Foto: Shutterstock
Ierasti vakcīnu klīnisko pētījumu vienkāršotā shēma paredz – daļa dalībnieku saņem jauno vakcīnu, daļa saņem placebo. Pēc tam šie cilvēki var turpināt savas ikdienas gaitas. Pēc laika pētnieki apkopo datus par saslimušajiem – cik saslima vienā un otrā grupā – un izdara secinājumus par vakcīnas efektivitāti. Taču ir arī cita pieeja, kas sola daudz ātrākus rezultātus, bet ir arī daudz diskutablāka no pētījumu ētikas viedokļa. Tā paredz veselus cilvēkus tīši pakļaut vīrusam.

Runa ir par pētījumu veidu, ko dēvē par "human challenge trial" jeb izaicinājuma pētījumiem. Varētu šķist, ka tīša vesela cilvēka pakļaušana kādam vīrusam vai baktērijai ir šīs pandēmijas krīzes diktēts izmisuma solis, kam nav precedenta, taču vēsture liecina, ka patiesībā šāda prakse medicīnā nav nekāds jaunums un īstenota jau pirms vairāk nekā gadsimta. Protams, tolaik standarti gan pētījumu dizaina, gan ētikas ziņā ne tuvu nebija tik strikti kā mūsdienās.

Sākotnēji cilvēku apzinātu pakļaušanu kādam patogēnam praktizēja ne tikai tāpēc, lai pārbaudītu terapijas efektivitāti, bet biežāk tāpēc, lai izpētītu kādas slimības pārneses mehānismu un eksperimentāli noteiktu tā izraisītāju. Piemēram, 19. gadsimtā pasaule piedzīvoja vairākas postošas holeras pandēmijas, taču ilgi neviens nezināja, kas ir slimības izraisītājs. Sākotnēji slimības saistīja ar "četru ķermeņa šķidrumu" – asiņu, gļotu, dzeltenās žults un melnās žults – disbalansu. To savukārt esot veicinājušas ļaundabīgas atmosfēras parādības, kuras dēvēja par miasmām. Konkrēti holeras gadījumā uzskatīja, ka to izraisa pārlieku liels žults daudzums pacienta organismā. Kad tika noskaidrots, ka holeras izraisītājs ir baktērija Vibrio cholerae, sākotnēji šai versijai bija daudz pretinieku zinātniskajā kopienā. Daļa pat apzināti iedzēra šo baktēriju kultūras, lai pierādītu, ka tas nav slimības izraisītājs. Viens gadījums, kad zinātnes vārdā cilvēki tīši pakļauti holeras izraisītājam, ir dokumentēts par 1892. gadu, kad eksperimentā sevi V. Cholerae pakļāva vācu bakteriologsRūdolfs Emmerihs ar kolēģi profesoru Maksu fon Petenkoferu. Petenkoferam šī eksperimenta sekas bija vien neliela caureja, bet Emmeriham – holera visai smagā formā.

Neskatoties uz daudzsološajām ziņām par vakcīnām pret Covid-19, kas tuvākajā laikā nonāks lietošanā, plāni par pētījumiem, kuru laikā tīši tiks inficēti cilvēki, pašlaik nav nolikti malā. Piemēram, Lielbritānijā ar valdības atbalstu šāds pētījums varētu sākties jau janvārī, un tā gaitā līdz 90 veselu cilvēku vecuma grupā no 18 līdz 30 gadiem (zemākā riska grupa) tiktu pakāpeniski pakļauti arvien lielākam un lielākam vīrusa riskam, lai noteiktu to slieksni, pie kura lielākā daļa cilvēku inficējas. To vēlāk attiecīgi varētu izmantot pētījumos, kur vērtētu jau vakcīnu efektivitāti.

"Tīši inficēt brīvprātīgos ar patogēnu nekad nav viegls lēmums. Taču šādi pētījumi var sniegt milzīgas zināšanas par slimību. Ir vitāli svarīgi, ka ar vakcīnu un zāļu izstrādi pret Covid-19 virzāmies uz priekšu, cik ātri vien iespējams, un šādiem pētījumiem ir potenciāls paātrināt šo procesu," preses brīfingā, kurā tika paziņots par šo ieceri, oktobrī norādīja Londonas Impērijas koledžas imunologs un pētnieks Pīters Openšovs. Plāni veikt ko līdzīgu ir arī otrpus okeānam.

Vai brīvprātīgie būs? Izrādās, ka jā, un ne viens vien. Nevalstiskā organizācija "1Day Sooner" apvieno cilvēkus, kas pauduši gatavību iesaistīties šāda veida pētījumos, un viņu skaits ir mērāms desmitos tūkstošu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!