Bēthovena DNS atklāsmes: ikviens var būt ģēnijs?

Klausoties Ludviga van Bēthovena 9. simfoniju vai jebkuru citu viņa skaņdarbu, ir skaidrs – to radījis ģēnijs. Šo pašu sajūtu dod arī citu komponistu, rakstnieku un gleznotāju darbi, kas izturējuši gadsimtu pārbaudi un atzīti par šedevriem. Taču, piemēram, Bēthovena DNS analīzes parāda, ka vācu komponists nemaz tik muzikāls nav bijis. Vai tas nozīmē, ka ne viss slēpjas gēnos un ikvienam pie "pareizas" apstākļu sakritības ir izredzes kļūt par ģēniju kādā dzīves jomā?

Ludvigs van Bēthovens (1770–1827) arī gadsimtus pēc nāves turpina sagādāt pārsteigumus. Ja ar viņa muzikālo mantojumu viss ir puslīdz skaidrs, tad par pašu komponistu ir pietiekami daudz neskaidrību, ko tagad palīdz šķetināt jaunākie zinātnes sasniegumi.

"Campus" jau rakstīja par Bēthovena iespējamā nāves cēloņa meklējumiem – pērn tika atspēkots viens no populārākajiem pieņēmumiem, ka dižais komponists miris no komplikācijām, kas radušās pēc saindēšanās ar svinu. Tagad zinātnieki ķērušies klāt Bēthovena ģēnijam – tam, kā viņš radījis savu mūziku.

Ja slavenas personības ietekme uz sabiedrību ir saistīta ar viņa talantu vai zināšanām noteiktā jomā, piemēram, mūzikā, bieži tiek uzdots jautājums, kas tika uzdots vēl cilvēka ģenētiskā mantojuma izpētes pirmsākumos, – cik lielā mērā cilvēka izcilību nosaka no vecākiem pārmantotie gēni? Pateicoties šodienas modernajām molekulārās pētniecības metodēm, zinātnieki nonāk pie jauniem atklājumiem. Bet cik ticamas ir iegūtās atbildes, ņemot vērā mūsu pašreizējo zināšanu līmeni?

Saprotams, ka iedvesmu un "dievišķo dzirksti", kas ļauj radīt ģeniālus mākslas darbus, nav iespējams atšifrēt un izskaidrot, taču talants gan ir diezgan "izmērāms", un ar šo lietu dižajam Bēthovenam, izrādās, nemaz tik spīdoši nav gājis, kas vēl vairāk izceļ viņa ģenialitāti.