GPS sistēmu izmantošana grauj orientēšanās spējas. Kā rodas 'topogrāfiskie idioti'

Ir cilvēki, kas jebkurā apkārtnē orientējas viegli, un ir tādi, kas, tautas valodā runājot, var "apmaldīties trijās priedēs". Cik objektīvs ir tas, ko mēs saucam par "topogrāfisko idiotismu", vai nav tāpat kā ar guļavām pūcēm un agrajiem cīruļiem, kam īsti nav zinātniska pamatojuma, tikai pašu iedomas un varbūt mazvērtības kompleksi?

Izrādās, ar orientēšanās spējām tomēr ir citādi nekā ar miegu – patiešām ir cilvēki, kam ir problemātiski saprast un noteikt savu atrašanās vietu un to, kurā virzienā jādodas. Zinātnieki uzskata, ka cilvēkus var iedalīt divās grupās – tajos, kas precīzi zina, kur atrodas un kā nokļūt tur, kur grib, un tajos, kam ar orientēšanos apkārtnē iet grūti. Veicot aptauju "Campus" redakcijā, izrādījās, ka precīzi atbilstam šim dalījumam.

"Cilvēki nekad nav perfekti, taču ir tādi, kas [virzienu] grādos kļūdās par viencipara skaitli, kas ir neticami precīzi," saka Nora Ņūkomba, Templas Universitātes kognitīvās jomas psiholoģe, kura pēta cilvēku navigācijas spējas. Bet citi, kad tiek lūgts norādīt virzienu, šķiet, rāda kaut kur, uz labu laimi: "Viņiem burtiski nav ne jausmas, kur kas atrodas."

Piemēram, cilvēki no Ziemeļvalstīm mēdza būt nedaudz labāki navigatori, iespējams, tāpēc, ka šajās valstīs populārs ir orientēšanās sports.

Lauku iedzīvotājiem ar orientēšanos veicas labāk nekā pilsētniekiem, savukārt pilsētnieku vidū labāki rezultāti bija tiem, kas dzīvo pilsētās ar haotiskākiem ielu tīkliem, piemēram, Eiropas pilsētu vecajās daļās, nevis Čikāgā, kur ielas veido regulāru tīklu.