Ciemos pie polārlāčiem: kāpēc latvieši dodas pētīt ledājus?

Augustā četru zinātnieku grupa no Latvijas dosies uz Svalbāras arhipelāgu, kas atrodas uz 78. platuma grāda. Ko mums var atklāt ledāji un cik cieši Latvijas ainava saistīta ar skarbo ziemeļu dabu, sarunā portālam “Delfi” skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (LU ĢZZF) pēcdoktorantūras pētnieks Kristaps Lamsters.

Svalbārā šobrīd ir vasara – temperatūra sasniedz pat +5 grādus pēc Celsija. Saules ultravioletais starojums ir tik intensīvs, ka uz neaizsargātas ādas apdegumus var iegūt pāris stundu laikā. Apdzīvotu vietu arhipelāgā nav daudz, taču par garlaicību nevar sūdzēties – jebkurā brīdī kompānijai var pievienoties kāds polārlācis, kuru šeit ir vairāk nekā cilvēku.

Ekspedīcijas dalībnieku bāze būs Nikolaja Kopernika universitātes Toruņā (Polija) polārstacija. No vienas puses, tas dod zināmu komforta devu, jo iespējams nakšņot iekštelpās, bet, no otras puses, tas nozīmē, ka katru dienu, līdzi ņemot visu ekipējumu, ar kājām jāmēro 20 kilometru tāls ceļš, lai nokļūtu līdz ledājam un atpakaļ. Katra diena ekspedīcijā būs kā pārgājiens. Reljefs bieži vien ir sarežģīts, un nereti jāpārvar plaisas ledājā. Neraugoties uz visiem šķēršļiem, jāsaglabā skaidra galva, lai veiktu zinātniskus pētījumus. Šādos apstākļos vēlams uzņemt aptuveni 4000–5000 kaloriju dienā.