kā tieši viņam var palīdzēt.