Polārstacijas Antarktīdā: zinātne un vodkas glāze par krūšturi

Sniegotais kontinents ir īsta zinātnisko atklājumu leiputrija, kur šobrīd atrodas 70 pastāvīgas izpētes stacijas. Pirmie Antarktīdas pētnieki bija vaļu un roņu mednieki, bet šobrīd tur ar modernu tehnoloģiju kravām ierodas zinātnieki no visas pasaules. Pārsvarā viņi pētniecībai nododas vasarā, bet ir polārstacijas, kuras apdzīvo arī skarbajās ziemās. Starp citu, zemākā temperatūra –89,2°C uz zemes reģistrēta izpētes stacijā "Vostok", kur mitinās zinātnieki no Krievijas. Turklāt ziema ilgst sešus mēnešus, kad vidējā temperatūra ir –34,4°C, un dažas nedēļas saule neuzlec vispār. Ja kabatā ir pārdesmit tūkstoši eiro, tūristi var doties kuģojumā gar Antarktīdu un piestāt arī dažās polārstacijās, bet šobrīd ērtāk un prātīgāk nelielu ieskatu gūt šajā rakstā.

Rakstā varēsi:

iepazīties ar interesantākajām polārstacijām;
uzzināt, kādas izklaides un atpūtas iespējas ir polārstacijās;
uzzināt, ko Antarktīdā ēd zinātnieki;
noskaidrot, kā Antarktīdā tikt pie ūdens un sagatavoties iešanai salā.

Pirmās polārstacijas

Uz Dienvidpolu 1903. gadā devās dabas pētnieku un jūrnieku komanda, ko dēvēja par "Skotu nacionālo Antarktikas ekspedīciju". Īsi pēc brauciena uzsākšanas kuģis savā ceļā sastapa milzīgus ledus laukus, kas piespieda atkāpties uz Dienvidorkneju salām 600 kilometru attālumā no Antarktīdas pussalas. Kuģis bija bojāts, bet apkalpe sagurusi, tādēļ uz salas no apkārt esošajiem materiāliem uzbūvēja nelielu namiņu, kam deva Edinburgas Observatorijas direktora Omonda vārdu. Tajā ierīkoja meteoroloģisko staciju, un tā ir vecākā izpētes stacija Antarktīdā.

Arhīva foto

^{Arhīva foto}

Šī skotu ekspedīcija pamudināja arī citus pētniekus doties uz Antarktīdu, tikai reti kuras ekspedīcijas dalībnieki uzbūvēja pastāvīgu izpētes bāzi. Pirmās kontinentālās bāzes izveidoja 1945. gadā, bet 1959. gadā 12 valstu pārstāvji parakstīja Antarktikas līgumu, kas noteica, ka visas zemes un ledāji uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma ir Antarktika un visiem jāsaglabā šīs zemes neskartā, mežonīgā daba. Vasarā (no oktobra līdz martam) Antarktīda atdzīvojas – pingvīni un albatrosi krastā dēj olas un audzina bērnus, bet roņi, kuprvaļi un kotiki traucas turp, jo ūdeņos peld milzīgi mākoņi garšīgā krila. Zinātnieki pārsvarā ierodas uz pieciem vasaras mēnešiem un pēta unikālo dabu un klimata pārmaiņas.