Ar ko adenovīrusu vektoru vakcīnas, kuras ražo "Astra Zeneca" un "Johnson & Johnson", atšķiras no mRNS tehnoloģiju vakcīnām, par kurām iepriekš publicētajā video stāstīja pētniece Anna Kiršteina? Kādā veidā adenovīrusu vektoru vakcīnas apmāca mūsu organismu un sagatavo to cīņai pret jaunā koronavīrusa izraisīto saslimšanu Covid-19, to izskaidro Latvijas Biomedicīnas pētījuu un studiju centra pētniece Elīna Černooka.
Kā vairums no mums jau zina, šobrīd pret Covid-19 pieejamas vairāku atšķirīgu tehnoloģiju vakcīnas. Viena no tām ir arī adenovīrusu vektoru vakcīnas. Līdzīgi kā skaidrojumā par mRNS vakcīnu darbības principiem, arī šoreiz, lai labāk izprastu adenovīrusu vektoru vakcīnas, vispirms pamatlīmenī jāsaprot, kā darbojas mūsu šūnas.
Šūnas ir kā mazas rūpnīcas, kas katra seko darba plānam, un šis plāns ir ierakstīts DNS molekulā šūnas kodolā. Lai plānu izpildītu, šūna vispirms no DNS izveido dažādas mRNS, kuras kā instrukcijas dažādu proteīnu ražošanai. Proteīni ir galvenie darbu izpildītāji – tie gan būvē mūsu organismu, gan nodrošina organismā notiekošos procesus.
Ja mRNS vakcīnās aktīvā viela ir mRNS, kuru apņem tauku pilieniņš, kura uzdevums ir mRNS pasargāt un nogādāt to šūnās, tad adenovīrusu vektoru vakcīnas satur DNS. Šo DNS apņem adenovīrusa apvalks, tam visam kopā veidojot adenovīrusa daļiņu. Dabā adenovīrusi ir liela vīrusu grupa, kas izraisa dažādas saslimšanas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, savukārt laboratorijā jau kopš 80. gadiem adenovīrusi tiek izmantoti kā rīki DNS piegādei šūnās.
Adenovīrusu vektoru vakcīnās esošajam adenovīrusam no genoma ir izņemts ārā fragments, kas atbild par vīrusa replikāciju jeb spēju pavairoties. Ar vakcīnu mūsu organismā ievadītais adenovīruss nevairojas un nespēj izraisīt saslimšanu – tas cilvēkam ir nekaitīgs.
Vakcīnās nav vairoties spējīgs vīruss, bet gan vairoties nespējīga vīrusa daļiņa, ar kuru var pārnest DNS. Vakcīnas konstrukcijā tiek izmantots arī ģenētiskais materiāls no SARS-CoV-2 vīrusa – tika paņemts gēns, kas satur informāciju par S jeb tā dēvētā pīķa ("spike") proteīna izveidi. Šis ir proteīns, ar kuru jaunais koronavīruss piestiprinās cilvēka šūnām (ACE2 receptoriem) un šūnas inficē.
Nonākot organismā, vīrusa vektors vakcīnas DNS ienes šūnā un šūnas kodolā – darbojas kā "pastnieks". Kodolā no DNS tiek izveidota mRNS, kas pēc tam nonāk šūnas citoplazmā. Tur process ir tāds pats kā mRNS vakcīnu gadījumā. No vīrusa mRNS fragmenta, kas satur informāciju par pīķa proteīnu, tiek saražoti šie proteīni. Tie nokļūst ārpus šūnas, kur to ierauga mūsu imūnsistēma un iemācās pret svešo proteīnu izveidot antivielas un noturīgu imunitāti. Nākotnē, saskaroties ar šo vīrusu, organisms spēs ātri saražot daudz antivielu, kas vīrusu pārklās. Tādējādi koronavīruss vairs nespēs piesaistīties šūnām un iekļūt šūnās. Vakcīna ierosina arī spēcīgu šūnu imunitāti, kas cīņai ar koronavīrusu sagatavo īpašas T šūnu populācijas.
"Astra Zeneca" vakcīna no "Johnson & Johnson" vakcīnas atšķiras ar to, ka pirmajā tiek izmantots šimpanzes adenovīruss, bet otrajā – viens no cilvēka adenovīrusiem.
--
Izglītības un zinātnes ministrija uzsver, ka vakcinēšanās ir viens no efektīvākajiem Covid-19 infekcijas ierobežošanas pasākumiem, un aicina rūpīgi izvērtēt informācijas avotus, uzticoties zinātnē balstītiem argumentiem.
Šis Izglītības un zinātnes ministrijas veidotais video materiāls tapis ERAF projektā Nr. 1.1.1.5/17/I/002 "Integrētie nacionālā līmeņa pasākumi Latvijas pētniecības un attīstības interešu pārstāvības stiprināšanai Eiropas pētniecības telpā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
